Stulbuma kalngals ir tas, ka politika pieļauj šādu panikas celšanu presē: tādā haosā paša apjukums taču izskatās vēl muļķīgāks nekā parasti, un, jo lielākas bažas un panika, jo dumjāki kļūst politikas ampelmaņi. Man jau tas var būt gluži pa prātam, ka tauta ar katru dienu skaidrāk redz, kādi amatieri drīkst diletantiski spēlēt savas lomas atbildīgos amatos. Toties pa īstam mani pārsteidz tas, ka miljoniem ļaužu ar lāpām un siena dakšām jau sen nav devušies uz šim parlamenta muldētavām ar saucienu uz lūpām: “Ko jūs darāt ar mūsu naudu???”
Taču vācietis nu reiz nav revolucionārs. Šeit lieku reizi jāatceras, ka 1933. gadā bija nepieciešamas vēlēšanas, lai viņš spētu sarīkot vissvarīgāko, visvairāk attaisnoto revolūciju Vācijas vēsturē. Revolūciju pēc priekšrakstiem, tā teikt. Nu, varu apliecināt, ka arī šoreiz darīšu visu, kas manos spēkos.
Biju gribējis ņemt līdzi uz “Adlonu” arī Zavacki. Ne tāpēc, ka gaidītu no viņa kādu varenu iedvesmu; taču likās piemēroti ierasties svītas pavadībā un nodrošināties ar liecinieku gadījumam, ja tiktu izteikti strīdīgi apgalvojumi, piezīmēsim, ar vienu liecinieku, bet arī Zenzenbrinks par visām varītēm gribēja nākt līdzi, īsti nezinu, vai Zenzenbrinks domāja, ka spēs palīdzēt, vai drīzāk gribēja kontrolēt to, kas man sakāms. Tagad jau varu droši sacīt, ka Zenzenbrinks galu galā pieder pie tās otršķirīgu uzņēmuma vadītāju grupas, kuras pārstāvji uzskata, ka nevienu pasākumu nav iespējams veikt, ja tur kaut kādā veidā nepiedalās viņi. Šeit vēlos par to ārkārtīgi nopietni brīdināt; augstākais, reizi simt vai divsimt gados parādās kāds, kurš patiesi ir universāls ģēnijs un līdztekus dažām citām nodarbībām ir spiests arī uzņemties Austrumu frontes virspavēlniecību pilnā apjomā, jo citādi viss būtu pagalam, tomēr parasti allaž izrādās, ka šie universāli neaizstājamie ir pat ļoti labi aizstājami un piedevām nekam nederīgi, un tas turklāt labākajā gadījumā. Jo ļoti bieži tie piedevām vēl arī nodara vislielāko kaitējumu.
Biju izvēlējies vienkāršu uzvalku. Nebūt nekaunējos par mundieri vai tamlīdzīgi, tomēr uzskatu, ka tieši pārstāvot bezkompromisa uzskatus reizumis ir vietā parūpēties par uzsvērti pilsonisku ārieni. 1936. gadā mēs pēc šā moto finansējām visas olimpiskās spēles, un esmu lasījis, ka šo grandiozo propagandas uzvaru ar labiem līdz pat ļoti labiem rezultātiem nupat nesen ir mēģināts kopēt Pekinā.
Viesnīcā, kas jau bija izpušķota Ziemassvētkiem, mūs pavadīja uz norunāto konferenču zāli. Un, lai gan biju centies ierasties ar nelielu novēlošanos, telpā mēs bijām pirmie. Tas drusku kaitināja un varēja būt gan stratēģisks pasākums no preses skribentu puses, gan tikpat labi arī nejaušība. Drīz durvis atvērās atkal. Ienāca blonda, kostīmā ģērbusies dāma un tuvojās man. Viņai blakus soļoja tukls fotogrāfs savam arodam raksturīgās noplukušās drānās un bez prasīšanas tūdaļ sāka uzņemt bildes. Iekams Zavackim vai Zenzenbrinkam iešāvās prātā neveiklā ideja sapazīstināt mūs kā tādam skolas direktoram, es pagājos uz priekšu, noņēmu cepuri, iespiedu to padusē un, padodams labdienu, sniedzu dāmai roku.
- Patīkami, viņa noteica dzestri, taču ne nelaipni. Esmu Ūte Kasiere no Bild.
- Ļoti priecājos, es sacīju. Daudz esmu jūs lasījis.
- Patiesībā biju gaidījusi no jums vācu sveicienu, viņa piezīmēja.
- Tādā gadījumā es jūs pazīstu labāk, nekā jūs mani, es tikpat vieglā tonī atsaucos un pavadīju viņu pie galda, ap kuru bija izvietoti atzveltnes krēsli. No jums es negaidīju vācu sveicienu un kuram nu ir taisnība?
Viņa apsēdās un rūpīgi nolika rokassomiņu uz viena no brīvajiem krēsliem. Visa šī noņemšanās ar somiņu, tās novietošana tūdaļ pēc apsēšanās, itin kā dāma ar rokas bagāžu iekārtotos vilciena kupejā, tas droši vien nemainīsies arī nākamajos sešdesmit piecos gados.
- Cik jauki, ka beidzot esat atlicinājis mums laiku, viņa teica.
- Jūs taču nevarat apgalvot, ka es būtu devis priekšroku citām avīzēm, es sacīju, un galu galā jūs jau arī esat ar mani visvairāk… teiksim… nopūlējušies.
- Bet par jums jau arī ir vērts rakstīt, viņa iesmējās. Kas ir šie kungi jums līdzās?
- Tas ir Zenzenbrinka kungs no Flashlight, es iepazīstināju,
- un šis ir Zavacka kungs, arī no Flashlight. Teicams darbinieks! Ar acs maliņu redzēju, ka Zavacka sejā iemirdzas prieks, pa daļai manas uzslavas dēļ, bet pa daļai varbūt arī tāpēc, ka uzmanību viņam veltīja šī visnotaļ izskatīgā reportiere. Zenzenbrinks rādīja tādu seju, kuras izteiksmi pēc patikas varēja tulkot vai nu kā kompetentu, vai kā pilnīgi apjukušu.
- Jūs esat paņēmis līdzi divus apsargus? Viņa pasmaidīja.
- Vai es izskatos pārāk bīstama?
- Nē, es atbildēju, taču es bez abiem šiem kungiem izskatos pārāk nekaitīgs.
Viņa iesmējās. Es arī. Kādas groteskas blēņas. Šim teikumam no sākuma līdz galam nebija ne mazākās jēgas. Tomēr atzīstos, ka jauno, blondo dāmu biju novērtējis mazliet par zemu un tobrīd pieņēmu, ka tikšu cauri ar možu papļāpāšanu.
Viņa izņēma no somiņas telefonu, parādīja to man un jautāja: Vai neiebildīsiet, ja ierakstīsim sarunu?
- Tikpat maz kā jūs, es atbildēju, izņēmu savu telefonu un iespiedu to rokā Zavackim. Man pašam lāgā nebija jausmas, kā ar to var ierakstīt sarunas. Zavackis izturējās tik attapīgi, it kā visu saprastu. Nolēmu izdevīgā brīdī uzslavēt viņu vēlreiz. Pie galda pienāca viesmīlis un apvaicājās, ko mēs dzeršot. Mēs pateicām. Viesmīlis nozuda.
- Tātad, es iesāku, ko jūs vēlaties no manis uzzināt?
- Kā būtu, ja jūs nosauktu savu vārdu?
- Hitlers, Ādolfs, es sacīju, un jau ar šo atbildi pietika, lai Zenzenbrinkam uz pieres parādītos pirmās sviedru lāses. Varētu nodomāt, ka šeit un tagad esmu nosaucis savu vārdu pirmo reizi.
- Es, protams, runāju par jūsu īsto vārdu, viņa zīmīgi teica.
- Manu mīļo jaunkundz, es sacīju un smiedamies paliecos uz priekšu, kā jūs varbūt būsiet lasījusi, es jau pirms ilgiem laikiem esmu nolēmis kļūt par politiķi. Cik dumjam gan būtu jābūt politiķim, lai nosauktu savai tautai izdomātu vārdu? Kā tad viņu lai ievēl?