- Mēs nedrīkstam atstāt ziņu sniegšanu politiskā pretinieka rokās. Tas ar mums nedrīkst notikt vēl otru reizi. Ir jāizdod pašiem sava avīze.
- Varbūt Vцlkischer Beobachter? Zenzenbrinks zobojās. Mēs esam producentu firma, nevis avīžu izdevniecība!
- Tai jau nav jābūt avīzei, steigšus ieminējās viesnīcas rezervētājs Zavackis. Turklāt Hitlera kunga stiprā puse ir uzstāšanās kustīgā attēlā. Pastāv taču videoieraksti tad kāpēc lai mēs tos neizvietotu paši savā mājaslapā?
- Jāņem visas līdzšinējās uzstāšanās, lai skatījumu būtu vairāk nekā YouTube materiāliem, dāma Bellīni turpināja prātot. Un tādējādi mēs iegūtu platformu gadījumam, ja rastos nepieciešamība paziņot kaut ko īpašu. Vai izklāstīt savu viedokli. Izklausās labi. Gādājiet, lai IT nodaļa iesniedz pāris uzmetumu.
Mēs beidzām konferenci. Iedams prom, pamanīju, ka manā birojā vēl deg gaisma. Devos turp, lai to nodzēstu. Kamēr Reihs nav pilnībā pārkārtots uz reģeneratīvām enerģijām, tas viss nozīmē dārgas degvielas patēriņu. Tobrīd neviens par to nedomā, bet pēc trīsdesmit gadiem ir liela ķeza, kad tankam El Alameinas pievārtē pietrūkst tieši šīs vienas degvielas lāses līdz galīgajai uzvarai.1 Atvēru durvis un ieraudzīju, ka pie sava rakstāmgalda nekustīgi sēd Krēmeiera jaunkundze. Tikai tagad atskārtu, ka neesmu taču apjautājies, kā viņai klājas. Dzimšanas dienas, sēru brīži, personiski zvani par to visu man senāk bija atgādinājusi Traudla Junge5 vai, kā tagad, Krēmeiera jaunkundze taču šajā gadījumā tas, protams, atkrita.
Viņa drūmi skatījās galda virsmā. Tad pacēla acis uz mani.
- Vai jūs zināt, kādus e-pastus es saņemu? viņa bāla jautāja.
Nabaga čiepiņa mani dziļi aizkustināja. Man ļoti žēl, Krēmeiera jaunkundz, es sacīju. Tādas lietas es pārciešu viegli, jo esmu pieradis izturēt naidīgus izlēcienus, kad iestājos par vācu nākotni. Es nesu pilnu atbildību un ir nepiedodami, ja politiskais pretinieks uzbrūk nevis man, bet gan manai darbiniecei!
- Tam jau nav nekāda sakara ar jums, viņa teica, purinādama galvu. Tā jau ir parastā Bild cūkošanās. Tevi ņem un izvazā pa to klaču lapu, un pēc tam visi var spļaut tev ģīmī. Man sūta bildes visādi kretīni, man sūta šaušalīgus meilus par to, ko viņi visi gribot ar mani izdarīt, es vispār nelasu tālāk par trim vārdiem. Septiņus gadus esmu bijusi Vulcanial7, bet tagad ir cauri. Tas vārds ir sacūkots, un tagad, viņa sērīgi nospieda vienu taustiņu, tagad tas ir vēsture.
Ir nepatīkami, ja nevar pieņemt lēmumu. Ja vēl būtu dzīva Blondija6 , es tagad vismaz būtu varējis viņu paglaudīt, dzīvnieks un it sevišķi suns tādos mirkļos spēj diezgan labi mazināt spriedzi.
- Un ar internetu vien jau tas nebeidzas, Krēmeiera jaunkundze sacīja. Internetā tu vismaz tikai lasi to, ko citi domā. Bet uz ielas to nevar. Tur var tikai nojaust, un es tās domas negribu pat nojaust. Viņa nošņaukājās un palika sēžam nekustīgi.
- Man būtu vajadzējis brīdināt jūs iepriekš, es pēc klusuma brīža ierunājos. Taču biju novērtējis pretinieku par zemu. Man ārkārtīgi žēl, ka par manu kļūdu tagad jāmaksā jums. Neviens nezina labāk par mani, ka Vācijas nākotnes vārdā ir jānes upuri.
- Vai jūs nevarat rimties ne uz divām minūtēm? noprasīja Krēmeiera jaunkundze, likdamās gluži vai noskaitusies. Te nav runa par Vācijas nākotni! Tas ir pa īstam! Tas nav joks! Un nav arī uzstāšanās! Tā ir mana dzīve, ko bojā ārā tie maitas ar saviem smērējumiem!
Apsēdos krēslā, kas stāvēja iepretim viņas galdam.
- Es nevaru rimties uz divām minūtēm, es sacīju. Un es arī negribu rimties uz divām minūtēm. To, ko uzskatu par pareizu, es aizstāvēšu līdz pēdējam. Providence ir nolikusi mani šajā postenī, un šeit es stāvēšu par Vāciju līdz pēdējai patronai. Tagad jūs, protams, varat iebilst: vai Hitlera kungs tomēr nevar divas minūtes piekāpties? Un miera laikos es pat būtu gatavs to darīt jūsu dēļ, Krēmeiera jaunkundzi Bet es to negribu. Pateikšu jums, kāpēc. Un nešaubos, ka tad to vairs nevēlēsieties arī jūs!
Viņa jautājoši paskatījās mani.
- Tajā brīdī, kad piekāpšos, es to nedarīšu jūsu dēļ galu galā es to darīšu tāpēc, ka šī melu lapele būs mani piespiedusi. Vai to jūs gribat? Vai gribat, lai daru to, ko pieprasa šī avīze?
Viņa purināja galvu, sākumā lēni, pēc tam spītīgi.
- Es lepojos ar jums, es teicu, un tomēr ir atšķirība starp jums un mani. To, ko prasu no sevis, es nevaru prasīt no visiem cilvēkiem. Krēmeiera jaunkundz, es pilnībā sapratīšu, ja vairs negribēsiet strādāt pie manis. Firma Flashlight noteikti atradīs jums arī citu vietu, kur jūs vairs nebūsiet pakļauta nepatikšanām.
Krēmeiera jaunkundze nošņaukājās. Tad stalti izslējās krēslā un stingri noteica:
- Ne velna es neiešu prom, mans fīrer!
XXI
Pirmais, ko ieraudzīju, bija liels uzraksts ar gotu burtiem, un lasāms bija vārds "Wahrti". Tūdaļ paķēru telefonu un piezvanīju Zavackim.
- Ahā, jau redzējāt? viņš jautāja. Un, nenogaidījis atbildi, iegavilējās: Iznācis labi, vai ne?
- Vārti? es jautāju. Kas ar to domāts? Par kādiem vārtiem ir runa?
Zavackis apklusa.
- Nu, bet mēs taču nevaram nosaukt jūsu lapu par portālu…
- Ak tā? es jautāju. Un kāpēc tad ne?
- Fīrers taču nelietos svešvārdu…
Sparīgi pašūpoju galvu. Zavacki, Zavacki, ko gan jūs zināt par fīreru? Tik krampjaini turēties pie aprobežota vāciskuma ir visļaunākais, ko iespējams darīt. Asiņu tīrību nedrīkst jaukt ar garīgu izolāciju. Portāls ir portāls, nekļūstiet smieklīgs! Tanku taču arī nesauc par braucošu kāpurķēžu lielgabalu tikai tāpēc vien, ka nosaukumu izgudrojuši angļi!
- Labi, es par to parūpēšos, Zavackis apsolīja. Un kā jums vispār patīk?
- Es vēl neesmu ticis tik tālu, atbildēju un ziņkārīgi stumdīju peles ierīci pa galdu. Klausulē dzirdēju, kā Zavackis klabina savu tastatūru. Pēkšņi uz mana ekrāna ar lieliem burtiem parādījās
- Hm, viņš ierunājās, šādi tam vairs lāgā nav jēgas. Kādēļ lai vārdu “portāls” rakstītu šajā vecajā šriftā?
- Kāpēc jums vajag visu tā sarežģīt? es atcirtu. Rakstiet vienkārši “Fīrera štābs”.
- Vai tad jūs pats mūždien neatgādināt, ka pašlaik neesat vērmahta virspavēlnieks? Zavackis gandrīz mazliet zobgalīgi noprasīja.
- Modri pamanīts! es uzslavēju. Bet šeit tas ir tikai simboliski. Kā manā e-pasta adresē. Es jau neesmu arī Jaunā reihskanceleja. Tad es beidzu sarunu un pievērsos turpmākai savas lapas izpētei.
Šķērsām pār to stiepās josla, uz kuras ar peles ierīci varēja atvērt noteiktas nodaļas. Viena saucās “Jaunākie ziņojumi” un pagaidām bija diezgan tukša. Nākamā bija “Nedēļas hronika”, kur apmeklētājam mazā lodziņā filmas veidā tika rādītas manas līdzšinējās uzstāšanās. Sekoja mana biogrāfija, visai detalizēta; laiks no 1945. gada līdz manas atgriešanās brīdim šeit tika dēvēts par “Operāciju Barbarossa If’. To bija ierosinājis Zavackis, un es biju ļoti smējies, iedomājoties, ka starplaikā esmu gulējis miegā gluži kā dižais ķeizars Kifheizeras kalnā.1 Tomēr par aizritējušo laiku es nevarēju sniegt arī nekādas tuvākas vai skaidrākas ziņas, tāpēc biju piekritis šā vārda izmantojumam. Nākamās nodaļas jautājums bija “Pajautājiet fīreram!”, un tā bija paredzēta saziņai starp mani un maniem piekritējiem. Ziņkārīgi pārbaudīju, vai nav jau piesūtīts kāds jautājums. Un patiesi, kāds kungs bija atrakstījis: