Tāda vācu asiņu masveida slepkavošana, protams, nav pieņemama arī man. Katram kretīnam acumirkli ir skaidrs: pieņemot, ka piecdesmit procentu ir zēni, tas nozīmē triju divīziju iznīcināšanu. Ja ne veselu četru. Tomēr manā klātbūtnē neviens no šiem drosmīgajiem, krietnajiem cilvēkiem pēkšņi vairs nevēlējās paust savu viedokli, un drīz pēc mūsu ierašanās akcija tika pārtraukta pilnībā.
- Ko tur lai saka? es jautāju Bronneram. Šie nabaga cilvēki pārvēršas līdz nepazīšanai. Te nu bija tā dēvētā uzskatu brīvība!
- Ārprāts, Bronners brīnījās, te jau mums gāja vēl labāk nekā suņu turētāju protestā pret vadāšanu pie saites!
- Nē, es teicu, jūs esat pārpratis. Tie, kas laidās prom no tiem suņu turētājiem, tie jau nebija godīgi cilvēki. Tie visi bija žīdi. Vai tad jūs neredzējāt zvaigznes pie apģērba? Tie uzreiz saprata, ar ko viņiem darīšana.
- Tie nebija nekādi žīdi, Bronners iebilda. Uz zvaigznēm jau nebija rakstīts “Žīds”. Tur bija rakstīts “Suns”.
- Žīdam tas ir tipiski, es paskaidroju. Viņš vienmēr rada jucekli. Un uz apjukuma liesmām vāra savu glumo indes zupu.
- Tas taču ir… Bronners iesprauslojās un tad sāka smieties.
- Jūs tiešām esat neticams!
- Zinu, es atteicu. Starp citu, vai jūsu operatoriem jau ir piegādāti formastērpi? Kustībai turpmāk ir jāizskatās vienotai!
Produkcijas firmā mūsu atmaskojumi tika uztverti ar lielu sajūsmu. Jūs acīmredzot spētu pat garīdznieku pataisīt par ateistu, smējās dāma Bellīni, skatīdamās materiālu.
- Tā gribētos domāt, un esmu to jau mēģinājis lielākā apjomā, es atcerējos, bet daudzi melnsvārči nav pāraudzināmi pat ar ieslodzījumu nometnē.
Divas nedēļas pēc manas pirmās uzstāšanās Jokmeta pārraidē šīs reportāžas tika iekļautas raidījumā papildus manai kvēlajai runai, ko ikreiz teicu uz beigām. Un ik pēc četrām nedēļām pievienojās jauna reportāža. Būtībā viss notika tāpat kā divdesmito gadu sākumā. Tikai ar to atšķirību, ka tolaik es saviem mērķiem izmantoju partiju.
Šoreiz tās vietā bija televīzijas pārraide.
Izrādījās, ka arī mans vērtējums par Jokmetu ir bijis pareizs. Viņš tik tiešām ar zināmu nepatiku vēroja, kā es viņa pārraidē iegūstu arvien lielāku ietekmi un varu un kā skaidri top saskatāma vadoņa daba. Tomēr viņš nepretojās notikumu gaitai. Tiesa, īsti arī nepielāgojās tai, tikai šad un tad žēlabaini protestēja un aiz kulisēm pievaimanāja pilnas ausis firmas atbildīgajiem darbiniekiem. Es viņa vietā būtu licis visu uz vienas kārts, jau pašā sākumā būtu aizliedzis jebkādu iejaukšanos, līdzīgos apstākļos jau pēc pirmās uzstāšanās būtu atbildējis ar darba pārtraukšanu raidstacijā, nebēdādams ne par kādiem līgumiem. Turpretī Jokmets, kā jau varēja gaidīt, krampjaini turējās pie saviem nožēlojamiem sasniegumiem, pie apšaubāmās slavas, pie savas darbavietas, it kā tā būtu kāda izcilības pazīme. Šis Jokmets nemūžam nebūtu ar mieru ciest par savu pārliecību, nemūžam nebūtu devies ieslodzījumā.
No otras puses: kāda pārliecība gan viņam varēja būt? Viņa rīcībā nebija nekā vairāk par apšaubāmu izcelsmi un bezjēdzīgu, plātīgu muldēšanu. Man, protams, bija vienkāršāk, aiz manis tomēr bija Vācijas nākotne. Nemaz nerunājot par Dzelzs krustu. Vai ievainojuma nozīmi, kas apliecināja, ka esmu ziedojis savas asinis par Vāciju.2 Bet ko bija ziedojis šis Jokmets?
Pats par sevi saprotams, negaidīju, ka viņam būs ievainojuma nozīme zeltā. Kur lai viņš to ņemtu bez kara? Un, ja tāda viņam būtu, rastos jautājums, vai viņš vēl ir derīgs savam izklaides raidījumam. Rūpīgāk paskatoties uz ļaudīm, kuriem ir šādi reti, augsti apbalvojumi par ievainojumu, bieži izrādās, ka no viņiem pašiem necik daudz vairs nav palicis pāri. Tāda ir lietu brutālā daba. Cilvēkiem, kuri frontē piecas reizes vai vēl biežāk cietuši no durkļiem, granātām vai gāzes, parasti ir stikla acis vai mākslīgas rokas, vai varbūt greizi saaugusi mute, ja vēl vispār ir apakšžoklis, un, jāatzīst, tas nav tas koks, no kura liktenis mums iztēš labākos humoristus. Un, lai cik saprotams būtu zināms aizvainojuma rūgtums viņu situācijā, vadonim šeit jāspēj paskatīties arī uz otro pusi. Tur publikā sēd ļaudis lieliskā omā, viņi ir īpaši saposušies, lai atvilktu elpu pēc smagas darba dienas šrapneļu fabrikā vai lidmašīnu rūpnīcā vai pēc ilgstošas bombardēšanas naktī, un es tik tiešām varu saprast, ka no laba komedianta iedzīvotāji gaida kaut ko citu, nevis divus amputētus apakšstilbus. Tad reiz ir jāpasaka pilnīgi skaidri: acumirklīgi nāvējošs granātas trāpījums šeit visiem ir labāks atrisinājums nekā ievainojuma nozīme un iespēja spēlēt āksta lomu frontes aizmugurē.
Taču kopumā tūdaļ bija manāms, ka šim Jokmetam ne tikai nav tāda pasaules uzskata, kas būtu līdzvērtīgs nacionālsociālistiskajam, bet gan nav vispār nekāda. Un tādam, kuram nav stingra pasaules uzskata, modernajā izklaides industrijā gluži pašsaprotami nav nedz izredžu, nedz arī eksistences attaisnojuma, bet visu pārējo sakārto vēsture.
Vai programmas reitings.
XVIII
Vadonis bez savas tautas nav nekas. Nē, protams, vadonis kaut kas ir arī bez savas tautas, taču tādā gadījumā nevar ieraudzīt, kas viņš ir. To ir viegli ieskaidrot jebkuram veselīgi domājošam cilvēkam, jo tas taču būtu tas pats, kas nosēdināt kaut kur Mocartu, nedodot viņam klavieres, arī tad neviens nepamanītu, ka viņš ir ģēnijs. Tad viņš nebūtu varējis uzstāties arī kā brīnumbērns kopā ar savu māsu. Labi, tai vismaz būtu vijole, bet, ja atņem arī vijoli, kas paliek? Divi bērni, kuri labākajā gadījumā var skaitīt pantiņus Zalcburgas izloksnē vai tamlīdzīgi, bet to neviens negrib redzēt, tas taču notiek katrā dzīvojamā istabā ap Ziemassvētku laiku. Turpretī vadoņa vijole ir viņa tauta.
Un līdzstrādnieki.
Šeit, protams, var nojaust, ka skeptiķi, kuri gvelž par visiem gudrāk, iebildīs, ka nevar spēlēt divas vijoles uzreiz. Bet te nu atkal top redzams, kā šādi ļaudis redz realitāti. Nevar būt tā, kā nedrīkst būt. Bet ja tā tomēr ir? Tieši tāpēc sakāvi galu galā ir cietuši neskaitāmi un arī visai diži vadoņi! Ja ņem, piemēram, Napoleonu, tas vīrs bija ģēnijs, kāda runa. Taču tikai pie militārās “vijoles”. Viņa sakāves cēlonis bija līdzstrādnieki. Un par jebkuru ģēniju te rodas jautājums: kādus līdzstrādniekus viņš izraugās? Piemēram, Fridriham Lielajam bija grāfs Kurts Kristofs fon Šverīns1 , ģenerālis, kurš par savu zemi saņēma lodi krūtīs, vēl sēdēdams zirga mugurā ar karogu rokā, un bija arī Hanss Karls fon Vinterfelds2 . 1757. gadā viņš saļima no nāvējošiem zobenu cirtieniem, lūk, tie vēl bija līdzstrādnieki! Bet Napoleonam?
Te jāteic: viņam bija nelaimīga roka, un tas vēl ir pieklājīgi formulēts. Visbriesmīgākās šķiras radu būšana, radagabali stāvēja rindā. Plānprātīgais brālis Žozefs sēd Spānijā, Bernadots apprec viņa sievasmāsu, Žeroms dabū Vestfāli, māsas tiek aizšķūrētas uz kaut kādām itāļu grāfistēm, un vai viņam kāds par to pateicas? Visļaunākais parazīts bija Luijs, kuru viņš iecēla par karali Holandē un kurš tur pēc sirds patikas spodrināja savu karaļa karjeru, itin kā Holandi būtu iekarojis pats. Ar tādiem līdzstrādniekiem nevar ne vest karu, ne pārvaldīt pasauli. Es vienmēr esmu augstu vērtējis lieliskus līdzstrādniekus. Un vairumā gadījumu tādus arī atradis.
Jau tikai Ļeņingradas aplenkums vien!
Aplenkumā divi miljoni civilistu, bez kādas pārtikas piegādes. Tur tiešām vajag zināmu pienākuma apziņu, lai piedevām ik dienu nomestu vēl arī tūkstoš bumbu, piemēram un pat tēmēti -, uz pārtikas noliktavām. Ļaudis tur beigās nonāca tik tālu, ka pārsita cits citam galvu, lai varētu ēst zemi, kurā iekusis sadegušais cukurs. Protams, rases ziņā šos civilistus nebija vērts saglabāt, tomēr vienkāršais zaldāts viegli varēja nodomāt: šie nabaga, nabaga ļaudis! Turklāt zaldāti nereti ārkārtīgi mīl arī dzīvniekus.