- Tāpēc jau es jums jautāju, Krēmeiera jaunkundze šņaukādamās noteica un noglabāja mutautu. Varu iestellēt tādu zvanu kā pilnīgi parastam telefonam. Bet varu arī jebkuru citu. Teikumus, trokšņus, arī mūziku…
- Arī mūziku?
- Ja tik man pašai tā nav jāspēlē. Tai jābūt ierakstītai!
Nu, un tad viņa bija iestellējusi man “Valkīru lidojumu”.
- Labi, vai ne? pajautāju andelmanim un pašapzinīgi pacēlu aparātu pie auss. Hitlers klausās!
Nedzirdēju neko citu kā vien valklras, kas turpināja lidot.
- Hitlers! es atkārtoju. Hitlers klausās! Un, kamēr valklras tik lidoja un lidoja, es izmēģināju: Fīrera štābs! gadījumam, ja zvanītājs justos pārāk pārsteigts, tūdaļ izdzirdēdams atbildam mani personiski. Nenotika nekas, tikai valkīras kļuva vēl skaļākas. Jau sāka sāpēt auss.
- HITLERS KLAUSĀS! es iekliedzos. ŠEIT FĪRERA ŠTĀBS! Jutos kā Rietumu frontē 1915. gadā.
- Lūdzams, nospiediet zaļo pogu! ar žēlabainu pieskaņu uzsauca andelmanis. Ciest nevaru Vāgneru!
- Kādu zaļo pogu?
- Nu tak uz jūsu telefona! viņš auroja. Pastumiet to pogu pa labi!
Paskatījos uz aparātu. Patiesi, uz tā bija zaļa poga. Pabīdīju to pa labi, valkīras apklusa, un es iekliedzos: ŠEIT HITLERS! FĪRERA ŠTĀBS!
Nenotika nekas, tikai andelmanis, bolīdams acis, saņēma manu roku kopā ar aparātu un ar maigu spiedienu pielika to man pie auss.
- Hitlera kungs? es izdzirdu viesnīcas rezervētāja Zavacka balsi. Hallo? Hitlera kungs!
- Tieši tā, es atsaucos, Hitlers klausās!
- Nekādi nevaru jūs sazvanīt. Man jānodod jums ziņa no Bellīni kundzes: firma ir ļoti apmierināta!
- Nujā, es teicu, tas ir jauki. Es pats gan būtu gaidījis kaut ko vairāk.
- Vairāk? Zavackis ērcīgi pārvaicāja. Vēl vairāk?
- Mans mīļais Zavacka kungs, es mierinoši sacīju, trīs avīžraksti, tas, protams, ir pavisam labi, tomēr mums galu galā ir citi mērķi…
- Avīžraksti, Zavackis sauca, kurš te runā par avīžrakstiem? Jūs esat ievietots YouTubeUn jūs tur skatās bez apstājas! Tad viņš pieklusināja balsi: Starp mums runājot tūlīt pēc pārraides šeit atskanēja dažas balsis, kas mudināja atteikties no jums. Nesaukšu nevienu vārdā. Bet tagad… Jūs tikai paskatieties! Jaunatne jūs mīl!
- Jo jaunatne vēl jūt neviltoti, es teicu.
- Un tāpēc mums nekavējoties jāturpina darbs! Zavackis satraukts sauca. Jaunajā programmā jums tiks dots vairāk laika. Pa vidu būs arī videorulliši! Jums tūlīt jāierodas birojā! Kur jūs esat?
- Kioskā, es atbildēju.
- Labi, Zavackis sacīja, palieciet tur, taksometrs jau ir ceļā! Un viņš nolika klausuli.
- Labas ziņas? apvaicājās avīžu andelmanis.
Sniedzu viņam savu telefona aparātu. Vai jūs protat tikt pie tādas būšanas, ko sauc par jūtjūb?
XVII
Bija noticis sekojošais: kāds ar tehniskas ierīces palīdzību bija ierakstījis manu uzstāšanos Jokmeta pārraidē un ievietojis to internecā, tādā vietā, kur ikvienam bija brīv izlikt apskatei savas nelielās filmiņas. Un ikviens varēja skatīties, ko grib, bez kādiem glumās žīdu bulvārpreses priekšrakstiem. Pats par sevi saprotams, arī žīdi drīkstēja tur ievietot savus safabricējumus, tomēr katrs pats tagad varēja pārliecināties par gala rezultātu: tauta vēl un vēlreiz skatījās manu uzstāšanos Jokmeta pārraidē.
Tiesa, es nemēdzu pārāk uzticēties tādiem skaitļiem. Man pietiekami ilgi ir bijusi darīšana ar partijas biedriem un tautsaimniecības vadītājiem, lai saprastu, ka visur ir karjeristi un citi apšaubāmi tipi, kuri labprāt drusku piepalīdz, kad nepieciešams parādīt skaitļus vajadzīgajā gaismā. Viņi tos izskaistina vai pievieno salīdzinājuma skaitli, kam līdzās pašu skaitlis izskatās ļoti labi, kamēr viņi noklusē desmitiem citu skaitļu, kuri varētu atklāt būtiski neizdevīgāku patiesību. Tāpēc tūdaļ ķēros pie darba pats un aplūkoju dažus žīdu safabricējumu skaitļus. Piespiedos pat šeit klīrība ir lieka pārbaudīt zināmās Čaplina filmas “Lielais diktators” skaitļus. Nu labi, apmeklētāju skaits šeit pārsniedza septiņus ciparus, tomēr kaut ko tādu, bez šaubām, vajadzēja aprēķināt precīzā salīdzinājumā. Čaplina lētais safabricējums galu galā pastāvēja jau ilgāk par septiņdesmit gadiem, tātad gadā iznāk 15 000 apmeklētāju, vēl aizvien daudz, tomēr tikai uz papīra. Jo, saprotams, arī šeit ir jāņem vērā pakāpeniski sarūkoša interese. Gluži dabiskā kārtā cilvēka ziņkārība par aktuāliem notikumiem vienmēr ir lielāka nekā par sastāvējušos preci, kur nu vēl kā šajā gadījumā par melnbaltu ražojumu, kad šodien visi taču pieraduši pie krāsu filmām. Tātad varēja pieņemt, ka vairākums apmeklētāju šai filmai internecā bijis sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. Iespējams, tagad tiem vienā gadā pievienojās vēl daži simti, droši vien kinomākslas studenti, daži rabīni un tamlīdzīga “ekspertu publika”. Un tādus rezultātus es pēdējo triju dienu laikā bez pūlēm biju pārspējis tūkstoškārtīgi.
Tas viss man bija ļoti interesanti, it sevišķi vienā aspektā.
Līdz šim brīdim savu vislabāko pieredzi tautas izglītošanā un propagandā biju guvis ar metodēm, kuras ievērojami atšķīrās no tagadējām. Biju strādājis ar SA kolonnām, kuru brūnkrekli, karogus vicinādami, kravas mašīnās braukāja pa pilsētu un boļševistiskajiem Rot Front cīnītājiem trieca dūri sejā, gāza ar steku pa pauri un ar manu vispilnīgāko atbalstu labprāt kādreiz arī mēģināja ar stulmzābakiem iespārdīt ietiepīgajās komunistu galvās kaut cik saprāta. Tagad es konstatēju, ka idejas un runas pievilcība vien spēj pamudināt simttūkstošus uz apceri un garīgu analīzi. Patiesībā to izprast bija visai grūti. Pat neiespējami. Juzdams klusu noskārsmi, ko teju vai varēja saukt par bažām, es bez kavēšanās piezvanīju Zenzenbrinkam. Tas bija lieliskā omā.
- Nupat ir pāri 700 000 apmeklējumiem! viņš gavilēja. Ārprāts! Vai pats esat redzējis?
- Jā, es atbildēju, taču jūsu prieks man šķiet krietni pārspīlēts. Jums tas taču vairs nekādi nevar būt no svara!
- Kā? Ko? Jūs esat zelta vērts, mans mīļais! Un tas ir tikai sākums, ticiet man!
- Tomēr jums ir jāmaksā visiem tiem ļaudīm!
- Kādiem ļaudīm?
- Es taču pats kādu laiku esmu bijis propagandas darbinieks.1 Un zinu: lai pārvilinātu savā pusē 700 000 cilvēku tur taču vajag desmit tūkstošus vīru. Ar noteikumu, ka tie ir fanātiski.
- Desmit tūkstošus vīru? Kādus desmit tūkstošus vīru?
- Desmit tūkstošus SA vīru, teorētiski. Un tas vēl ir piesardzīgi lēsts. Bet jums jau vēl nav nekādas SA, vai ne? Tātad jums vajadzēs vismaz piecpadsmit tūkstošus.
- Jūs nu gan esat savādnieks, Zenzenbrinks brīnišķīgā garastāvoklī nodārdināja. Nebiju īsti pārliecināts, vai fonā nešķind glāzes. Pielūkojiet, ka vienā jaukā dienā jūs nesāk uztvert nopietni! Un viņš nolika klausuli.
Tas nu likās noskaidrots. Zenzenbrinkam acīmredzot tiešām nebija ar to nekāda sakara. Piekrišana šķita nākam no pašas tautas. Protams, varēja vēl būt, ka Zenzenbrinks ir nekaunīgs melis, miglas pūtējs, un tādas šaubas saglabājās, tur jau tā nelaime ar ļaudīm, kurus neesi izraudzījies pats. Tomēr kopumā likās, ka šādos tematos viņam var ticēt. Tāpēc es sāku strādāt pie papildmateriāla, kas tagad bija kļuvis nepieciešams.
Kā allaž, kad cilvēku radošās spējas ir pārslogotas, viņi nāk klajā ar gaužām apšaubāmiem priekšlikumiem. Man piedāvāja filmēties ērmīgās reportāžās, piemēram, “Fīrers apmeklē krājkasi” vai “Fīrers peldbaseinā”. Tādas nejēdzības es nekavējoties noraidīju. Politiķis sportā tautai tas gandrīz vienmēr ir par daudz. Tāpēc sporta nodarbības es arī pārtraucu tūdaļ pēc varas pārņemšanas. Futbolists, dejotājs viņi to prot, ļaudis katru dienu redz šādas nodarbes nevainojamā izpildījumā, tā var pat būt diža māksla. Piemēram, vieglatlētikā nevainojams šķēpa metiens ir kaut kas brīnišķīgs. Bet, ja iedomājas, ka pēc tam parādās Gērings vai šī kanclermatrona, abi līdzīgi viens otram kā divi maisi. Kurš gribēs to skatīties? Tur nevar izdoties nekādas labās bildes.