pie lietas, līdzcietība pret atsevišķo žurku ir liela. Uzsveru: tikai līdzcietība, nevis vēlēšanās paturēt šo žurku sev. Vienu nedrīkst sajaukt ar otru. Taču tieši šāda tīša sajaukšana bija pamatā aptaujas ilustrācijām. Balsošanā, par kuras norises godīgumu bija jāšaubās, izvēlei tika dotas trīs atbildes, kas izvilināja man drūmu smīnu. Kaut ko tamlīdzīgu patiesībā būtu varējis izgudrot arī es pats. Atbilžu varianti bija šādi:
1. Pietiek! Izslēdziet YouTube Hitleru!
2. Nē, viņš nav asprātīgs, un to zina arī MyTV.
3. Neesmu redzējis. Tie naciķu mēsli mani neinteresē.
Ar to, protams, bija vajadzējis rēķināties. Tamlīdzīgus nomelnošanas pamatprincipus un instrumentus liek lietā pilsoniskā dzeltenā prese, kas garīgā ziņā acīmredzot vēl arvien ir pilnīgā žīdu pakļautībā. Ar to nu vajadzēja sadzīvot, jo trūka nepieciešamo nometināšanas iespēju tādiem melīgiem salašņām. Piemēram, veicis nelielu infrastruktūras kontroli internecā, biju spiests konstatēt, ka Dahavas koncentrācijas nometnē ir vairs tikai divas barakas. Neaprakstāms stāvoklis! Tad jau tūlīt pēc pirmā arestu viļņa būtu vajadzējis iekurināt krematorijas.
Zenzenbrinks, saprotams, jau rotēja pilnā ātrumā. Tieši “lielajiem stratēģiem” vienmēr pirmajiem uzdod nervi. Tie mūs nožmiegs, viņš bez mitas vaimanāja, tie mūs nožmiegs! Varu derēt, ka MyTV jau nervozē! Mums jāsniedz tiem intervija!
Devu norādījumu viesnīcas rezervētājam Zavackim, lai patur acis šo svārstīgo elementu. Turpretī dāma Bellīni burtiski uzplauka. Kopš Ernsta HanfŠtengla2 neviens šādā veidā vairs nebija manā labā apstrādājis svarīgos un pussvarīgos ļaudis. Un viņa arī izskatījās daudz labāk par HanfŠtenglu, patiesi pilnasinīga sieviete. Un tomēr ceturtajā dienā es piekāpos.
Šis ir vienīgais gadījums, ko pārmetu sev līdz pat šim brīdim. Man būtu vajadzējis palikt nelokāmi stingram, taču iespējams, ka biju arī drusku zaudējis iemaņas. Turklāt tas, kas notika, man ne sapni nebūtu rādījies.
Bija publicēta liela fotogrāfija, kurā es pavadīju drosmīgo Krēmeiera jaunkundzi uz firmas ārdurvīm. Fotogrāfija, uzņemta agras pievakares labajā apgaismojumā, bija to es saskatīju uzreiz, pateicoties kādreizējām ilgajām sarunām ar Heinrihu Hofmanu3 , patvaļīgi un tīši sagrozīta. Attēls bija nevajadzīgi neass, stipri palielināts un pasniegts tā, it kā to būtu varējis nofotografēt tikai gadu desmitiem apmācīts spiegs. Tās, pats par sevi saprotams, bija muļķības. Tajā dienā biju apsvēris, vai nedoties mazā pastaigā, tāpēc pie viena pavadīju Krēmeiera jaunkundzi līdz izejai, kur viņa iekāpa autobusā. Šajā fotogrāfijā patlaban biju atvēris viņai ārdurvis. Virs bildes treknā šriftā bija rakstīts:
Trakais YouTube Hitlers:
Kas ir noslēpumainā sieviete viņam blakus?
Zagšus viņi izlavās pa sāndurvīm un skatās apkārt: nacistiskais "komiķis" un viņa slepenā daiļava. Vīrs, kurš joprojām noklusē visai Vācijai savu vārdu un musina pret ārzemniekiem, šis viltvārdīgais cīnītājs par krietnumu nodarbojas ar savām derdzīgajām dēkām krēslas aizsegā.
Kas ir noslēpumainā sieviete, kura ļauj viņam sevi aplidot?
No viņas tuvāko loka laikraksts BILD ir uzzinājis:
Nepazīstamās vārds ir Vera K. (24). Viņa ir komercfirmas darbiniece ar īpatnējām simpātijām pret melnu apģērbu un arī ādas aksesuāriem. Attiecīgajos interneta forumos viņa dēvējas par Vulcanial7 un tur iegūst informāciju par melnajām mesām un horror mūziku. Trakais un šausmu līgava ar ko vēl mums draud šis baisais pārītis?
BILD apsola: mēs turpināsim tematu.
- Tās jau ir represijas pret visu tuvāko loku, es salti sacīju.
- Un Krēmeiera jaunkundze pat nav ar mani rados!
Mēs sēdējām konferenču zālē dāma Bellīni, Zenzenbrinks, viesnīcas rezervētājs Zavackis un es. Un, saprotams, tieši lielais stratēģis Zenzebrinks tūdaļ noprasīja: Bet tur taču nekā nav, vai ne? Jums ar to mazo Krēmeieri?
- Nekļūstiet smieklīgs, dāma Bellīni steigšus iejaucās. Hitlera kungs reiz atvēra durvis arī man. Un vai arī man jūs tagad jautāsiet to pašu?
- Mums ir jābūt pārliecinātiem. Zenzenbrinks paraustīja plecus.
- Pārliecinātiem? dāma Bellīni atsvieda. Par ko? Es šeit netērēšu pat ne domu šai pretīgajai būšanai. Krēmeieres jaunkundze var darīt, ko grib, un Hitlera kungs var darīt, ko grib. Nav vairs piecdesmitie gadi.
- Bet precējies viņš tomēr nedrīkstētu būt, Zenzenbrinks stingri noteica, vismaz ne tad, ja viņam kaut kas ir ar to Krēmeieri.
- Jūs vēl arvien neesat sapratis, dāma Bellīni sacīja un pievērsās man: Un? Vai jūs esat precējies?
- Jā, esmu, es atbildēju.
- Nu, brīnišķīgi! ievaidējās Zenzenbrinks.
- Ļaujiet, uzminēšu, Bellīni teica. Kopš 1945. gada? Aprīļa?
- Protams, es apliecināju. Jābrīnās, ka vēl nav publicēts preses ziņojums. Tajā laikā apstākļi taču bija nelabvēlīgi, pilsēta pilna ar boļševikiem.
- Nekādā ziņā nevēlos jūs aizvainot, ierunājās viesnīcas rezervētājs Zavackis, tomēr domāju, ka Hitlera kungu ar pilnām tiesībām var uzskatīt par atraitni.
Varēja sacīt, ko grib, taču šis Zavackis arī apšaudē domāja ātri, skaidri, uzticami, pragmatiski.
- Nevaru to apstiprināt simtprocentīgi, es teicu, taču, spriežot pēc lasītā, domāju tāpat kā Zavacka kungs.
- Nu, dāma Bellīni vērsās pie Zenzenbrinka, tagad jūs esat apmierināts?
- Mans darbs prasa uzdot arī nepatīkamus jautājumus, Zenzenbrinks izaicinoši attrauca.
- Jautājums ir: ko mums darīt? dāma Bellīni rezumēja.
- Vai mums vispār kaut kas ir jādara? Zavackis saprātīgi vaicāja.
- Es jums piekrītu, Zavacka kungs, es sacīju, tas ir: piekristu, ja runa būtu tikai par mani. Bet, ja nedarīšu neko, turpinās ciest mani apkārtējie. Zenzenbrinka kungam tas varbūt nevarētu kaitēt, es teicu, ironiski pašķielēdams uz viņu, taču no jums un no firmas es to nedrīkstu prasīt.
- No mums un no firmas es to drīkstu prasīt katrā laikā, turpretī no mūsu akcionāriem pat ne piecas minūtes, dāma Bellīni sausi piezīmēja. Tātad tas nozīmē: ar mūsu noteikumiem intervijas nebūs. Tā būs tikai ar viņu noteikumiem.
- Jūs man atbildēsiet par to, lai nerastos tāds iespaids, es noteicu un, nojauzdams, ka dāma Bellīni neakceptē pavēles tik mīļuprāt kā Zavackis, steigšus piemetināju: Taču šajā lietā jums ir pilnīga taisnība. Mēs dosim viņiem interviju. Sacīsim, “Adlonā”. Un viņi maksā.
- Jums nu gan ir idejas, zobojās Zenzenbrinks. Atrazdamies šādā situācijā, mēs diez vai dabūsim pat honorāru.
- Runa ir par principu, es teicu. Nedomāju, ka tautas kapitāls būtu jāizšķiež, maksājot šīm preses padibenēm. Man pietiks ar to, ja viņi samaksās tēriņu.
- Un kad? Zavackis vaicāja.
- Pēc iespējas drīzāk, pilnīgi pamatoti sacīja dāma Bellīni.
- Teiksim, rīt. Tad viņi varbūt uz vienu dienu liksies mierā.
Es piekritu. Starp citu, tikmēr mums vajadzētu pastiprināt darbu ar sabiedrību.
- Un tas būtu?