Protams, būs daži, kuri teiks: lai viņa parādās tautai kā dinamiska personība, tādēļ jau nav jāuzstājas šķēršļu jājienā vai ritmiskajā sporta vingrošanā, bet tik nekaitīga nodarbe kā golfa spēle, kas sevišķi patiktu konservatīvajām anglofilu aprindām, taču noteikti būtu iespējama. Tomēr tas, kurš reiz redzējis labu golfa spēlētāju, nekādā ziņā nevēlēsies vērot, kā ar nūju bakstās bezveidīga vista. Un ko tad lai saka citi valstsvīri? Priekšpusdienā viņa ar pūlēm seko tautsaimnieciskās politikas kopsakarībām, bet pēcpusdienā ir golfa laukumā un nekoordinēti zvetē pa mauriņu. Un peldbikses tā nu ir vislielākā nejēdzība. Savulaik no tām nekādi nebija atrunājams Musolīni. Pēdējā laikā ar tamlīdzīgu izrādīšanos aizraujas arī tas apšaubāmais vadošais krievu valsts stūrētājs, visādā ziņā interesants vīrietis, tomēr man ir absolūti skaidrs: tiklīdz politiķis novelk kreklu, ar viņa politiku ir cauri. Ar to viņš nepasaka neko citu kā vienīgi: “Skatieties, mīļie tautieši, esmu veicis pārsteidzošu atklājumu: bez krekla mana politika ir labāka.”
Kas tas par nejēdzīgu izteikumu?
Starp citu, esmu lasījis, ka nesen pat viens vācu kara ministrs esot ļāvis sevi fotografēt baseinā kopā ar kādu sievišķi. Kamēr armija atradās kaujas laukā vai vismaz netālu no tā. Pie manis šis virs vairs nepaliktu amatā nevienu dienu. Atkāpšanās rakstu es nemaz negaidītu, tādam vajag nolikt uz rakstāmgalda pistoli ar lodi stobrā un atstāt telpu, un, ja šim draņķim vēl ir kaut vai kripata goda, viņš zinās, kas jādara. Un, ja ne, tad nākamajā rītā lodi atrod viņa galvā, bet galvu ar seju uz leju tajā plunčāšanās baseinā. Un visi pārējie tajā bodītē uzreiz atkal zina, kas notiek, ja kāds, ģērbies peldbiksēs, ietriec armijai dunci mugurā.
Nē, manā gadījumā par tādām peldu izpriecām, dabiski, nevarēja būt ne runas.
- Ja jums tas nepatīk, ko citu jūs gribat darīt?
Šo jautājumu man uzdeva Ulfs Bronners, kaut kāds palīgrežisors, gadus trīsdesmit piecus vecs, uzkrītoši slikti ģērbies. Tomēr ne tik slikti kā kinooperatori, kuri kā man kļuvis skaidrs, kopš sadarbojos ar televīziju, ir visnoplukušākie strādājošie visā pasaulē, un viņus pārspēj vēl vienīgi preses fotogrāfi. Nezinu, kāpēc tas tā, bet, cik esmu novērojis, preses fotogrāfi nereti novalkā tās skrandas, ko nesen izmetuši televīzijas kinooperatori. Iemesls droši vien ir tas, ka viņi domā: neviens viņus neredz, jo galu galā fotokameru viņi tur rokās paši. Turpretī es, ilustrētā žurnālā pamanījis kādu bildi, kurā cilvēks izskatās nelāgi, ir saviebies vai tamlīdzīgi, nereti nodomāju: kas zina, kā ir izskatījies pats fotogrāfs. Režisora tēlotājs Bronners tomēr bija ģērbies labāk, kaut arī ne daudz labāk.
- Es runāšu par pašreizējo politiku, es viņam sacīju, un, protams, arī par citiem jautājumiem, kas pārsniedz šā temata robežas.
- Nav ne jausmas, kas tur var būt asprātīgs, Bronners noburkšķēja. Politika vienmēr ir sūds. Bet lūdzu nav jau mana pārraide.
Gadu gaitā esmu sapratis: fanātiska ticība kopējai lietai ne vienmēr ir nepieciešama. Un dažā ziņā pat traucē. Esmu redzējis režisorus, kuri tik dikti gribēja taisīt mākslu, ka nespēja uzņemt nevienu saprotamu filmu. Tad jau Bronnera vienaldzība man bija pat vairāk pa prātam, jo deva lielu rīcības brīvību, ja jau biju nodomājis pienaglot pie kauna staba demokrātiski ievēlēto politikas pārstāvju nožēlojamās sekmes. Un, tā kā visu vienmēr vajag vienkāršot, ja vien tas iespējams, es tūdaļ izraudzījos vistuvāko tematu vārda tiešā nozīmē. Vispirmām kārtām priekšpusdienā nostājos pie bērnudārza blakus savdabīgajai skolai, kurai nu jau bieži biju gājis garām. Jau vairākas reizes biju vērojis autovadītāju bezatbildīgo uzvedību: tie ievērojamā tempā traucās garām pa ielu, pārgalvīgi likdami uz spēles mūsu bērnu dzīvību un veselību. Vispirms īsā uzrunā asi nosodīju šādu joņošanu, pēc tam mēs nofilmējām dažus no šiem nesaprātīgajiem jaunatnes slepkavām, lai kadrus vēlāk iemontētu pa vidu manam tekstam. Visbeidzot es aprunājos ar mātēm, kuras lielā skaitā gāja šeit garām. Reakcijas bija pārsteidzošas. Vairums jautāja:
- Vai šī ir slēptā kamera?
Uz ko es atbildēju: Nekādā ziņā, cienītā kundze. Kamera ir tepat vai redzat? Un norādīju uz uzņemšanas aparātu un uz biedriem pie kameras, darīju to iecietīgi un pacietīgi, ņemdams vērā sieviešu īpatnējo izpratni par tehniku. Kad tas bija noskaidrots, jautāju attiecīgajai dāmai, vai viņa parasti uzturas šajā apkaimē.
- Tad jūs varbūt būsiet pamanījusi arī šos autovadītājus?
- J-jāāā, viņa novilka, bet kāpēc…
- Vai jūs man piekristu, ja es teiktu, ka daudzu autovadītāju izturēšanās liek baiļoties par bērniem, kuri šeit spēlējas?
- Ē, nujā, vispār, bet… sakiet, par ko īsti ir runa?
- Droši izsakiet savas bažas, tautiete!
- Kas tā par tādu uzrunu! Bet ja jau jūs vaicājat… Reizēm tiešām kaitina, kad eju te garām ar bērniem…
- Tad kāpēc šī brīvi ievēlētā valdība neievieš bargākus sodus tādiem nevērīgiem braucējiem?
- Nezinu…
- Mēs to mainīsim! Vācijas labā. Jūs un es! Kādus sodus jūs pieprasītu?
- Kādus sodus es pie…
- Vai jūs uzskatāt, ka ar līdzšinējiem sodiem pietiek?
- Es īsti nezinu…
- Vai varbūt tie netiek pietiekami stingri pielietoti?
- Nē, nē, es to es negribētu.
- Kā? Bet bērni?
- Tas ir… ir jau labi tāpat. Tā, kā ir. Esmu pilnīgi apmierināta!
Šādi notika bieži. Gluži kā baiļu gaisotnē, kaut gan valsts pārvaldes forma itin kā bija tik brīva. Nevainīgā vienkāršā sieviete no tautas neuzdrīkstējās manā klātbūtnē runāt atklāti, līdzko biju piegājis viņai klāt savā karavīra mundierī. Es jutos satricināts. Un tas atkārtojās apmēram trijās ceturtdaļās gadījumu. Pēdējā ceturtdaļa no aptaujātajām personām teica:
- Vai jūs esat jaunais kārtībnieks? Beidzot to kāds pasaka skaļi! Tāda cūcība! Tos vajag nekavējoties iespundēt cietumā!
- Tātad jūs pieprasāt pārmācības namu?
- Vismaz!
- Biju domājis, ka nāvessods vairs nepastāv…
- Diemžēl!
Pēc līdzīga principa es tagad šaustīju to, ko biju redzējis pats vai izlasījis preses izdevumos. Saindētu pārtiku, autobraucējus, kuri, vadīdami savu satiksmes līdzekli, reizē sarunājas pa mobilo aparātu, barbarisko medīšanas netikumu un tā joprojām. Un ārkārtīgi pārsteidza tas, ka cilvēki vai nu pieprasīja drakoniskus sodus, vai daudz biežāk neuzdrošinājās runāt atklāti. Vienā gadījumā tas parādījās sevišķi skaidri. Vairāki cilvēki bija sapulcējušies iekšpilsētā, lai kritizētu valdību. Visvienkāršākais risinājums sitēju grupu izveidošana nevienam acīmredzot nenāca prātā, tomēr bija vismaz ierīkots kaut kas līdzīgs tirgus būdai, lai vāktu parakstus pret abortiem, kuru skaits Vācijā viena gada laikā sasniedza iespaidīgu skaitu 100 000.