- Un? Iet labi? Viss, kā vajag?
- Man liekas, jā. Vai ne, Elkes kundze?
- Es tūlīt, Elkes kundze atsaucās.
- Forša uniforma, vecais ērgli! Jokmets sacīja. Izskatās nudien pēc oriģināla! Kur šitādas var ņemt?
- Nu, tas nav tik vienkārši, es lūkoju atcerēties, pēdējā laikā lielākoties apgādājos pie Jozefa Landolta Minhenē…
- Landolts, Jokmets domīgi atkārtoja. Neesmu dzirdējis. Bet Minhenē tad jau viņš strādā Pro Sieben? Tiem tiešām ir daži lieliski drēbnieki.
- Tagad viņš droši vien jau pensionējies, es ieminējos.
- Es jau redzu, tas būs kaut kas superīgs, tu ar savu naciķu daļu un es. Kaut gan tas naciķu numurs nav pārāk svaigs.
- Un tad? es ērcīgi noprasīju.
- Nē, protams, tas jau vienmēr der no jauna, viņš teica.
- Nav tik traģiski. Viss jau kādreiz ir bijis… To ārzemnieku tēmu es noskatījos Ņujorkā, deviņdesmitajos tā tur bija dikti modē. Un kur tu ņēmi to fīrera būšanu?
- Būtībā no ģermāņiem, es atbildēju.
Jokmets iesmējās. Bellīni nav melojusi, tu tiešām darbojies gruntīgi. Okei, tad redzamies vēlāk. Vai tev sākumam vajag kādu noteiktu repliku? Vai man vienkārši iesākt kādu tematu, pirms piesaku tevi?
- Nav vajadzības, es atteicu.
- Es tā nevarētu, Jokmets sacīja, šitā vispār bez kāda teksta. Tas nu būtu pāri maniem spēkiem. Bet nekad jau arī neesmu pārāk aizrāvies ar improvizāciju… Nu tad turies, vecīt! Drīz redzēsimies. To sacījis, viņš atstāja telpu.
Vispār biju rēķinājies ar turpmākiem norādījumiem.
- Un tālāk? jautāju Elkes kundzei.
- Kas to būtu domājis! viņa iesmējās. Fīrers nezina, kurp virzīties tālāk!
- Nav nekāda iemesla vīzdegunībai, es nosodoši atsaucos.
- Vadoņa valsts balstās uz valsts vadīšanu, nevis uz ekskursiju vadīšanu.
Elkes kundze iesprauslājās un steigšus parāva pūdernīcu prom no savas sprauslāšanas zonas. Šoreiz es neuzķeršos uz jūsu āķa, viņa sacīja, tādējādi galīgi pāriedama uz “jūs”, un norādīja uz telpas
stūri. Vai redzat? Monitorā jūs varat sekot raidījumam. Monitori ir vairāki, arī garderobē un kafejnīcā. Dženija atnāks jums pakaļ un parūpēsies, lai precīzi ierodaties uz savu uzstāšanos.
Pārraide atbilda visam, ko iepriekš biju dzirdējis un redzējis. Jokmets pieteica dažus raidījuma fragmentus, un reizē tika rādītas mazas filmiņas, kurās Jokmets uzstājās te kā polis, te kā turks, dažādos variantos izvērsdams viņu trūkumus par īsiem skatuves jokiem. Vispār jau viņš nebija nekāds Čaplins5 , bet varbūt tā arī bija labāk. Publika uzņēma viņa sniegumu labvēlīgi, un tam visam pamatā vismaz daļēji bija politiska apziņa ja šo jēdzienu aplūkoja pietiekami plašā tvērumā -, tāpēc manai vēstij šeit neapšaubāmi bija izdevība krist auglīgā augsnē.
Manam uznācienam bija jāsākas ar nepārprotamu teicienu, kuru Jokmets arī tūdaļ pateica: Dienas notikumus komentēs Ādolfs Hitlers! Un es pirmo reizi izgāju no kulisēm un devos iekšā starmešu žilbinošajā gaismā.
Likās, it kā pēc neskaitāmiem zaudējumiem un svešatnē pavadītiem gadiem es atgrieztos mājās, Berlīnes Sporta pilī.6 Starmešu svelme kveldēja man seju, es redzēju gados jaunās publikas acis. Tur varēja būt vairāki simti, kuri pārstāvēja desmitus tūkstošu, simtus tūkstošu pie televīzijas aparātiem, tā bija valsts nākotne, tie bija cilvēki, uz kuriem es grasījos būvēt savu Vāciju. Jutu sevī spriegumu un prieku. Ja man kādreiz bija piezagušās šaubas, tagad tās izgaisa gatavošanās skurbumā. Biju pieradis runāt stundām ilgi, tagad bija jāpietiek ar piecām minūtēm.
Nostājos pie runātāja pults un klusēju.
Mans skatiens pārslīdēja ieraksta studijai. Es ieklausījos klusumā, lai sajustu, vai demokrātijas desmitgades, kā cerēts, ir atstājušas tikai pavisam niecīgas pēdas šajos jaunajos prātos. Atskanot manam vārdam, publiku bija pāršalkuši smiekli, kas tagad strauji noplaka, un manas personas klātbūtnē iestājās miers. Viņu vaibstos es lasīju, ka sākumā viņi ir mēģinājuši salīdzināt manu seju ar sev pazīstamu profesionālu tēlotāju sejām, redzēju nedrošību, ko ar vienkāršu skatiena kontaktu spēju pārvērst bezelpas klusumā. Ja vispār biju rēķinājies ar starpsaucieniem, šis bažas bija nepamatotas jebkurā no sapulcēm, kas savulaik notika Hofbrāukeller7 , traucējumu skaits bija lielāks.
Pavirzījos mazliet uz priekšu, it kā posdamies runāt, bet tikai sakrustoju rokas uz krūtīm un trokšņa līmenis tūdaļ pazeminājās vēl par vienu tūkstošdaļu vai pat simtdaļu no iepriekšējā. Ar acs maliņu manīju, kā sāk svīst diletants Jokmets, redzēdams šo manu šķietamo bezdarbību. Tūdaļ kļuva skaidrs, ka viņš nenieka nezina par klusuma varenību, drīzāk baidās no tā. Viņš vaibstījās un cilāja uzacis, it kā es būtu aizmirsis tekstu. Kāda asistente centās rādīt man zīmes un uztraukta klaudzināja pa savu rokaspulksteni. Es liku klusumam ievilkties vēl ilgāk, lēnām paceldams galvu. Jutu zāles saspringumu, Jokmeta nedrošību. Izbaudīju to. Ļāvu, lai man plaušās ieplūst gaiss, izslējos visā pilnībā un piešķīru klusumam skaņu. Var pietikt ar nokritušu kniepadatu, kad visi gaida lielgabalu dārdus.
- Tautieši un tautietes!
Tas, ko es, ko mēs nupat redzējām
vairākos priekšnesumos, ir patiesība.
Patiesība ir tas,
ka turks nav kultūras radītājs
un
par tādu
arī vairs nekļūs.
Tas, ka viņam ir tirgoņa dvēsele un viņa spējas
garīgā ziņā parasti
daudz nepārsniedz dzimtcilvēka spējas.
Tas, ka indietim ir
reliģiski apjukusi un pļāpīga daba.
Tas, ka poļa attieksme pret īpašumu
ilglaicīgi!
nenormāla.
Tās visas ir
vispārzināmas patiesības, ko labi saprot katrs tautietis un katra tautiete.
Tomēr tas ir
nacionāls kauns, ka šeit Vācijā tikai
viens mūsu kustības piekritējs turks! uzdrošinās pateikt to skaļi.
Tautieši un tautietes:
kad aplūkoju Vācijas tagadni,
tas mani nepārsteidz!
Tagadnes vācietis
šķiro savus atkritumus rūpīgāk
nekā rases
ar vienu vienīgu izņēmumu: humora jomā.
Šeit
tikai!
vācietis joko par vāciešiem,
turks joko par turkiem.
Mājas pele joko par mājas peli un
lauku pele par lauku peli.
Tam ir jāmainās, un tas mainīsies.
Šodien
kopš pulksten divdesmit diviem un četrdesmit piecām minūtēm
mājas pele jokos par lauku peli, āpsis par stirnu buku un vācietis par turku.
Tāpēc saturiskā ziņā es visā pilnībā
pievienojos iepriekšējā runātāja paustajai ārzemnieku kritikai.
To teicis, es atstāju skatuvi.
Klusums bija apbrīnojams.
Stingrā soli devos aiz kulisēm. Publika joprojām neizdvesa ne skaņas. Dāmai Bellīni patlaban kāds kolēģis kaut ko čukstēja ausī. Nostājos viņiem blakus un atsāku vērot publiku. Cilvēku acis bija apjukušas, meklēja pieturas punktu uz skatuves un atkal atgriezās pie moderatora galda. Tur sēdēja Jokmets un apstulbis vārstīja muti, pūlēdamies izgudrot kādus asprātīgus atvadu vārdus. Šī acīm redzamā pārslodze tad arī izraisīja publikā īstu smieklu vētru. Ne bez gandarījuma vēroju viņa absolūto nespējību, kas beigu beigās izsīka remdenā dvesienā: Līdz nākamajai reizei, un skatieties mūs atkal. Bellīni noklepojās. Mirkli viņa šķita nedrošības pārņemta, tāpēc nolēmu viņu uzmundrināt.
- Es zinu, ko jūs šobrīd domājat, es viņai teicu.