- Hitlers.
- Esmu šausmās, sacīja dāma Bellīni, viņi nedeva mums ne mazāko brīdinājumu!
- Ko tad jūs gaidījāt no avīzes?
- Es nerunāju par Bild, es runāju par MyTV, dāma Bellīni iekarsa arvien vairāk. Tie taču runāja ar Fārendonku, un MyTV varēja vismaz iepriekš brīdināt.
- Ko tas būtu mainījis?
- Neko, viņa nopūtās, tur jums laikam taisnība.
- Galu galā tā ir tikai avīze, es teicu. Tas viss mani neinteresē.
- Jūs varbūt ne, dāma Bellīni sacīja, bet mūs gan. Tie grib jūs novākt. Bet mēs jūsos esam investējuši.
- Ko tas nozīmē? es asi noprasīju.
- Tas nozīmē, dāma Bellīni gandrīz vēsi atbildēja, ka no Bild ir atsūtīts intervijas pieprasījums. Un ka mums ir jārunā.
- Tiešām nezinu, par ko.
- Bet es zinu. Ja tie paņems jūs uz grauda, tad uzraks visu iespējamo. Es gribu zināt, vai ir kaut kas tāds, ko tie varētu uzost.
Allaž atkal ir uzjautrinoši vērot mūsu tautsaimniecības vadītājus, kad viņiem ir bail. Ja vien darījums liekas gana vilinošs, viņi skrien šurp palēkdamies un naudu burtiski met pakaļ. Ja viss rit labi, viņi arī pirmie grib palielināt savu peļņas daļu, norādīdami, ka galu galā ir uzņēmušies visu risku. Taču, tiklīdz kaut kas izskatās bīstami, viņi vispirmām kārtām noveļ šo nopelniem bagāto risku uz citu pleciem.
- Ja tas ir jūsu bažu iemesls, es pazobojos, tad esat sākusi bažīties krietni par vēlu. Vai jums nešķiet, ka tādu jautājumu būtu vajadzējis uzdot agrāk?
Dāma Bellīni nokremšļojās. Mums diemžēl jāatzīstas kādā grēkā.
- Un tas būtu?
- Mēs likām jūs pārbaudīt. Nepārprotiet mani: mēs nelikām jūs izsekot vai tamlīdzīgi. Taču izmantojām speciālas aģentūras pakalpojumus. Ir taču jāiegūst skaidrība gadījumam, ja cilvēks ir pārliecināts nacists.
- Nu, es aizkaitināts noteicu, tad jau rezultāts būs jūs nomierinājis.
- No vienas puses, jā, dāma Bellīni apstiprināja. Mēs neatradām neko negatīvu.
- Bet no otras puses?
- No otras puses, mēs neatradām vispār neko. Radās tāds iespaids, it kā agrāk jūs nemaz nebūtu eksistējis.
- Un? Tagad jūs gribat no manis zināt, vai kaut kad agrāk es tomēr esmu eksistējis?
Dāma Bellīni mirkli klusēja.
- Lūdzu, tikai nepārprotiet mūs. Mēs visi esam vienā laivā un gribam vienīgi izvairīties no tā, ka beigās, te viņa iesmējās ar nelielu piespiešanos, ka mēs… protams, paši to nezinādami…
esam te tādu kā īsto Hitleru… Pēc vēl vienas īsas pauzes viņa pabeidza: Pati nespēju noticēt tam, ko es te saku.
- Es arī ne, es teicu, tā ir valsts nodevība!
- Vai jūs varat vienu mirkli palikt nopietns? dāma Bellīni noprasīja. Vēlos tikai, lai jūs atbildat man uz vienu jautājumu vai jūs droši zināt, ka tie no Bild nevar uzrakt neko tādu, kas varētu tikt izmantots pret jums?
- Bellīni kundze, es sacīju savā dzīvē es neesmu izdarījis neko tādu, par ko man būtu jākaunas. Neesmu nedz guvis nelikumīgu peļņu, nedz vispār kaut ko darījis savās personīgajās interesēs. Taču kontaktos ar presi tas līdzēs maz. Katrā gadījumā mums jārēķinās ar to, ka šī avīze sadzejos veselu kaudzi nekrietnu melu. Droši vien man atkal piemelos ārlaulības bērnus, jo tas, kā zināms, ir pats ļaunākais, ko spēj izdomāt mietpilsoniskā nomelnošanas prese. Taču ar šo pārmetumu es varu dzīvot.
- Ārlaulības bērni? Cita nekā?
- Kas tad vēl?
- Kā ir ar nacionālsociālistisku pagātni?
- Tā ir nevainojama, es viņu mierināju.
- Tātad jūs nekad neesat bijis labējā partijā? viņa tincināja.
- Kas jums nāk prātā? Es iesmējos par šīm neveiklajām lamatām. Partijai es praktiski biju līdzdibinātājs! Biedra kartes numurs 555!
- Kā, lūdzu?
- Lai jūs neiedomātos, ka esmu bijis tikai līdzskrējējs.
- Varbūt tas bija jaunības grēks? dāma Bellīni vēlreiz gaužām neveikli mēģināja laupīt ticamību maniem nevainojamiem uzskatiem.
- Kas jums nāk prātā! Parēķiniet taču pati. 1919. gadā man bija trīsdesmit gadu. Es pat piedalījos šis blēdības izgudrošanā: 500 biedrus mēs izdomājām, lai dalībnieku skaits izskatītos pārliecinošāk! Ar šo blēdību es visnotaļ lepojos. Tātad apliecinu jums: ļaunākais, ko šī avīze var par mani uzrakstīt, ir tas, ka Hitlers ir
viltojis savas biedra kartes numuru. Manuprāt, arī ar to es varu dzīvot.
Telefonā atkal iestājās pauze. Tad dāma Bellīni teica:
- 1919. gadā?
- Jā. Kad tad vēl? Partijā var iestāties tikai vienu reizi, ja no tās neizstājas. Un izstājies es taču neesmu!
Viņa iesmējās, un smiekli izklausījās atviegloti. Ar to varu dzīvot arī es. “ YouTube Hitlers: 1919. gadā viņš blēdījies, iestādamies partijā!” Par tādu virsrakstu es vēl piemaksātu.
- Nu tad dodieties uz savu posteni un noturiet pozīcijas. Mēs neatdosim ne zemes pēdu!
- Tieši tā, mans fīrer! Dzirdēju dāmu Bellīni iesmejamies. Tad viņa beidza sarunu. Es noliku avīzi uz galda un pēkšņi ieraudzīju divas starojoši zilas bērna acis zem blonda matu cekula puisēnu, kurš kautrīgi turēja rokas aiz muguras.
- Jā, un kas tad te pie mums atnācis? es jautāju. Kā tevi sauc?
- Es, knēvelītis atbildēja, es esmu Reinhards. Tas tiešām bija burvīgs puisēns.
- Cik tad tev gadu? es gribēju zināt. Viņš vilcinādamies pacēla rociņu un parādīja trīs pirkstus, tad bikli pievienoja tiem ceturto. Aizkustinoši.
- Es reiz pazinu vienu Reinhardu, es sacīju un maigi noglāstīju viņam galvu. Tas dzīvoja Prāgā.2 Prāga ir ļoti skaista pilsēta.
- Vai viņš tev patika? knēvelītis jautāja.
- Viņš man pat ļoti patika, es atbildēju, tas bija ļoti drosmīgs vīrs! Viņš rūpējās par to, lai daudzi slikti cilvēki neko vairs nevarētu nodarīt tādiem kā tu un es.
- Cik daudzi? puisēns jautāja, kļūdams arvien drošāks.
- Ļoti daudzi! Tūkstoši! Jā, patiesi drosmīgs, bezbailīgs vīrs!
- Vai viņš tos ieslodzīja?
- Jā, es pamāju ar galvu, arī.
- Tad tie noteikti dabūja sukas, brīnišķīgais nebēdnis iesmējās un ar otru roku, ko līdz šim bija slēpis aiz muguras, sniedza man avīzi Bild.
- Vai tu to atnesi man? es vaicāju.
Viņš pamāja ar galvu. No mammas! Viņa sēd tur. Un viņš norādīja uz attālāku zāles galdiņu. Tad izņēma no bikšu kabatas rakstāmo. Viņa lika pajautāt, vai tu te uzzīmēsi auto.
- Auto, es iesmējos, vai tu skaidri zini? Vai mamma drīzāk nerunāja par autogrāfu?
Puisēns sarauca jauko pierīti un saspringti domāja. Tad bēdīgs paskatījās uz mani. Es nezinu. Vai tu uzzīmēsi man auto?
- Varbūt pajautāsim māmiņai? Es piecēlos, paņēmu mazo vīriņu pie rokas un aizvedu atpakaļ pie mātes. Parakstījos uz viņas avīzes un piedevām uzzīmēju puisēnam uz lapiņas skaistu automobili lepnu Maybach ar divpadsmit cilindriem. Kad atgriezos pie sava galda, iezvanījās telefons. Dāma Bellīni.
- Jums labi izdodas, viņa sacīja.
- Man patīk bērni, es teicu, savu ģimeni jau nevarēju nodibināt. Un pārtrauciet beidzot mani novērot!
- Kādi bērni? dāma Bellīni jautāja, gluži dzirdami brīnīdamās. Nē, es saku: jūs labi argumentējat un esat attapīgs. Jūs esat tik lielisks, ka mēs ar Zenzenbrinka kungu nospriedām, ka varētu tūlīt dot to interviju. Tiem no Bild\parMirkli padomājis, es sacīju: To mēs nedarīsim. Manuprāt, šādā veidā mēs biežāk parādīsimies pirmajā lapā. Un interviju viņi dabūs tad, kad mēs to vēlēsimies. Ar mūsu noteikumiem.