Reportierei pierē ievilkās ērclgas grumbas. Jā, tieši tā. Tad kāpēc jūs neizpaužat vācu tautai savu īsto vārdu?
- Bet es taču to daru, es nopūtos. Tas kļuva gaužām nogurdinoši. Turklāt iepriekšējā vakarā kanālā N24 biju noskatījies interesanti safantazētu dokumentālu filmu par saviem paša brīnumieročiem. Ārkārtīgi izklaidējošas muļķības, kuru kopsavilkums bija apmēram tāds, ka ikviens no šiem ieročiem būtu varējis izšķirt karu mums par labu, ja beigu beigās visu nemitīgi nebūtu izbojājis es. Tiešām apbrīnojami, ko tik nesadzejo šie aprobežotie vēstures fantasti, kuriem netraucē nekādas reālas zināšanas. Gluži vai bail iedomāties, ka arī tās zināšanas, ko esmu guvis par tādiem nozīmīgiem vīriem kā Kārlis Lielais, Otons I vai Armīnijs1 , stingri ņemot, var būt vienkārši sacerējis kaut kāds vēsturnieks, kurš jutis tādu aicinājumu.
- Varbūt tad jūs parādītu mums savu pasi? jaunā dāma jautāja. Vai personības apliecību?
Ar acs maliņu redzēju, ka Zenzenbrinks grasās kaut ko teikt. Raugoties reālistiski, tās varēja būt tikai kādas muļķības. Nekad nevar zināt, kad un kādēļ šādi ļaudis sāks runāt, un diezgan bieži viņi kaut ko saka tikai tāpēc, ka ir atskārtuši, ka līdz šim vēl neko nav teikuši, vai arī tāpēc, ka baidās: ja klusēs vēl ilgāk, tad tiks noturēti par nesvarīgiem. Tāda runāšana ir jāaizkavē ar jebkuriem līdzekļiem.
- Vai visiem saviem sarunbiedriem jūs prasāt uzrādīt pasi? es atbildēju ar pretjautājumu.
- Tikai tiem, kuri apgalvo, ka viņu vārds ir Ādolfs Hitlers.
- Un cik daudz tādu ir?
- Nomierina tas, ka jūs esat pirmais.
- Jūs esat jauna un varbūt slikti informēta, es sacīju, taču es visu mūžu esmu aizliedzis izturēties pret mani īpaši. Arī tagad šajā ziņā nedomāju neko mainīt. Es ēdu lauka virtuves maltītes tāpat kā jebkurš cits karavīrs.
Viņa brīdi klusēja, apsvērdama jaunu pieejas leņķi.
- Televīzijā jūs runājat par ļoti pretrunīgiem tematiem.
- Es runāju patiesību, es teicu. Un skaļi pasaku to, ko jūt vienkāršais cilvēks. To, ko manā vietā sacītu viņš.
- Vai jūs esat nacists?
Tas nudien kaitināja. Kas tad tas par jautājumu? Protams!
Viņa paliecās atpakaļ krēslā. Droši vien nebija pieradusi runāt ar cilvēkiem, kuri nebaidās saukt lietas īstajos vārdos. Pārsteidzoši, cik mierīgs palika Zavackis, sevišķi salīdzinājumā ar Zenzenbrinku, kurš nu jau svīda gandrīz nepiedienīgi.
- Vai tas ir tiesa, ka jūs apbrīnojat Ādolfu Hitleru?
- Tikai no rītiem spogulī, es pajokoju, taču viņa nepacietīgi palaida manu joku gar ausīm.
- Labi, tad precīzāk: vai jūs apbrīnojat Ādolfa Hitlera veikumu?
- Vai jūs apbrīnojat Ūtes Kesleres veikumu?
- Tā mēs netiksim tālāk, viņa īgni noteica, es taču galu galā neesmu mirusi!
- Varbūt jums būs žēl, taču miris neesmu arī es.
Viņa saknieba lūpas. Atgriezās viesmīlis un izdāļāja dzērienus. Kasiera kundze iedzēra malciņu kafijas. Tad izmēģināja jaunu triku.
- Vai jūs noliedzat nacistu darbību?
- Tas man nenāktu ne prātā. Es pat esmu pirmais, kurš nepagurdams uz to norāda!
Viņa nobolīja acis. Bet vai jūs viņus arī nosodāt?
- Tad nu gan es būtu nelga! Atšķirībā no mūsu parlamentāriešiem mani nemoka šizofrēnija. Es viegli pavīpsnāju. Tur jau slēpjas vadoņa valsts skaistums. Atbildīgais jums ir ne tikai pirms tam vai tā laikā, bet arī pēc tam.
- Arī par sešiem miljoniem nonāvētu ebreju?
- Tieši par tiem! Protams, pats neesmu skaitījis.
Viņas acis mirkli pazibēja prieks, līdz es pateicu: Bet tas taču nav nekas nezināms! Ja saprotu pareizi, pat uzvarētāju prese neapstrīd manus nopelnus šo parazītu iznīdēšanā no zemes virsas.
Reportiere uzmeta man niknu skatienu.
- Un tagad jūs par to jokojat televīzijā, viņa nošņāca.
- Tas nu man ir kas jauns, es nopietni sacīju. Žīdu jautājums nav nekas smieklīgs.
Viņa dziļi ieelpoja un atlaidās krēslā. Iedzēra krietnu malku kafijas un sāka no jauna.
- Ko jūs darāt, kad nepiedalāties pārraidē? Ar ko jūs nodarbojaties privāti?
- Daudz lasu, es atbildēju. Šis internecs dažā ziņā sagādā lielu prieku. Un man patīk zīmēt.
- Ļaujiet man minēt, viņa teica. Namus, tiltus un tamlīdzīgi.
- Protams. Es aizraujos ar arhitektūru…
- Par to jau esmu dzirdējusi. Viņa nopūtās. Šis tas no jūsu veikuma joprojām ir aplūkojams Nirnbergā.
- Vēl arvien? Cik jauki, es sacīju. Bez šaubām, tur ir arī mans ieguldījums, tomēr, pats par sevi saprotams, būtībā slava pienākas Albertam Špēram.
- Šeit tad pieliksim punktu, viņa ledaini noteica, tam taču nav jēgas. Man nerodas iespaids, ka jūs būtu ieradies ar sevišķi pretimnākošu attieksmi.
- Neatceros gan, ka mūsu vienošanās par šo tikšanos būtu papildināta ar kādu slepenu protokolu.
Viņa pamāja viesmīlim, prasīdama rēķinu. Tad pievērsās savam fotoreportierim. Vai tev vēl vajag bildes? Tas papurināja galvu. Viņa piecēlās. Rezultātu lasīsiet mūsu avīzē.
Piecēlos arī es, un manai priekšzīmei sekoja viesnīcas rezervētājs Zavackis un Zenzenbrinka kungs. Manieres ir manieres. Jaunā dāma jau nebija vainīga, ka uzaugusi ačgārnā pasaulē.
- Gaidu ar prieku, es sacīju.
- Nu tad papriecājieties labi, viņa promejot izmeta.
Mēs ar Zenzenbrinku un Zavacki apsēdāmies atkal. Tā nu gan bija īsa intervija, Zavackis ņipri noteica un pielēja savu tasi.
- Nav iemesla laist postā kafiju. Tā šeit tiešām ir lieliska.
- Nez vai tie abi ir dabūjuši, ko gribēja, raizējās Zenzenbrinks.
- Tie vienalga rakstīs to, ko paši vēlēsies, es sacīju. Bet vispirms lai liek man mierā Krēmeiera jaunkundzi.
- Kā viņai iet? Zavackis bažīgi jautāja.
- Kā vācu civiliedzīvotājiem. Jo briesmīgāk pretinieks bombardē, jo fanātiskāka top pretošanās. Fantastiska meiča.
Zavackis pamāja ar galvu, un mirkli man šķita, ka acis viņam iemirdzas drusku pārāk spoži. Tomēr es, protams, varēju arī maldīties.
XXIII
Nelaime ar šiem parlamentāriešiem ir tā, ka viņi itin neko nav sapratuši. Kāpēc tad es izcīnīju šo karu? Taču ne tāpēc, ka man tik ļoti patīk karot! Ciest nevaru karošanu. Ja vēl būtu Bormans, katrs varētu pajautāt viņam un viņš to nekavējoties apstiprinātu.
Tas ir šausmīgi, un es mīļuprāt būtu atkāpies no šā uzdevuma par labu kādam citam, ja vien būtu bijis kāds labāks. Un tagad - tātad kādu laiku man ar to nav jānodarbojas, taču pēc vidēja un ilgāka laikposma tas droši vien atkal kļūs par manu pienākumu.
Kurš cits lai to darītu? Kurš cits vispār darītu kaut ko tamlīdzīgu?
Ja šodien pajautā kādam parlamentārietim, viņš taču skaidri un gaiši atbild, ka mūsdienās kari vairs neesot vajadzīgi. Tas pats tika apgalvots toreiz, un jau toreiz tās bija tādas pašas muļķības kā šodien. Nevar taču noliegt domu, ka zemeslode neaug. Toties cilvēku skaits uz tās aug. Un, ja cilvēkam aptrūksies dabas resursu, kura rase tad šos resursus iegūs?
Visdraudzīgākā?
Nē, visstiprākā. Un tāpēc es esmu darījis visu, lai stiprinātu vācu rasi. Un izjauktu krieva nodomus, iekams viņš klūp mums virsū. Vispēdīgajā mirklī, kā man šķita. Toreiz pasaulē galu galā dzīvoja 2,3 miljardi cilvēku. Divi, komats, trīs miljardi!