Выбрать главу

XX

Es nemēdzu maldīties bieži. Gluži otrādi, es maldos pat ļoti reti. Tā ir viena no priekšrocībām, ja politiskajā dzīvē ieiet ar pabeigtu dzīves pieredzi, un es apzināti saku: pabeigtu. Jo šajos laikos taču ir tik daudz politiķu, kuri varbūt ceturtdaļstundu ir pastāvējuši aiz veikala letes vai garāmejot pa atvērtām durvīm reiz ieskatījušies ražošanas cehā un tagad domā, ka zina, kā izskatās īstā dzīve. Šeit es tīri piemēra pēc domāju par to liberālo minis­tru, aziātu.1 Viņš pārtrauca medicīnas studijas, lai koncentrētos uz politikas bandinieka karjeru, un te nu tiešām var tikai jautāt: kālab? Ja tā vietā viņš būtu pateicis, ka vispirms koncentrēsies uz ārsta izglītības iegūšanu, desmit vai divdesmit gadus pastrādās par ārstu savas piecdesmit sešdesmit stundas nedēļā, bet pēc tam, skarbās realitātes izskolots, pakāpeniski izveidos savu viedokli un nostiprinās to par pasaules uzskatu, lai ar tīru sirdsapziņu varētu sākt jēgpilnu politisku darbību, tad labvēlīgos apstākļos tur varbūt vēl būtu iznācis kaut kas cits, nevis tikai čiks. Tomēr, protams, šis zēniņš ir no jaunās, vissliktākās sugas, kura domā: vispirms mēs iesim politikā, un gan jau pa ceļam uzradīsies kaut kāda apjausma. Un tā tas tad arī izskatās: šodien tiek atbalstīti žīdu finansisti, rīt tiek skriets pakaļ žīdu boļševismam, un tā šis zēniņš beigu beigās pārvēršas par klases tizleni, kurš mūždien rikšo nopakaļ autobusam. Varu tikai pateikt: fui! Labāk viņš būtu nogaidījis, kamēr aiz muguras būs pirmā frontes pieredze, bez­darbs, vīriešu patversme Vīnē, Mākslas akadēmijas aprobežoto profesoru atraidījums lūk, tad viņš šodien zinātu, ko runā. Tad kļūdas būtu iespējamas tikai gluži ārkārtējos gadījumos. Kā šajā jautājumā ar avīzi Bild. Jāatzīst, ka te es biju maldījies.

Biju vadījies pēc tā, ka preses salašņas klups virsū man, manai politikai, manām runām. Sākumā man tik tiešām sūtīja pa pēdām fotogrāfu baru. Un jau pēc divām dienām tika publicēta liela foto­grāfija, kurā es pie viena no avīžu andelmaņa stāvgaldiņiem dzēru tēju no papīra kausiņa. Andelmanis bija nostājies man blakus, rokā turēdams limonādes pudeli, taču tā pēc formas līdzinājās alus pudelei. Virs bildes lieliem burtiem bija rakstīts:

Trakais YouTube Hitlers:

Te viņš slaistās ar saviem pudeles brāļiem

Nacistiskais "humorists" (pa kreisi) ir uzcirties, nolicis malā formastērpu un tēlo nekaitīgu privātpersonu. Vai viņš jau plāno nākamo bezgaumību?

Vakaros viņš televīzijā kūda pret ārzemniekiem un mūsu politiķiem, bet pa dienu stāv līdzās saviem pu­deles brāļiem: Vācijas pretīgākais "ko­miķis", kurš dēvējas par "Ādolfu Hit­leru" un vēl arvien noklusē valstij savu vārdu (kā BILD jau ziņoja).

BILD turpinās ziņot.

Tiešām jāatzīst: tīri garderobes ziņā andelmanim toreiz nebija iegadījusies tā labākā diena. Tas tāpēc, ka viņš bija nolēmis remontēt slēģus. Bija uzģērbis vecas drēbes un virsū vēl arī darba uzsvārci, ko pīppauzēs novilka un tad tiešām izskatījās tik noplucis kā jau tāds neviens nevar spriest par to labāk kā es -, kurš veic krāsotāja darbus. Taču tāpēc andelmanis vēl nebūt nebija mans pudeles brālis, jo nekādu žūpu draudzību es nepiekopju. Tomēr šis gadījums man bija visai nepatīkams, galu galā andelmanis tie­šām nebija pelnījis tādu attieksmi. Par laimi, viņš prata uztvert šo starpgadījumu no pareizās puses. Jau pavēlā pēcpusdienā biju devies pie viņa, lai atvainotos par nepatikšanām. Taču viņam tikpat kā neatlika laika sarunai.

Ieraudzīju viņu stāvam pie kioska, kur viņš, par spīti lietainajam un aukstajam laikam, apkalpoja apbrīnojami lielu skaitu ļaužu. Virs kioska lodziņa greznojās liels plakāts: “Pērciet Bild šodien tur stāstīts par mani un par trako YouTube Hitleru!”

-   Jūs nākat tieši laikā! viņš iesaucās, ieraudzījis mani.

-    Patiesībā gribēju atvainoties, es saucu pretī, bet tagad vairs nezinu, par ko!

-   Es arī ne, andelmanis smējās. Paņemiet flomāsteru un rakstiet autogrāfus! Tas ir mazākais, ko varat darīt sava pudeles brāļa labā.

-   Un tas tiešām esat jūs? jautāja kāds būvstrādnieks, snieg­dams man savu avīzi.

-   Tieši tā, es atbildēju un parakstījos uz tās.

-   Tiklīdz dabūju to zināt, tūlīt pasūtīju papildeksemplārus, andelmanis tirgodamies stāstīja pār klientu galvām. Jā, ejiet droši, Hitlera kungs labprāt sniedz autogrāfus!

Patiesībā es to nemaz nedarīju tik labprāt. Nekad nevar zināt, ko ļaudis iesāks ar tādu autogrāfu. Tu, neko ļaunu nenojauzdams, paraksties uz lapiņas, bet nākamajā dienā kāds virs tava paraksta uzšņāpj rīkojumu un tu pēkšņi esi neatsaucami uzdāvinājis Septiņkalni kaut kādam korumpētam politiskam Balkānu veidojumam. Vai arī kapitulējis bez ierunām, kaut gan bunkuros tev vēl ir varens daudzums atriebības ieroču, ar kuriem pēc patikas varētu mainīt karadarbības gaitu. Tomēr paraksts uz avīzes likās visai nekaitīgs. Turklāt es priecājos, ka pirmo reizi neviens nesūdzas par to, ka esmu parakstījies nevis kā Štromberga kungs vai vēl nezin kā, bet gan pats ar savu vārdu.

-   Šeit, lūdzu, pāri visai fotogrāfijai!

-   Vai augšā jūs varētu uzrakstīt “Helgai”?

-   Tu nākamreiz var kauko pateikt pret kurdiem ar?

-  Toreiz mums vaidzēj iet tanī karā kopā! Tad mēs būt uzvarējš!

Priekšā tika izstumta maza meitiņa ar avīzi, un to es parakstīju

sevišķi lēni. Nu viņi mierīgi varēja fotografēt: jaunatne uzticas

fireram kā vienmēr. Un ne tikai jaunatne. Man tuvojās mūžveca dāma ar tiem jaunmodīgajiem staigāšanas ratiņiem un ar mir­dzumu acīs. Viņa sniedza man avīzi un stipri drebošā balsī teica:

-    Vai atceraties? Trīsdesmit piektajā gadā Nirnbergā es stāvēju iepretim logā, kad jūs pieņēmāt parādi! Man visu laiku bija tāda sajūta, ka jūs uz mani skatāties. Mēs tā lepojāmies ar jums! Un tagad jūs taču nemaz neesat mainījies!

-    Jūs jau arī ne, es pajokoju un aizkustināts paspiedu viņai roku. Šo dāmu es, protams, neatcerējos, taču viņas godīgajai sir­snībai piemita īpaša burvība. Lai vai kā, kad piezvanīja sanervozē­jies Zenzenbrinks, ar šo tautas uzticēšanās pierādījumu es varēju kliedēt viņa bažas un atkārtoti noraidīt prasību pēc juridiska pret­trieciena. Un arī nākamā diena mani nebiedēja. Avīze, protams, bija noklusējusi fotogrāfisko atbalsta faktu un tā vietā pilnīgi neat­bilstoši tēmai nodrukājusi virsrakstu: “Trakais YouTube Hitlers: tagad Vācija balso.” Zem tā bija vairākas koncentrācijas nometņu fotogrāfijas, kuras rādīja nepatīkamo, taču diemžēl nepieciešamo SS darbu. Te nu es drusku noskaitos.

Jo, veicot lielus uzdevumus, allaž ir nenopietni uzrādīt nenozī­mīgus atsevišķus gadījumus, kuros darbs pārejoši saistās ar sīkā­kiem nepatīkamiem aspektiem. Teiksim, ir liels autobānis, pa kuru miljardu apjomā tiek transportēti tautsaimniecības ražojumi, bet ceļmalā allaž var gadīties kāds mīlīgs trusītis, kas bailīgi trīc. Būvē­jot kanālu, kas nodrošina simtiem tūkstošus darbavietu, dabiski, atradīsies viens otrs sīkzemnieks, kurš būs spiests atstāt savu zemes gabalu un lies rūgtas asaras. Bet tāpēc es taču nevaru ignorēt tau­tas nākotni. Un, ja ir saskatīta nepieciešamība likvidēt miljonus žīdu, jo tik daudz viņu toreiz tiešām bija, tad, protams, vienmēr atradīsies kāds, par kuru līdzcietīgais vienkāršais vācietis domās: ak, nujā, tik ļoti slikts jau šis žīds nebija, šo vai arī tur to citu jau vēl dažus gadus varēja paciest. Tad tādai avīzei ir nieka lieta apelēt pie cilvēka līdzjūtīgās puses. Tā ir veca dziesma: ikviens ir pār­liecināts par žurku apkarošanas nepieciešamību, bet, kad jāķeras