- Viss kārtībā, andelmanis sacīja, ir noslēgta maza vienošanās. Par mani ir parūpējušies.
Te iezvanījās viņa pārnēsājamais telefons. Viņš pielika to pie auss un atsaucās. Es tikmēr paņēmu avīzi Bild un pārlapoju to. Avīzē bija atrodams visnotaļ patīkams sajaukums no tautas dusmām un naidīguma. Sākumā bija nodrukāti ziņojumi par politiskām muļķībām, un kopumā tie portretēja tikpat naivu, cik tomēr vismaz labdabīgu kanclermatronu, kura bezpalīdzīgi vilkās cauri traucējošu punduru ordai. Paralēli tam avīzē kā pilnīgas blēņas tika atmaskoti bezmaz vai visi demokrātiski “leģitīmie” lēmumi. Sevišķi pretīga šai lieliskajai aģitācijas avīzei bija doma par Eiropas vienotību. Bet vislabāk man patika smalkais darbošanās veids. Tā, piemēram, izklaides slejā starp jokiem par sievasmātēm un ragnešiem vīriem bija ievietots šāds joks.
Portugālis, grieķis un spānis aiziet uz bordeli. Kas maksā? Vācija.
Tas bija ļoti izdevies. Štreihers1 , dabiski, būtu licis pievienot tam zīmējumu, kurā trīs sasvīdušie, neskuvušies dienvidnieki ar saviem netīrajiem pirkstiem apgramsta nevainīgu meiču, kamēr krietnajam vācu strādniekam ir jāraujas melnās miesās, tomēr beigu beigās tas šeit drīzāk būtu traucējoši, jo izceltu joku no tā gudri neuzkrītošās vietas.
Pārējās avīzes lapās bija izliets raibs noziegumu aprakstu mikslis, kam sekoja kopš laika gala labākais mierinātājs sporta ziņas un pēc tām fotogrāfiju virknes, kurās slaveni cilvēki izskatījās veci vai neglīti; vārdu sakot šeit ideālā simfonijā apvienojās skaudība, nenovīdība un zemiskums. Tieši šā iemesla dēļ es labprāt būtu ieraudzījis, ka maza piezīme par manu uzstāšanos ir iekļauta šādā vidē. Taču andelmanis pilnīgi pamatoti nebija pievienojis pārējo laikrakstu kaudzītei Bild, jo tur nekas nebija atrodams. Noliku to nost, kad andelmanis noglabāja savu telefonu.
- Zvanīja mans dēls, viņš paskaidroja, tas, kura krosenes jums nepatika. Viņš jautāja, vai jūs esot tas tips no mana kioska. Viņš ir jūs redzējis. Drauga mobilajā. Lai es jums pasakot, ka jūs esot totāli kūl.
Neizpratnē raudzījos uz andelmani.
- Tas nozīmē, ka viņam ir paticis, andelmanis pārtulkoja.
- Nemaz negribu zināt, kādas filmiņas ir tajos viņu mobilajos, bet tur katrā ziņā nenonāk nekas tāds, kas viņiem neliekas labs vai aizraujošs.
- Jaunatne vēl jūt neviltoti, es apstiprināju. Tā domā ārpus laba un ļauna kā iedveš daba. Ja bērns ir pareizi audzināts, viņš nepieņems aplamu lēmumu.
- Vai jums pašam ir bērni?
- Diemžēl ne, es atbildēju. Reizēm interesentu lokā gan ir izskanējis pieņēmums, ka man esot daži bandubērni, kā tos dēvē pie mums.
- Oho! andelmanis noteica un līksmi aizsmēķēja cigareti.
- Tātad runa bija par uzturnaudu…
- Nē, mani gribēja nomelnot. Tiešām smieklīgi. Kopš kura laika ir nepareizi vai nekrietni dāvāt dzīvību bērnam?
- Pasakiet to Kristīgi sociālajai apvienībai.2
- Nu labi, vienmēr ir jāņem vērā vienkāršie cilvēki. Tur var piesaukt, kādus argumentus grib, daudzi nespēs tos pieņemt tik un tā. Himlers jau reiz mēģināja SS rindās. Gribēja panākt, lai SS vīru likumīgajiem un ārlaulības bērniem ir vienādas tiesības, un pat tas lāgā neizdevās. Diemžēl. Nabaga bērni. Uz tādu mazu puisēnu vai meitenīti skatās greizi, ķircina viņus, pārējie bērni lēkā viņiem riņķī un skandē zobgalīgas rīmes. Tas nenāk par labu arī kopības izjūtai. Mēs visi esam vācieši, gan laulībā, gan ārlaulībā dzimušie. Es vienmēr saku: bērns ir bērns, un tas ir tiesa gan šūpulī, gan ierakumos. Dabiski, pēc tam bērns ir arī jāuztur, tas ir skaidrs. Bet kas tas gan būtu par nelieti, kurš pēc tam laižas lapās?
Noliku Bild atpakaļ.
- Un kā tā lieta beidzās?
- Nekā. Tā, saprotams, bija tikai nomelnošana. Un vairāk par to nekas netika dzirdēts.
- Nu re, andelmanis noteica un iedzēra tēju.
- Es, protams, nezinu, varbūt gestapo vēlāk tam vēl pievērsās, bet tas droši vien vairs nebija vajadzīgs.
- Gan jau, ka ne. Presi jau jūs arī novienādojāt pēc vadlīnijām… Un viņš iesmējās tā, it kā tas būtu kāds joks.
- Tieši tā. Pamāju ar galvu. Tad atskanēja “Valkīru lidojums”.3
To man bija iekārtojusi Krēmeiera jaunkundze. Pēc tam kad
bijām apguvuši datorus, viņa pamanīja, ka man ir sagādāts arī viens no šiem pārnēsājamiem telefoniem. Šī ietaise bija kaut kas gluži neticams, piedevām ar to varēja braukāt apkārt arī internecā, pat vēl labāk nekā ar peles ierīci: tas bija vienkārši stūrējams ar pirkstiem. Tūdaļ nojautu, ka turu rokās āriešu radošās ģenialitātes produktu, un ar dažām kustībām, protams, bija noskaidrojams, ka šo tehniku līdz tirgus briedumam ir attīstījusi izcilā firma Siemens. Tiesa gan, attiecīgās kustības bija jāveic Krēmeiera jaunkundzei, jo uzraksti nebija atšifrējami bez brillēm. Rezultātā gribēju visā pilnībā uzticēt telefonu viņai, galu galā vadonis nedrīkst pārāk aizrauties ar visādiem sīkumiem, šim nolūkam pastāv sekretariāts. Taču viņa ne bez pamata atgādināja, ka viņas pakalpojumi tiek man nodrošināti tikai pusi dienas. Klusībā pārmetu sev, ka esmu kļuvis pārāk atkarīgs no sava partijas aparāta. Es taču atkal atrados pašā ceļa sākumā, tāpēc reizi pa reizei man gribot negribot vajadzēja atbildēt uz telefona zvanu arī pašam.
- Vai gribat kādu noteiktu zvana melodiju? Krēmeiera jaunkundze bija jautājusi.
- Kam tas vajadzīgs, es ar vieglu zobgalību atbildēju, es taču nestrādāju brīva plānojuma birojā!
- Nu tad es lieku iekšā parasto.
Atskanēja tāds troksnis, it kā piedzēries klauns spēlētu ksilofonu. Vēl un vēlreiz.
- Kas tas ir? es šausmās vaicāju.
- Jūsu telefons, Krēmeiera jaunkundze atbildēja un piemetināja: Mans fīrer!
- Un tas skan šādi?
- Tikai tad, kad zvana.
- Slēdziet laukā! Negribu, lai ļaudis notur mani par idiotu!
- Tāpēc jau es jums jautāju, Krēmeiera jaunkundze noteica.
- Vai šitā jums patīk labāk?
Spēlēt sāka vēl lielāks klaunu bars ar visdažādākajiem instrumentiem.
- Tas taču ir briesmīgi, es novaidējos.
- Bet vai jums nav vienalga, ko ļaudis par jums domā?
- Mana mīļā Krēmeiera jaunkundz, es sacīju, personiski es, piemēram, uzskatu ādas īsbikses par visvīrišķīgākajām biksēm pasaulē. Un, kad reiz atkal būšu vērmahta virspavēlnieks, es apgādāšu ar šīm Isbiksēm veselu divīziju. Un ar pusgarajām vilnas zeķēm piedevām.
Šajā vietā Krēmeiera jaunkundze izdvesa dīvainu skaņu un tūdaļ ņēmās slaucīt degunu.
- Ir jau labi, es turpināju. Jūs neesat no Dienvidvācijas un nespējat to saprast. Taču, kad šī divīzija būs gatava, kad tā dosies parādē, tad kļūs redzams, ka zobošanās pa īsbiksēm ir gluži nevietā. Un šeit mēs nonākam pie galvenā: savā ceļā uz varas virsotnēm esmu bijis spiests atzīt, ka politiķi, kurš ģērbies Isbiksēs, nopietni neuztver ne tautsaimniecības vadītāji, ne valstsvīri. Ir maz tāda, ko es būtu tik dziļi nožēlojis, tomēr no īsbiksēm bija jāatsakās un es no tām atteicos, jo tas kalpoja manai lietai un līdz ar to tautas lietai. Un es jums saku: no šim brīnišķīgajām biksēm es neesmu atteicies tādēļ, lai kaut kāds telefona aparāts atņemtu vērtību šim upurim un pataisītu mani par pilnīgu ākstu! Tāpēc izdabūjiet taču beidzot no šā aparāta kādu saprātīgu skaņu!