XVI
Ā, Hitlera kungs, noteica avīžu andelmanis, tas nu gan ir jauki! Gandrīz vai rēķinājos ar jūsu ierašanos!
- Un kāpēc tā? es smiedamies jautāju.
- Nu es tak redzēju jūsu uzstāšanos, viņš atbildēja, un nodomāju, ka varbūt gribēsiet izlasīt, kas par to tiek rakstīts. Un tādā gadījumā varbūt uzmeklēsiet vietu, kur laikrakstu izvēle tāda prāvāka! Nāciet iekšā, nāciet iekšā! Sēdieties. Vai vēlaties kafiju? Kas noticis? Vai nejūtaties labi?
Man bija nepatīkami, ka viņš pamanījis šo nelielo vājumu, un tas tiešām bija neliels vājums, patīkamu jūtu uzbangojums, kādu nebiju piedzīvojis jau sen. Žirgts biju pamodies no rīta ap kādiem pusdivpadsmitiem, ieturējis vieglas brokastis un pēc tam patiešām nolēmis palasīt avīzes, to andelmanis bija uzminējis pilnīgi pareizi. Pirms divām dienām bija piegādāti arī uzvalki, dodot man iespēju apģērbties drusku mazāk oficiāli. Biju izraudzījies vienkāršu, tumšu klasiska piegriezuma uzvalku un pieskaņotu tumšu platmali, devies ceļā un piesaistījis daudz mazāk skatienu nekā parasti. Diena bija saulaina, starojoši skaidra un spirdzinoši dzestra, kā jau varēja paredzēt, un es, mirkli juzdamies brīvs no visiem pienākumiem, sparīgi soļoju uz priekšu. Visapkārt bija tik mierīgi, gandrīz vienkārši, un, tā kā labprāt devu priekšroku zaļajām zonām un maziem parkiem, nebija arī necik daudz tāda, kas prasītu manu uzmanību, vienīgi kāda ārprātīgā līkņāja maurā, kas mazliet par ilgu nebija pļauts, un acīmredzot centās atrast un uzlasīt sava spaniela ekskrementus. Mirkli nodomāju, ka varbūt izcēlusies kāda ārprāta epidēmija, tomēr šķita, ka šī norise nevienu neuztrauc. Gluži otrādi: drīz pamanīju, ka vietumis ir gādīgi uzstādīti tādi kā automāti, no kuriem šādas ārprātīgās varēja izvilkt mazus maisiņus. Nonācu pie pagaidu slēdziena, ka runa ir par sievietēm, kuru dedzīgā ilgošanās pēc atvasēm palikusi nepiepildīta, un tad jau gribot negribot jārodas šāda veida histērijai, kas izpaužas kā pārspīlētas rūpes par visādiem suņiem. Bija jāatzīst, ka maisiņu izsniegšana šīm nabaga būtnēm bija apbrīnojami pragmatisks risinājums. Ilglaicīgais mērķis, dabiski, bija atkal pievērst šīs sievietes viņu īstajam uzdevumam, bet droši vien pret to atkal bija iebildusi kaut kāda partija. Vai nu tas kas jauns.
Gremdēdamies tamlīdzīgos vieglos prātojumos, biju aizstaigājis līdz avīžu kioskam, neviena netraucēts, gandrīz nepazīts, un situācija man šķita dīvaini ierasta, taču tikai andelmaņa vārdi ļāva man apjaust iemeslu. Šis bija tas pats burvestīgais noskaņojums, kādu jo bieži biju piedzīvojis savos pirmsākumos Minhenē pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma es Minhenē biju samērā pazīstams, pagaidām gan vēl tikai neievērojams partijas priekšsēdis, runātājs, kurš prata ielūkoties tautas sirdī, un tieši mazie un vismazākie ļaudis aizkustinošā kārtā dāvāja man savu pieķeršanos. Kad soļoju pa Viktuāliju tirgu, visnabadzīgākās tirgussieviņas laipni aicināja mani klāt un iedāvināja te pāri olu, te mārciņu ābolu, un es kā visīstākais furažieris pārnācu mājās, kur mani starodama sagaidīja dzīvokļa saimniece, un godīgais prieks staroja sieviņu sejās tikpat gaiši kā šajā mirklī avīžu andelmaņa sejā. Un šī toreizējā sajūta pārņēma mani tik strauji, vēl iekams pats spēju to apjēgt, tik pārvarīgi, ka es steigšus novērsos. Taču andelmanis, strādādams savā arodā tik ilgus gadus, bija iemantojis iespaidīgu prasmi pazīt cilvēkus, kā to parasti prot tikai daži taksometru šoferi.
Mulsi nokremšļojos un teicu: Kafiju, lūdzu, ne. Labāk tasi tējas. Vai glāzi ūdens.
- Tūdaļ, tūdaļ, viņš atsaucās un ielēja ūdeni vārāmkannā, līdzīgā tai, kas atradās manā viesnīcas istabā. Avīzes esmu
saglabājis un salicis blakus atzveltnim. To nav pārāk daudz, un, manuprāt, labāk būs pameklēt internetā.
- Jā, šis internecs, es piekrītoši sacīju un apsēdos. Ļoti laba ietaise. Es arī nedomāju, ka mani panākumi būs atkarīgi no avīžu labvēlības.
- Negribu sabojāt jums prieku, andelmanis teica, no atvilktnes izņemdams tējas maisiņu, bet tikai nebaidieties… Tiem, kas ir jūs redzējuši, tiem jūs patīkat.
- Es nebaidos, es uzsvēru. Kāda nozīme gan ir kritiķa viedoklim?
- Nujā…
- Nekādas, es sacīju, nekādas! Tai nebija nekādas nozīmes trīsdesmitajos gados un nav arī tagad. Šie kritiķi vienmēr iestāsta ļaudīm, kas tiem jādomā. Tautas veselīgā izjūta viņiem ir vienaldzīga. Nē, tauta savā dvēselē arī bez mūsu kritiķu kungiem zina, kas tai jādomā. Ja tauta ir veselīga, tā ļoti labi zina, kam ir vērtība un kam nav. Vai zemniekam ir vajadzīgs kritiķis, kas pateiktu, kāda vērtība ir zemei, kurā viņš sēj kviešus? Zemnieks pats to zina vislabāk.
- Jo katru dienu redz savu tīrumu, andelmanis teica, bet jūs viņš neredz katru dienu.
- Toties viņš katru dienu skatās televīzijas aparātā. Un tur var labi salīdzināt. Nē, vācietim nav vajadzīgs neviens, kas pasaka priekšā viedokli. Savu viedokli viņš veido pats.
- Jūs jau zināsiet labāk, andelmanis smaidot sacīja un sniedza man cukuru. Jūs jau esat brīvās viedokļu veidošanas lietpratējs.
- Ko tad tas nu nozīmē?
- Ar jums tiešām jābūt piesardzīgam. Viņš nogrozīja galvu.
- Ik pa brīdim nevilšus sāku runāt ar jums tā, it kā jūs tas būtu pa īstam. Pa kioska leti kāds paklaudzināja. Viņš piecēlās. Palasiet, ko šie raksta, man ir kundes. Un tur jau nav tik daudz.
Paraudzījos uz avīžu kaudzīti līdzās atzveltnim. Manis nebija nevienā titullapā, bet to nemaz nevarēja gaidīt. Lielie laikraksti nebija pievērsuši uzmanību šai tēmai. Piemēram, arī iespaidīgais
Bild ne. Saprotams, Jokmets jau sen darbojās savā programmā, tāpēc ziņot par to droši vien nebija tik interesanti. Galu galā tikai mazākās reģionālās avīzēs kādam no redaktoriem vajadzēja ik dienu ieskatīties televīzijas aparātā, lai varētu aizpildīt nelielu sleju. Tātad trīs no šiem redaktoriem, cerēdami uz izklaidi, bija ieslēguši Jokmeta pārraidi. Un visi trīs uzskatīja, ka pats interesantākais tajā bijusi mana runa. Viens rakstīja: pārsteidzoši, ka tieši Hitlera tēls esot nosaucis vārdā to, kas Jokmeta pārraide esot no sākta gala, proti, vieni vienīgi nodeldēti joki par ārzemniekiem, klišeju apkopojums. Abi pārējie teica, ka, pateicoties manam “brīnišķīgi niknajam ieguldījumam”, Jokmets beidzot esot atguvis asumu, kura viņam trūcis jau tik sen.
- Nu, kā esat apmierināts? jautāja andelmanis.
- Es jau reiz esmu sācis no pašas apakšas, atbildēju un iedzēru malciņu tējas, un teicis runu divdesmit cilvēkiem. Trešdaļa no tiem droši vien bija atnākuši kļūdas pēc. Nē, es nevaru sūdzēties. Man jāraugās uz priekšu. Un kā patika jums?
- Labi, viņš sacīja, nikni, bet labi. Tikai Jokmets nelikās īsti sajūsmināts.
- Jā, arī to es pazīstu no agrākiem laikiem. Tie, kas aizsēdējušies amatos, vienmēr kliedz, kad parādās jauna, svaiga ideja. Tad viņi baidās par savu ienesīgo vietu.
- Vai viņš vēlreiz laidīs jūs savā pārraidē?
- Viņš darīs to, ko liks produkcijas firma. Viņš pārtiek no sistēmas un ir spiests pakļauties tās diktētajiem spēles noteikumiem.
- Grūti noticēt, ka savācu jūs pie sava kioska tikai pirms pāris nedēļām, avīžu andelmanis piezīmēja.
- Noteikumi vēl aizvien ir tādi paši kā pirms sešdesmit gadiem, es turpināju, tie nemainās. Nodarbināti ir tikai nedaudzi žīdi. Tāpēc tautai klājas labāk. Starp citu: vēl nemaz neesmu jums pateicies, kā nākas. Vai kāds ir…