Krēmeiera jaunkundze nekustīgi lūkojās uz mani. Un tad sāka sirsnīgi smieties.
- Es tagad taisni iztēlojos, viņa paskaidroja, ka staigāju apkārt tajā kleitiņā kā tāda Heidija no laukiem, ar puķītēm matos un tā tālāk, un kā es viņam patrāpos ceļā gājēju ielā, viņam un tai šikajai tantei, un dabūju zināt, ka viņš ka tas maita ir precējies! Nē, nudien, tad es būtu vēl lielākā tintē, nekā jau esmu, nē, tā aina tiešām ir rēcīga. Tas ir mīļi, ka jūs mani uzjautrinājāt, viņa noteica. Un tagad mans darbalaiks ir beidzies. Viņa piecēlās, paņēma mugursomu un uzkarināja to plecā.
- Jūsu runu es izņemšu no printera un ielikšu jums atvilktnē, viņa piebilda, jau satvērusi durvju rokturi. Ar labvakaru, mans fīrer! Nē, nudien, es un kleitiņā… Un viņa izgāja pa durvīm.
Es prātoju, ko šovakar iesākt. Varbūt viesnīcā vajadzētu likt pieslēgt jauno ietaisi, ko man bija piegādājis Zenzenbrinks. Ar tās palīdzību televīzijas aparātā varot skatīties filmas, turklāt filmas tagad tika uzglabātas ne vairs ruļļos, bet gan mazos plastikāta diskos, ar kādiem firmā Flashlight bija pilni plaukti. Un filmas man ir patikušas vienmēr, tāpēc kārojās uzzināt, ko pēdējos gados esmu palaidis garām. Tomēr šovakar varētu arī pazīmēt skices nākotnē būvējamai kosmiskajai lidostai Berlīnē. Bija taču izrādījies, ka aktīvas karadarbības laikā kaut ko tamlīdzīgu var atļauties reti, tāpēc tagad vajadzēja pastiprināti pievērsties šai vecajai kaislībai. Te durvis atvērās vēlreiz, un Krēmeiera jaunkundze nolika man uz galda vēstuli.
- Tā bija pastkastē, viņa sacīja. Nav pienākusi kopā ar pārējo pastu, kāds ir vienkārši iemetis to firmas kastītē. Vēlreiz ar labvakaru, mans fīrer!
Vēstule tiešām bija adresēta man, bet nosūtītājs bija licis manu vārdu pēdiņās, it kā runa būtu par televīzijas raidījumu ar šādu nosaukumu. Apostīju aploksni, jo pagātnē nereti bija gadījies, ka sievietes vēlējās veltīt man zināmu cieņas apliecinājumu. Vēstule oda neitrāli. Es to atvēru.
Vēl arvien skaidri atceros sajūsmu, ar kādu lapas augšmalā ieraudzīju nevainojamu kāškrustu uz balta fona. Nebiju rēķinājies ar pozitīvu reakciju tik drīz. Turpmākais teksts pagaidām nebija saredzams.
Atlocīju vēstuli. Ar neveikliem, trekniem, melniem burtiem tur stāvēja rakstīts:
“Izbeic āgstīties, nolādētā žīdu cūka!”
Jau sen es nebiju tā smējies.
XIX
Tas bija skaists, mazs sasniegums, kad jaunā dāma viesnīcas reģistratūrā pirmo reizi sagaidīja mani ar vācu sveicienu. Biju ceļā uz brokastu telpu, un, kad atbildēju uz viņas sveicienu, pamezdams atpakaļ plaukstu, viņa savējo jau laida lejup.
- To jau es drīkstu darīt tikai tāpēc, ka jūs tik vēlu mostaties un vestibilā neviena cita nav, viņa smaidīdama pamirkšķināja man ar aci, tāpēc nenododiet mani!
- Zinu, laiki ir grūti, es klusinātā balsī sacīju, pagaidām! Bet pienāks laiks, kad arī jūs ar paceltu galvu atkal varēsiet nostāties Vācijas pusē. Un es raitā solī devos uz brokastu telpu.
Ne visi apkalpotāji bija saskatījuši laikmeta zīmes tik skaidri kā jaunā dāma reģistratūrā. Netika sasisti papēži, un sveiciens kopumā aprobežojās ar neizteiksmīgu “labrīt”. Tomēr skatieni bija daudz mazāk atturīgi nekā pirms tam, kad arvien vairāk biju sācis nēsāt uzvalkus. Tas mazliet atgādināja Veimāras laiku, jauno sākumu pēc manas atbrīvošanas no ieslodzījuma, arī šeit vajadzēja sākt no pašiem pamatiem, no jauna, ar to atšķirību, ka izlutušās buržuāzijas ietekme un ieradumi bija dziļāk ieēdušies proletariātā, vēl vairāk nekā toreiz uzticēšanos bija modinājusi jēra āda, aiz kuras maskējās buržuāzija. Rītos ēzdams musli un dzerdams apelsīnu sulu ar rupji maltām linsēklām1 , skatienos saredzēju nedalītu atzinību par manu līdzšinējo veikumu. Patlaban grasījos iet paņemt vēl vienu ābolu, kad izdzirdu lidojam valkīras. Ar pašapzinīgu kustību, ko biju noskatījies pie jaunajiem biznesmeņiem, izvilku telefona aparātu un pieliku to sev pie auss.
- Hitlers! es teicu priekšzīmīgi atturīgā balsī.
- Vai šodien jau esat lasījis avīzi? bez ievada jautāja dāmas Bellīni balss.
- Nē, es atbildēju, kāpēc jūs jautājat?
- Tad ieskatieties. Piezvanīšu pēc desmit minūtēm!
- Pagaidiet, ko tas nozīmē? Par kuru avīzi mēs vispār runājam?
- Par to, kurai pirmajā lapā ir jūsu bilde, dāma Bellīni atteica. Piecēlos un devos pie avīžu kaudzītes. Tur bija daži Bild eksemplāri. Un pašā priekšā mans foto ar virsrakstu: “Trakais YouTube Hitlers: fani gavilē par viņa musinošajām runām!”
Paņēmu avīzi līdzi pie sava galdiņa un apsēdos. Tad sāku lasīt.
Trakais YouTube Hitlers:
Fani gavilē par viņa musinošajam runām!
Visa Vacīja lauza galvu: vai tas vēl ir humors ?
Reiz viņš noslepkavoja miljonus tagad miljoni uzgavilē viņam YouTube vietnē: ar bezgaumīgu programmu un ērmīgiem teicieniem kāds "komiķis" kā "Ādolfs Hitlers" Alī Jokmeta šovā "Super, vecīt!" musina pret ārzemniekiem, sievietēm un demokrātiju. Jauniešu aizstāvji, partiju politiķi un Ebreju centrālā padome ir šausmās.
Vai vēlaties ielūkoties viņa "mākslā"?
- Turki nav kultūras radītāji.
-100 000 abortu gadā tas ir neizturami, jo vēlāk mums trūks četru divīziju karam austrumos.
- Plastiskās operācijas ir praktiski piekopts rases kauns.
Vecākos vāciešos šī nacistiskā aģitācija modina sliktas atmiņas. Pensionāre Hilde V. (92) no Dormāgenas: "Briesmīgi. Viņš taču ir nodarījis tik daudz slikta!" Politiķi gandrīz nespēj noticēt viņa panākumiem. Kristīgi sociālās apvienības ministrs Markuss Zēders: "Ārprāts. Ar humoru tam vairs nav nekāda sakara!" Sociāldemokrātu partijas veselības aizsardzības eksperts Karls Lauterbahs laikrakstam BILD: "Tas balansē uz naža asmens un aizvaino." Zaļo partijas vadītāja Klaudija Rota: "Baismīgi, vienmēr uzreiz izslēdzu televizoru, tiklīdz viņu ieraugu." Dīters Graumans, Ebreju centrālās padomes prezidents: "Neticama bezgaumība, mēs apsveram ziņojumu attiecīgām iestādēm."
Sevišķi savādi: neviens nezina, kāds ir īstais vārds "komiķim", kurš izskatās biedējoši līdzīgs nacistu monstram.
BILD uzdeva jautājumus MyTV vadītājai Elkei Fārendonkai.
BILD. Kāds tam sakars ar satīru un humoru?
Fārendonka: Hitlers uzrāda galējas pretrunas mūsu sabiedrībā -
tāpēc viņa galēji polarizējošā maniere ir mākslinieciski attaisnota.
BILD. Kāpēc trakais TV Hitlers nenosauc savu īsto vārdu?
Fārendonka: Daži citi komiķi rīkojas tāpat, viņam ir tiesības uz privāto dzīvi.
BILD sola: mēs turpināsim sekot šim tematam.
Jāatzīstas: jutos pārsteigts. Ne jau par avīzes juceklīgo īstenības uztveri, kurš tad to nepazīst, visi zina, ka ikvienas valsts lielākie aitasgalvas ir atrodami tās redakcijās. Tomēr laikrakstā Bild es biju saskatījis slepeni radniecīgu institūciju, tiesa, nedaudz tramīgu, mietpilsoniski bailīgu, tādu, kura vēl aizvien vairās no apņēmīgiem, skaidriem vārdiem, tomēr daudzās satura pozīcijās iet līdzīgā virzienā. Lasītajā no tā bija jūtams gaužām maz. Izdzirdu lidojam valkīras un paņēmu telefonu.