- Vai varu palīdzēt?
- Nē, nē, ir jau labi…
- O! Zavackis piesita ar plaukstu pie pieres. Jūs meklējat sautējumu, vai ne?
- Nē, es jau varu arī… varu paņemt kādu no tām sviestmaizēm…
- Bet sautējums būtu jums vairāk pa prātam, vai nav tiesa? Fīreram garšo vienkārši ēdieni!
- Patiesi, to es patlaban ēstu vislabprātāk, es atzinos. Vai kaut ko bez gaļas.
- Man tiešām žēl, ka neaptvērām agrāk, viņš teica, man būtu vajadzējis iedomāties. Bet ja jūs mirklīti pagaidītu…
Viņš sameklēja savu pārnēsājamo telefona aparātu un paknibinājās gar to.
- Vai jūsu telefons prot arī vārīt?
- Nē, viņš atbildēja, bet desmit minūšu attālumā no šejienes ir lokāls, ļoti izslavēts ar labu pilsonisku virtuvi un sautējumiem. Ja vēlaties, varu palūgt, lai kaut ko piegādā no turienes.
- Nevajag tā pūlēties. Un es gluži labprāt izietu īsā pastaigā, es sacīju. Sautējumu varu paēst arī tajā lokālā.
- Ja jums nav iebildumu, es jūs pavadīšu, Zavackis piedāvājās. Nav jau tālu.
Mēs neuzkrītoši devāmies ārā un nesteidzīgi soļojām Berlīnes naktī, kas jau bija visai vēsa. Tas bija daudz patīkamāk nekā dīki stāvēt ēdnīcas telpā, kur visi televīzijas darbinieki nemitīgi kūpināja cits citam vīraku. Zem mūsu kājām reizumis uzvirpuļoja kritušās lapas.
- Vai drīkstu kaut ko pajautāt? Zavackis ierunājās.
- Jautājiet mierīgi.
- Vai tā ir nejaušība? Nu tas, ka arī jūs esat veģetārietis.
- Absolūti nemaz, es atbildēju, tas ir saprāta jautājums. Esmu veģetārietis jau tik ilgi, ka pēc zināma laika šai pārliecībai neizbēgami ir pievienojušies arī citi. Vēsts acīmredzot nav sasniegusi tikai tos pavārus, kuri gatavojuši mielastu šim bufetes galdam.
- Nē, es gribēju sacīt vai jūs vienmēr esat bijis veģetārietis? Vai tikai, kopš esat Hitlers?
- Es vienmēr esmu bijis Hitlers. Kam tad man būtu bijis jābūt iepriekš?
- Nujā, varbūt esat izmēģinājis arī ko citu. Čērčilu. Vai Honekeru.
- Himlers ticēja šīm ezotēriskajām blēņām, dvēseļu pārceļošanai un visādai mistikai. Es nekad iepriekš neesmu bijis nekāds Honekers.
Zavackis paskatījās uz mani. Un jums nekad nerodas sajūta, ka ar savu mākslu jūs nedaudz pārspīlējat?
- Viss ir jādara ar pilnīgu, fanātisku apņēmību. Citādi nevar sasniegt neko.
- Bet, piemēram: neviens taču neredz, ka jūs esat veģetārietis.
- Pirmkārt, es teicu, tas ir labsajūtas jautājums. Un, otrkārt, to neapšaubāmi vēlas daba. Redziet, lauva tas noskrien divus trīs kilometrus un tad ir pilnīgi paguris. Iztur divdesmit minūtes, ak, ko niekus ceturtdaļstundu. Turpretī kamielis veselu nedēļu. Par to jāpateicas barībai.
- Skaists šķietamas loģikas paraugs…
Apstājos un palūkojos uz viņu. Ko nozīmē “šķietama loģika”? Nu labi, tad paraudzīsimies otrādi: kur ir Staļins?
- Es teiktu miris.
- Āha. Un Rūzvelts?
- Arī.
- Petēns8 ? Eizenhauers? Antonesku? Hortijs9 ?
- Divi pirmie ir miruši, par otrajiem diviem es vispār neesmu dzirdējis.
- Jauki. Lai vai kā, arī tie ir miruši. Bet es?
- Nu, jūs ne.
- Lūk! es apmierināts sacīju un atkal turpināju ceļu. Esmu pārliecināts: tas ir arī tāpēc, ka esmu veģetārietis.
Zavackis iesmējās. Un tad steidzās man nopakaļ. Tas ir vareni! Vai jūs nemēdzat pierakstīt tamlīdzīgus teicienus?
- Kādēļ? Es taču zinu to tāpat.
- Man vienmēr būtu bail aizmirst, viņš paskaidroja un norādīja uz kāda restorāna durvīm. Mums jāiet tur.
Iegājām pustukšajā lokālā, un mūsu pasūtījumu pieņēma paveca viesmīle. Viņa pārlaida man ērcīgu skatienu. Zavackis mierinoši pamāja ar roku, un pēc tam dāma bez vilcināšanās atnesa dzērienus.
- Te ir jauki, es ieminējos. Atgādina cīņas laiku Minhenē.
- Jūs esat no Minhenes?
- Nē, no Linčas. Vai, pareizāk sakot…
- …pareizāk sakot, no Braunavas, Zavackis pabeidza teikumu. Esmu šo to palasījis.
- Un no kurienes esat jūs? es jautāju pretī. Cik jums vispār gadu? Nebūs taču vēl ne trīsdesmit!
- Divdesmit septiņi, viņš sacīja. Esmu no Bonnas, studējis Ķelnē.
- Reinlandietis, es iepriecināts teicu, un pat studējis reinlandietis!
- Studēju ģermānistiku un vēsturi. Patiesībā būtu vajadzējis kļūt par žurnālistu.
- Labi, ka neesat par to kļuvis, es apliecināju. Tie ir melīgi salašņas caur un cauri.
- Televīzijas branža jau arī nav labāka, viņš sacīja. Neticami, kādu draņķi mēs producējam. Un, ja mums izdodas kaut kas labs, kanāli grib, lai ir draņķīgāk. Vai lētāk. Vai abi kopā. Te viņš steigšus piebilda: Izņemot, protams, jūs. Tas ir kas cits. Man pirmo reizi ir sajūta, ka mēs nepārdodam tikai un vienīgi visādas blēņas. Tā, kā strādājat jūs, es tiešām esmu sajūsmā. Tas par to veģetārismu un vispār visu, jums nekas nav tēlots jums izdodas padarīt to par daļu no koncepcijas.
- Es dodu priekšroku jēdzienam “pasaules uzskats”, es piezīmēju, tomēr kopumā mani ļoti priecēja šī jauneklīgā jūsma.
- Patiesībā vienmēr esmu gribējis darīt kaut ko šādu, Zavackis turpināja. Nevis tikai pievilkt ķeksīti, kam pagadās. Bet gan dabūt gatavu kaut ko labu. Flashlight jau pārdod arī lērumu visādu mēslu. Ziniet ko? Bērnībā es gribēju strādāt dzīvnieku patversmē.
Palīdzēt nabaga zvēriņiem un tādā garā. Vai glābt dzīvniekus. Paveikt kaut ko pozitīvu.
Viesmīle nolika mums priekšā divas bļodas ar sautējumu. Jutos gluži aizkustināts: sautējums izskatījās teicami. Un smaržoja tā, kā jāsmaržo sautējumam. Mēs sākām ēst. Labu brīdi neviens no mums nebilda ne vārda.
- Garšo? Zavackis iejautājās.
- Ļoti labi, es atteicu, cilādams karoti, kā taisnā ceļā no lauka virtuves.
- Jā, viņš piekrītoši pamāja, tur kaut kas ir. Vienkārši, bet labi.
- Vai esat precējies?
Viņš papurināja galvu.
- Saderinājies?
- Nē, viņš sacīja, drīzāk ieinteresēts. Viena man būtu padomā.
- Bet?
- Viņa vēl to nezina. Un man nav ne jausmas, vai viņa vispār grib par mani zināt.
- Vajag rīkoties drosmīgi. Parasti jūs taču neesat bikls!
- Nujā, bet viņa…
- Nevilcinieties! Droši uz priekšu! Sieviešu sirdis ir līdzīgas kaujām. Ar vilcināšanos tās nevar uzvarēt. Ir jāsakopo visi spēki un dūšīgi jādodas uzbrukumā.
- Vai šādi jūs iepazināties ar savu sievu?
- Nu, lai vai kā, es nevarēju sūdzēties par sieviešu uzmanības trūkumu. Tomēr kopumā mēdzu rīkoties otrādi.
- Otrādi?
- Pēdējos gados es biežāk uzvarēju kaujas, nevis sievietes.
Viņš iesmējās. Ja jūs to nepierakstīsiet, tad pierakstīšu es.
Ja tā turpināsies, jums derētu padomāt par grāmatas rakstīšanu. Sacerēt padomu krājumu Hitlera gaumē. Par to, kā nodibināt laimīgas attiecības.
- Nezinu, vai esmu tam aicināts, es sacīju. Mana laulība jau bija visai īsa.
- Jā, esmu dzirdējis. Bet tas nekas. Pat vēl labāk: mēs dosim grāmatai nosaukumu “Mana cīņa ar manu sievu”. Jau nosaukuma dēļ vien to izķers zibens ātrumā.
Te nu arī man bija jāsmejas. Domīgi raudzījos uz Zavacki, uz viņa īsajiem, pārdroši spurainajiem matiem un modrajām acīm, klausījos šajās brašajās, bet ne muļķīgajās valodās. Un pēc balss sapratu: šis vīrs var kļūt par vienu no tādiem, kādi toreiz man sekojuši. Uz ieslodzījumu cietoksnī, uz reihskanceleju, uz fīrera bunkuru.