Un viesnīcā allaž ir visai vientulīgi, tas bija viens no apstākļiem, kas pēdējos sešdesmit gados mainījušies vismazāk.
Te man ienāca prātā, ka šajos apstākļos jautājums dāmai Bellīni būtu jāuzdod man pašam, bet tam piemita kaut kas nepiemēroti intīms, jo mēs tikai nesen bijām iepazinušies. Nolēmu atlikt šo domu uz vēlāku laiku. Tomēr, no otras puses, manu atgriešanos plašajā sabiedrībā pieklātos atzīmēt nedaudz svinīgi. Ar glāzi dzirkstošā vīna vai tamlīdzīgi, ne jau man, protams, taču es vienmēr labprāt esmu bijis klāt, kad citi līksmā omā paceļ glāzes. Te mans skatiens apstājās pie viesnīcas rezervētāja Zavacka.
Man pievērsās viņa starojošās acis, pilnas nepārprotamas un dziļas cieņas, es pazinu šo skatienu, kuru šajos apstākļos nekādi nevēlētos iztulkot aplami. Zavackis nepiederēja pie tiem SA kreklā tērptajiem ļautiņiem, kurus nakts vidū izrauj no Rēma gultas4 un nekavējoties ietriec viņu derdzīgajā miesā dažas lodes, nāvējošo pašās beigās. Nē, Zavackis uzlūkoja mani ar to kluso godbijību, ar kādu mani pēdējo reizi Nirnbergā bija uzlūkojuši tie simttūkstoši, kuriem biju devis cerību. Tie, kuri bija uzauguši tādā pasaulē, kas pilna ar pazemojumiem un bailēm no nākotnes, ar tramīgiem muldoņām un kara zaudētājiem, un manī saskatīja stingro roku, kas viņus vadīs un kam viņi labprāt gatavi sekot.
- Nu, vai jums patika? es jautāju, paspēris soli uz Zavacka pusi.
- Neticami, Zavackis atbildēja, iespaidīgi. Citi, ko esmu redzējis, nevar jums ne ūdeni pienest. Jums ir dūša. Un jums tiešām ir vienalga, ko ļaudis par jums domā, vai ne?
- Gluži otrādi, es paskaidroju, es gribu teikt patiesību. Un viņiem ir jādomā: lūk, cilvēks, kurš saka patiesību.
- Un vai tagad viņi tā domā?
- Nē. Bet nedomā arī vairs tā, kā domājuši pirms tam. Un tas ir viss, kas jāsasniedz. Pārējo paveiks pastāvīga atkārtošana.
- Nujā, Zavackis novilka, vienpadsmitos svētdienas rītā… nezinu, vai tas kaut ko dos.
Neizpratnē paraudzījos uz viņu. Zavackis nokremšļojās un tad sacīja: Nāciet, ēdamzālē ir uzklāts neliels galds.
Mēs devāmies tālāk, uz telpu, kur visai garlaikoti slaistījās daži televīzijas darbinieki. Kāds nedaudz noplukuša izskata puisis, smiedamies ar pilnu muti, pagriezās pret mani, sāka klepot un, kad gāju garām, pacēla roku ciešamā vācu sveicienā. Par atbildi pacēlu un pasitu atpakaļ plaukstu un ļāvu, lai Zavackis ved mani uz to bufetes galda galu, kur gatavībā gaidīja dzirkstošais vīns, starp citu visnotaļ kvalitatīvs produkts, ja pareizi iztulkoju Zavacka reakciju: viņš lika bufetes izpalīgam atnest divas glāzes un piezīmēja, ka šīs šķirnes dzirkstošais vīns vis netiekot dzerts katru dienu.
- Jokmetam jau arī katru dienu nerodas tāds iemesls piedzerties, izpalīgs atteica.
Zavackis iesmējās, sniedza man glāzi, pacēla savējo un sacīja:
- Par jums!
- Par Vāciju! es atsaucos. Tad mēs saskandinājām un iedzērām.
- Kas ir, Zavackis bažīgi jautāja, vai negaršo?
- Ja kādreiz vispār dzeru vīnu, tad tikai Beerenauslese saldo, es paskaidroju. Jā, zinu, šī skāņā nots ir vajadzīga un pat tiek uzskatīta par īpašu priekšrocību, bet tas man ir par skābu.
- Varu jums arī kaut ko citu…
- Nē, nē, esmu jau pieradis.
- Bet jūs varētu paņemt “Bellīni”5 .
- Bellīni? Vārds tāds pats kā tai dāmai?
- Jā gan. Tas jums varētu garšot. Pagaidiet!
Zavackis aizmetās prom, es paliku nedaudz mulsi stāvam, tas viss man mirkli atgādināja šausmīgos brīžus manos pirmajos politikas gados, cīņas laika sākumā6 , kad vēl nebiju ievests sabiedrībā un tajā nereti jutos drusku bezpalīdzīgs. Tomēr šīs nelāgās atmiņas tiešām pazibēja tikai uz sekundes daļu, jo, līdzko Zavackis bija aizgājis, pie manis pienāca jauna, tumšmataina dāma un uzrunāja mani:
- Tas bija absolūti superīgi! Kā vispār var izgudrot kaut ko tādu kā par to mājas peli un lauku peli?7
- To varētu arī jūs, es paļāvīgi atbildēju. Vajag tikai ar atvērtām acīm iziet dabā. Taču šodien daudzi vācieši diemžēl vairs neprot ieraudzīt vienkāršās lietas. Vai drīkstu pajautāt, kādu izglītību jūs esat baudījusi…
- Es vēl studēju, viņa atteica. Sinoloģiju, teātra zinātni un…
- Dieva dēļ, es iesmējos, rimstieties! Tik izskatīga meiča un tik pārgudras blēņas! Labāk sameklējiet sev kādu drosmīgu jaunekli un kaut ko dariet vācu asiņu saglabāšanas labā!
Viņa ļoti piemīlīgi iesmējās. Tas ir mesed ekting, vai ne?
- Re, kur viņš ir! man aiz muguras iesaucās dāma Bellīni. Viņa nāca kopā ar Zenzenbrinku, nopakaļ vilkās samocīti smaidošais Jokmets, un viņi mums piebiedrojās. Saskandināsim glāzes! Mēs taču visi šeit esam profi. Un tīri profesionāli ir jāatzīst: tā bija superpārraide! Nekā tamlīdzīga līdz šim nav bijis. Tā kļūs par veiksmes kombināciju!
Zenzenbrinks naski izdāļāja glāzes ar dzirkstošo vīnu, un atgriezās Zavackis, nesdams man glāzi ar aprikožu krāsas dzērienu.
- Kas tas ir?
- Nogaršojiet mierīgi, viņš atteica un pacēla savu glāzi. Dāmas un kungi: par fīreru!
- Par fīreru!
Atskanēja vispārēji, labvēlīgi iepriecināti smiekli, un man bija pilnas rokas darba, atgaiņājoties no apsveikumiem. Lūdzami, mani kungi, mūs vēl gaida liels darbs! Piesardzīgi iedzēru malciņu un atzinīgi pamāju ar galvu Zavacka kungam. Dzēriens patīkami un glāsmaini garšoja pēc augļiem, tomēr nebija pārspīlēti sarežģīts, būtībā tas atgādināja vienkāršu augļu biezsulu pēc zemnieku gaumes, atdzīvinātu ar nelielu devu dzirkstošā vīna, bet tikai ļoti nelielu, lai pēc baudīšanas nebūtu jābaidās no pārspīlētām atraugām vai tamlīdzīgām nepatikšanām. Šādu detaļu nozīmi nedrīkst novērtēt par zemu. Manā situācijā allaž ir jārūpējas par nevainojamu stāju.
Diemžēl šādām neformālām, tomēr svarīgām sanāksmēm piemīt tāda īpatnība, ka tās nevar vienkārši atstāt, kad tīk, ja vien paralēli nav jāvada karadarbība. Ja tu patlaban veic puslokveida uzbrukumu Francijai vai zibenīgi ieņem Norvēģiju, visi, dabiski, izrāda pilnīgu sapratni, kad pēc glāžu pacelšanas tu dodies uz savu darbistabu, lai pētītu galīgajai uzvarai nepieciešamo zemūdeņu rasējumus vai piedalītos kara gaitai izšķirīgo ātro bumbvedēju izstrādāšanā. Taču miera laikos neatliek nekas cits kā stāvēt un tērēt laiku, dzerot augļu biezsulu. Man arvien vairāk krita uz nerviem Zenzenbrinka trokšņainā uzvedība, un arī Jokmeta skābā seja nepadarīja vakaru patīkamāku. Tāpēc atvadījos vismaz uz brīdi, lai kaut ko ieēstu pie bufetes.
Četrstūrainos, apsildāmos skārda traukos bija servētas dažādas desas un cepta gaļa, kā arī liels daudzums nūdeļu viss, kas man lāgā neiet pie sirds. Jau grasījos griezties atpakaļ, kad man blakus parādījās Zavackis.