To es pats esmu piedzīvojis ierakumos, tur viens otrs metās visbriesmīgākajā sprostugunī, lai izglābtu savu Dūksi, vai arī gandrīz brālīgi dalīja nedēļām ilgi sataupīto pārtiku ar kādu nez no kurienes atskrējušu Kāravu. Tas lieku reizi parāda, ka karš pamodina cilvēkā ne vien visskarbākās, bet arī vismaigākās, siltākās jūtas un ka cīņa daudzējādā ziņā izkaldina no cilvēka to labāko. Vienkāršs vīrs dodas kaujā kā neaptēsts bluķis, bet atgriežas kā nevainojams dzīvnieku draugs ar nepielūdzamu gribu darīt to, kas nepieciešams. Un, ja šie vienkāršie cilvēki, šie simttūkstoši zaldātu un kaķu draugu nesaka vis: “Necentīsimies tik ļoti, sliktākajā gadījumā ļeņingradieši tikai apmirs drusku lēnāk,” bet gan aicina: “Bumbvedēji, mundri uz priekšu! Fīrers, dodams pavēli, būs zinājis, ko dara!” lūk, tas liecina, ka bijuši izraudzīti īstie līdzstrādnieki.
Vai varbūt ir izraudzīti atkal, es nodomāju, nolūkodamies, kā Krēmeiera jaunkundze drukā manas jaunākās fīrera runas nobeigumu. Kopumā jutos ļoti apmierināts ar Krēmeiera jaunkundzes veikumu. Viņas darbs bija nevainojams, centība, priekšzīmīga, un pēdējā laikā viņa pat bija manā rīcībā visu dienu. Vienīgi izskatam būtu derējuši uzlabojumi. Nē, viņa neizskatījās nekopta, tomēr
- šī gaužām drūmā āriene, par spīti visai laipnībai, šis gandrīz nāvīgais bālums necik daudz nenāca par labu tik priecīgai, dzīvi apliecinošai kustībai, kāds neapstrīdami ir nacionālsociālisms.
Tomēr vadonim ir jāspēj raudzīties uz kaut ko tamlīdzīgu caur pirkstiem. Piemēram, fon Ribentrops3 pēc paskata bija caur un cauri godājams kungu rases cilvēks priekšzīmīgs zods, pirmšķirīgs gēnu materiāls -, bet būtībā visu mūžu bija nūģis. Un arī tas nevienam nenāk par labu.
- Ļoti jauki, Krēmeiera jaunkundz, es sacīju. Manuprāt, tas tad šodien būtu viss.
- Es jums vēl ātri šito izdrukāšu, viņa teica un kaut ko ieklabināja datorā. Pēc tam izņēma no somiņas spogulīti un tumšo pomādi, lai uzkrāsotu lūpas. Nospriedu, ka šī ir laba izdevība, lai ierunātos par minēto tematu.
- Ko par to saka jūsu līgavainis?
- Kāds līgavainis? Par ko? Mans fīrer!
Fīrera uzrunas lietojumu vēl arvien derēja pieslīpēt.
- Nu, jums taču varbūt vai pat noteikti ir kāds jauneklis, sacīsim, pielūdzējs…
- Nē, Krēmeiera jaunkundze krāsodamās atteica, tāda man nav…
- Tiešām nevēlos būt indiskrēts vai uzstājīgs, es mierināju,
- taču man jūs to varat mierīgi pateikt. Mēs jau neesam starp katoļiem. Man šajā ziņā nav nekādu aizspriedumu, un, ja divi jauni cilvēki patīk viens otram, tad laulības apliecība nav nepieciešama, īsta mīlestība pati par sevi ir cildena!
- Nu dikti jauki, Krēmeiera jaunkundze atsaucās un, skatīdamās spogulītī, saknieba lūpas, bet pašlaik nav neviena, jo
pirms četrām nedēļām es pati personiski pasūtīju viņu ratā! Kad es jums saku: tas bija baigais dirsa!
Laikam izskatījos mazliet pārsteigts, jo Krēmeiera jaunkundze nekavējoties iesaucās: Oi! Tas man tikai tā izspruka. Fīrera štābā tā, protams, nedrīkst! Es gribēju sacīt: tas vīrietis bija nožēlojams plukata! Mans fīrer!
īsti nesapratu, ko šai apzīmējuma nomaiņai vajadzēja panākt vai uzlabot, taču viņas vaibsti pauda visgodīgāko centību un tagad arī zināmu lepnumu acīmredzot par otro formulējumu.
- Vispirmām kārtām, es bargi sacīju, mēs, stingri ņemot, neatrodamies fīrera štābā, Krēmeiera jaunkundz, jo es neesmu vērmahta virspavēlnieks, vismaz šobrīd ne. Un, otrkārt, uzskatu, ka tādus vārdus vācu meičai vispār nepieklājas ņemt mutē! Un kur nu vēl manai sekretārei!
- Nu bet kad tā bija! Ja jūs būtu bijis klāt, tad teiktu to pašu! Es varētu jums pastāstīt tādas lietas…
- Šīs lietas uz mani neattiecas! Šeit ir runa par Vācu Reiha cieņu un šajās telpās arī par vācu sievietes cieņu! Ja kāds te iegrieztos, es vēlētos, lai viņam rodas iespaids, ka valstī valda kārtība, nevis…
Tālāk es netiku, jo no Krēmeiera jaunkundzes acs izripoja viena asara, tad no otras acs vēl viena un tad vispār ļoti daudzas asaras. Tas ir viens no momentiem, no kuriem vadonim karā ir jāizvairās, jo iespējama līdzjūtība, dabiski, laupa viņam koncentrēšanos, kas ir absolūti nepieciešama, lai uzvaroši veiktu aplenkuma kaujas un plašu bombardēšanu. Esmu izpratis, ka nelabvēlīgākos laikos tas ir mazliet vienkāršāk, vajag tikai dot pavēli aizstāvēt katru zemes pēdu līdz pēdējai asins lāsei, un būtībā karadarbības vadīšana tajā dienā ir pabeigta un tikpat labi varētu iet mājās. Tomēr tik un tā nevajadzētu tērēt uzmanību citu emocijām.
Protams, mēs jau neatradāmies gluži karā. Un es augstu vērtēju Krēmeiera jaunkundzes nevainojamo darbu. Tāpēc pasniedzu viņai papīra mutautiņu tie acīmredzot atkal tika ražoti bagātīgā daudzumā.4 Nekas briesmīgs jau nav noticis, es mierinoši teicu, gribēju tikai, lai jūs turpmāk… es nešaubos par jūsu spējām, pat esmu ar jums ļoti mierā… Jums nevajadzētu tik ļoti ņemt šo aizrādījumu pie sirds…
- Ak, viņa šņukstēja, tas jau nav jūsu dēļ. Tas ir tikai tāpēc, ka es to… es to puisi nudien mīlēju. Un domāju, ka mums kaut kas sanāks. Kaut kas pa īstam liels. Pavandījusies pa mugursomu, viņa izņēma telefonu. Drusku paspaidīja pogas, līdz tajā parādījās plukatas bilde, un pagrieza to pret mani.
- Viņš bija tik izskatīgs. Un vienmēr bija tik… tik īpašs!
Es aplūkoju bildi. Vīrietis patiesi bija visai izskatīgs. Blonds, gara auguma, kaut arī krietnu duci gadu vecāks par Krēmeiera jaunkundzi. Bildē viņš bija redzams uz ielas, ģērbies elegantā uzvalkā, bet nepavisam ne kā modes āksts, gluži otrādi, pat ārkārtīgi solīds, it kā vadītu plaukstošu, mazu uzņēmumu.
- Nekādā gadījumā negribu jūs aizskart, es sacīju, tomēr nebūt nebrīnos, ka šīm attiecībām nav bijis laimīgu beigu…
- Nē? Krēmeiera jaunkundze izšņukstēja.
- Nē.
- Un kāpēc?
- Redziet, jūs, bez šaubām, domājat, ka esat izbeigusi šīs attiecības. Bet vai pati neesat sapratusi, ka šim vīrietim neesat īstā partnere?
Krēmeiera jaunkundze šņukstēdama māja ar galvu. Bet viss tak vienalga sākās tik labi. Un tad pēkšņi es nemūžam nebūtu domājusi…
- Protams, es apstiprināju, tas taču redzams pirmajā acu uzmetienā!
Viņa apklusa. Saņurcīja mutautu dūrē un paskatījās augšup uz mani. Ko? Tas ir redzams?
Es dziļi ievilku elpu. Tiešām apbrīnojami, uz kādiem neparedzētiem karalaukiem var aizvest providence cīņā par vācu tautas nākotni. Tomēr pārsteidz arī tas, kā savienojas un sasaistās daži apstākļi: Krēmeiera jaunkundzes problēma un cienīga tautiskās politikas reprezentācija.
- Saprotiet, vīrietis, un vēl rases ziņā tik veselīgs vīrietis kā šis grib savai dzīvei priecīgu, dzīvi apliecinošu partneri, māti saviem bērniem, sievieti, kura izstaro veselīgo nacionālsociālistisko garu…
- Nu bet tāda tak es esmu! Nē, nudien!
- Jā, protams, es sacīju, to zināt jūs, un to zinu es. Bet tagad: paraugieties taču ar tādām acīm, ar kādām raugās vīrietis labākajos gados! Mūžīgi šī melnā garderobe. Šī tumšā lūpu pomāde, šī seja, kas rada man iespaidu, ka jūs to allaž ietonējat sevišķi bālu… Es, tātad, Krēmeiera jaunkundz, es jūs lūdzu, nesāciet nu atkal raudāt, bet 1916. gadā Rietumu frontē esmu redzējis līķus, kuri izskatījās priecīgāki par jums! Šīs tumšās acis pie jūsu melnajiem matiem. Jūs taču esat piemīlīga jauna sieviete, kāpēc jūs kādreiz neuzģērbjat kaut ko priecīgākās krāsās? Kādu glītu blūzīti vai košus svārkus? Vai raibu vasaras kleitu? Jūs redzēsiet, vīrieši uz jums atskatīsies!