- Tiešām? viņa atsaucās. Jūs to zināt?
- Protams. Man reiz gadījās līdzīgi. Mēs pirmo reizi bijām noīrējuši Kronēs cirka zāli, un nebija skaidri zināms, vai…8
- Atvainojiet, Bellīni sacīja, telefons.
Aizgājusi stūrī aiz kulisēm, viņa pielika pie auss pārnēsājamo telefona aparātu. Izskatījās, ka dzirdētais viņai nepatīk. Patlaban mēģināju izprast viņas sejas izteiksmi, kad sajutu kādu pieskaramies manam mundierim. Tas bija Jokmets, kurš sagrāba mani aiz apkakles. Viņa sejā vairs nebija nekā jautra. Jau nez kuru reizi sāpīgi apzinājos savas SS trūkumu, kad viņš iespieda mani kulisēs un caur zobiem izgrūda:
- Tu, maita, te nepievienosies nekādiem iepriekšējiem runātājiem!
Ar acs maliņu pamanīju, ka šurp steidzas daži kārtībnieki. Jokmets vēlreiz pagrūda mani pret sienu un tad palaida vaļā. Viņš bija tumši pietvīcis. Tad viņš pagriezās un uzsauca: Kāda maucība te notiek? Šim tak bija paredzēta naciķu programma! Nesamazinājis balss skaļumu, viņš pievērsās viesnīcas rezervētājam Zavackim, kurš stāvēja mums blakus: Kur ir Karmena? Kur? Ir? Karmena?!
Bāla, bet stalti izslējusies šurp steidzās dāma Bellīni. Es prātoju, vai šajā mirklī varu rēķināties ar viņas kā sabiedrotās pilnīgu uzticību, tomēr pie skaidra rezultāta nenonācu. Viņa mierinoši novicināja plaukstas, pavēra muti, lai kaut ko teiktu, taču nepaguva.
- Karmena! Beidzot! Te notiek kaut kādi gigantiski mēsli! Vai tu to redzēji? Vai tu to redzēji? Kas tas par idiotu? Tu teici, ka es parādīšu savu ārzemnieku numuru un viņš nomuldēs par saviem naciķiem. Tu teici, ka viņš runās man pretī! Ka sašutis par turkiem televīzijā vai tamlīdzīgi! Un kas ir tagad? Ko nozīmē “kustības piekritējs”? Kas tā par kustību? Kāpēc piekritējs? Pēc kā es tagad izskatos?
- Bet es tev teicu arī, ka viņš ir citādāks, atbildēja Bellīni, apbrīnojami aši savaldījusies visā pilnībā.
- Par to man nospļauties! Jokmets ārdijās. Es pasaku uz līdzenas vietas: lai šitais maita vairs nerādās manā pārraidē. Viņš neievēro norunas! Es nepieļaušu, ka šis idiots izposta raidījumu!
- Nomierinies, Bellīni teica īpatnējā maigi enerģiskā tonī.
- Nemaz jau nebija tik slikti.
- Vai viss kārtībā? vaicāja viens no abiem zāles uzraugiem.
- Ir jau labi, dāma Bellīni mierinoši atbildēja, es visu kontrolēju. Nomierinies, Alī.
- Es netaisos nomierināties! Jokmets iebļāvās un tad iedūra ar rādītājpirkstu man zem portupejas. Tu man te neko neizmaitāsi, draudziņ. Reizē viņš neatlaidīgi kā tāds dzenis klaudzināja ar rādītājpirkstu man pa krūtīm. Tu domā, ka tiksi šeit cauri ar savu stulbo Hitlera uniformu un ar savu, ak! tik dziļdomīgo numuru, bet es tev saku tas absolūti nav nekas jauns, tas ir galīgi bārdains joks. Tu esi amatieris. Kā tev liekas, ko tu šeit dari? Ierodies un tiec pie visa gatava? Bet tev nekas neiznāks, mans mīļais, to tu vari aizmirst! Ja šeit kādam ir piekritēji, tad tieši man! Tā ir mana publika, tie ir mani fani, un tu tur nelien iekšā! Tu esi nožēlojams amatieris, un tava uniforma un viss tavs numurs ir absolūts sūds. Ar tādu muldēšanu nākamreiz vari uzstāties kaut kādās alus teltīs vai strēlnieku apvienībā, un es tev saku: tu vairs nebūsi nekas!
- Man nekam nav jābūt, es mierīgi sacīju. Aiz manis stāv miljoni vācu tautiešu, kuri…
- Izbeidz gvelzt! Jokmets ieķērcās. Tu te neesi pārraidē! Tu domā, ka vari mani izprovocēt? Tu mani neizprovocēsi! Tikai! Ne!! Mani!!!
- Rimstieties, Bellīni tagad noteica skaļi, abi divi! Skaidrs, ka tas mums vēl mazliet jāapstrādā. Vēl mazliet jānoslīpē. Bet nebija nemaz tik slikti. Tik tiešām kaut kas jauns. Tagad mēs nomierināsimies un paskatīsimies, ko teiks kritiķi…
Un, ja kopš savas jaunākās tagadnes sākuma es reiz biju absolūti drošs par savu aicinājumu, tad tas bija akurāt šajā mirklī.
XV
Tieši krīzes brīžos atklājas patiesais vadonis. Tajos viņš parāda stiprus nervus, gribas sīkstumu, beznosacījumu apņēmību, kaut gan pasaule nostājas pret viņu. Ja Vācijai nebūtu bijis manis, 1936. gadā neviens nebūtu iemaršējis Reinlandē.1 Visi viņi drebēja un trīcēja, mēs nebūtu varējuši darīt neko, ja pretinieks būtu izlēmis uzbrukt, mums bija tikai piecas divīzijas, frančiem vien bija sešreiz vairāk, un tomēr es to uzdrošinājos. Neviens cits nebūtu to izdarījis, un tolaik es precīzi vēroju, kurš stāv manā pusē ar kājām vai ar sirdi, ar zobenu rokā, plecu pie pleca.
Un tieši šajos krīzes brīžos liktenis atklāj arī patiesi uzticamos. Tieši šajos šaubu brīžos no uzdrīkstēšanās izaug panākumi tad un vienīgi tad -, ja fanātiskā ticība paliek nesagrauta. Tad top saskatāmi arī tie, kam nav šis ticības un kas baiļpilnās gaidās vēro, kurā pusē izdevīgāk nostāties. Vadoņa personībai šie ļaudis ir jāpatur acis. Ir iespējams viņus izmantot, tomēr nedrīkst pieļaut, lai no viņiem ir atkarīgi kustības panākumi. Zenzenbrinks bija viens no tādiem.
Zenzenbrinkam mugurā bija uzvalks, kāds šajos laikos acīmredzot tiek uzskatīts par pirmšķirīgu. Viņš centās izlikties aukstasinīgs, taču es, protams, redzēju, ka viņš ir bāls, tik bāls kā spēlmanis, kurš zina, ka zaudējumu nespētu pārdzīvot, vēl vairāk ka nespētu pārdzīvot mirkli, kurā top skaidrs, ka zaudējums ir nenovēršams. Šai cilvēku šķirai acu priekšā nekad nav sava mērķa, viņi vienmēr izvēlas tādu mērķi, kas sola tuvākos panākumus, un neapjēdz, ka šie panākumi nekad nepiederēs viņiem pašiem. Šie ļaudis cer, ka viņi ir panākumu cilvēki, taču patiesībā ir tikai panākumu pavadoņi un, to nojauzdami, baidās no sakāves mirkļa, kurā kļūs skaidri redzams, ka panākumi ne tikai nepieder viņiem, bet pat nav atkarīgi no viņu pavadības. Zenzenbrinks baiļojās par savu reputāciju, nevis par nacionālo lietu. Bija pilnīgi droši, ka Zenzenbrinks nemūžam nenoasiņotu ložu krusā pie Feldherrnhalles par Vāciju un mani.2 Gluži otrādi: itin kā nejauši viņš pievirzījās tuvāk dāmai Bellīni, un katrs, kurš nebija pilnīgi akls, varēja redzēt, ka, par spīti visai uzpūtīgajai pašapziņai, tieši viņš ir tas, kurš cer saņemt no viņas morālu atbalstu. Tas mani nepārsteidza.
Savā mūžā esmu pazinis četras parādes sievietes.3 Sievietes, kuras, protams, nebūtu iedomājamas kā partneres. Proti: viesos atbrauc Musolīni vai Antonesku, un, ja tad tu šādai sievietei saki, lai viņa tagad iet blakusistabā un bez prasīšanas nenāk laukā un netraucē, tev ir jābūt pārliecinātam, ka tā tas arī notiks. Eva tā rīkojās, bet no šīm četrām es nemūžam nebūtu varējis to prasīt. Pie tām piederēja, piemēram, Rīfenštāla, brīnišķīga sieviete, taču par tādu prasību viņa būtu sviedusi ar kinokameru man pa galvu! Un tāda acīmredzot bija arī dāma Bellīni tieši tāds pats kalibrs kā šim cienījamam kvartetam.
Nedomāju, ka vēl kāds, izņemot mani, ievēroja, ka arī viņa apzinās šo stundu, šo minūšu nozīmi, bet kā šī fantastiskā sieviete savaldījās! Varbūt tikai ievilka cigaretes dūmu mazlietiņ spēcīgāk, nekā bija manāms parasti, taču tas tad arī bija viss. Viņas stiegrainais, vingrais augums turējās stalti, viņa bija uzmanīga, allaž gatava dot izpalīdzīgus padomus un pareizi, ātri reaģēt gluži kā vilcene, kas uzglūn medījumam. Un neviena vienīga sirma mata varbūt viņa pat bija jaunāka, nekā likās, vēl ne četrdesmit gadus veca; krāšņa sieviete! Bija skaidri nomanāms arī, ka Zenzenbrinka pēkšņais tuvums ir viņai nepatīkams, ne tāpēc, ka viņš liktos uzmācīgs, nē, bet gan tāpēc, ka viņa nicināja Zenzenbrinka mīkstčaulību un juta, ka viņš nevis nodod savus spēkus viņas rīcībā, bet gan pats tveras pie viņas enerģijas. Man ļoti gribējās, lai kāds pajautā, kā viņa nodomājusi pavadīt vakaru. Ar zināmu ilgošanos pēkšņi atcerējos vakarus Oberzalcbergā. Nereti mēs līdz vēlai naktij omulīgi sēdējām trijatā, četratā, piecatā, reizēm es kaut ko stāstīju, reizēm ne, reizēm mēs pat klusējām vairākas stundas, vien kādas ieklepošanās pārtraukti, vai arī es šad tad noglāstīju suni, šos kopbūtnes brīžus es vienmēr izjutu kā ļoti apcerīgus. Nav jau arī vienmēr tik vienkārši, jo vadonis ir viens no nedaudzajiem cilvēkiem valstī, kuram jāatsakās no parastas ģimenes dzīves vienkāršā prieka.