Neviens jau nevarēja zināt, ka tur satilpst vēl trīsreiz vairāk.
Bet un šeit nāk izšķirošais: no šā fakta ir jāizdara pareizie secinājumi. Un pareizais secinājums, protams, nav: mūsu tagad ir septiņi miljardi, tātad viss, kas darīts toreiz, ir bijis nevajadzīgs. Nē, pareizais secinājums ir: ja jau man bija taisnība toreiz, tad tagad man ir taisnība pat trīsreiz vairāk. Tā ir vienkārša aritmētika, to jums izrēķinās katrs trešklasnieks.
Tikmēr arī manas atgriešanās jautājums man ir kļuvis pilnīgāk izprotams. Jo kāpēc pasaulē tagad dzīvo šie septiņi miljardi cilvēku?
Tāpēc, ka esmu vedis karu, kuram caur un cauri piemīt izmantošu šo jaunmodīgo vārdu ilgstamība. Ja visi šie cilvēki kopš tā laika būtu vairojušies, mēs jau būtu tuvu astoņiem miljardiem. Un vairums no tiem neapšaubāmi būtu krievi, kuri sen būtu pārplūdinājuši mūsu zemi, pievāktu mūsu darba augļus, aizdzītu mūsu lopus, paverdzinātu darbaspējīgos vīriešus un pārējos noslaktētu, lai pēc tam ar saviem netīrajiem pirkstiem pastrādātu varas darbus pie mūsu nevainīgajām jaunajām sievietēm. Tātad providence vispirms saskatīja manu uzdevumu tajā, lai tiktu nosmelts boļševistisko iedzīvotāju pārmērs. Un tagad mans aicinājums, dabiski, ir izpildīt atlikušo misijas daļu. Pauze pa vidu bija nepieciešama tādēļ, lai es neizšķiestu savus spēkus tajos gadu desmitos, kas nu reiz ir vajadzīgi, lai varētu iestāties kara vēlīnās sekas. Tās ir: Sabiedroto saķīvēšanās, Padomju Savienības sabrukums, krievu zaudētās teritorijas un, protams, izlīgšana ar mūsu loģisko sabiedroto ar Angliju, lai reiz vēlāk atkal varētu rīkoties vienoti. Vēl šodien netieku gudrs, kāpēc tas neizdevās jau tolaik. Cik bumbu tad mums vēl vajadzēja nomest uz viņu pilsētām, lai viņi apjēgtu, ka ir mūsu draugi?
Turklāt, ja aplūko jaunākus skaitļus, nav īsti izprotams, kam vispār vēl vajadzīga Anglija; šī sačākstējusī sala patiešām vairs nav nekāda lielvalsts. Nu labi, ne jau uz visiem jautājumiem ir jāatbild tūlīt. Tomēr pamazām tuvojas pēdējais brīdis, kad vēl iespējams veikt radikālus pasākumus. Un tieši tāpēc mani tik ļoti šausmināja tā saucamo nacionālo spēku stāvoklis šajā valstī.
Sākumā biju domājis, ka vairāk vai mazāk cīnos viens. Tomēr liktenis bija parūpējies sagādāt vienu otru sabiedroto. Bet tieši tā jau bija nabadzības apliecība: ka vajadzēja mēnešus, lai es vispār attaptu, ka ir kāds, kurš jūtas aicināts turpināt NSDAP iesākto. Jutos tik sašutis par tik nožēlojamu propagandas darbu, ka paaicināju līdzi palīgrežisoru Bronneru un kinooperatoru un aizbraucu uz Berlīni-Kepeniku, kur ar nosaukumu “Vācijas Nacionāldemokrātiskā partija” rezidēja lielākā tāda veida apvienība. Diemžēl jāteic: nonākušam tur, man vairāk par visu gribējās vemt.
Atzīstu, Brūnais nams1 Minhenē nebija nekāda pasaules mēroga celtne, tomēr tas vismaz bija nopietns, reprezentatīvs. Vai arī, ja atceros Paula Troosta2 būvēto pārvaldes namu akmens sviediena attālumā no Brūnā nama, tādas celtnes dēļ vien es nekavējoties būtu iestājies jebkurā partijā. Bet šī apsnigusi būda Kepenikā nožēlojami.
Noplukusi mājele saldama stāvēja neapbūvētā spraugā starp diviem īresnamiem kā bērna kājiņa tēva lielajā čībā. Jau pati ēciņa izskatījās bezcerīga, un šo sajūtu vēl pastiprināja tas, ka vienam cietpaurim bija radusies ideja piešķirt šai būdai vārdu un pieskrūvēt to pie fasādes ar lieliem un piedevām vēl neizsakāmi neglītiem burtiem: “Karla Artura Bīringa3 nams”, tur stāvēja rakstīts, un iespaids kopumā bija tāds, it kā bērnu peldēšanas pulciņš būtu nokristīts Frīdlandes hercoga4 vārdā. Plāksnīte pie zvana pogas vēstīja “NPD centrāle” un bija tik niecīga, ka tā jau bija jāsauc par gļēvulību ienaidnieka priekšā. Tas bija neticami, gluži kā Veimāras laikā: kaut kādi tukšpauri atkal zaimoja tautisko ideju, nacionālo lietu, atņemdami tai cieņu un padarīdami to par apsmieklu. Saniknots nospiedu zvana pogu un, kad nekas nenotika gana ātri, vairākas reizes iebliezu pa to ar dūri. Durvis atvērās.
- Ko vēlaties? jautāja pūtains puišelis ar aizkaitinātu sejas izteiksmi.
- Un kā jums liekas? es salti vaicāju.
- Vai jums ir filmēšanas atļauja?
- Kas tā par atbaidošu smilkstēšanu? es viņam uzsaucu.
- Kopš kura laika nacionāla kustība slēpjas aiz visādām viltībām! Enerģiski atgrūdu durvis vaļā. Nost no ceļa! Jūs esat viens vienīgs kauna traips vācu tautai! Kur ir jūsu priekšnieks?
- Es… mirklīti… pagaidiet… es kādu pasaukšu…
Puišelis nozuda, atstādams mūs tādā kā pieņemšanas telpā. Paskatījos apkārt. Sienas derēja pārkrāsot, un te oda pēc aukstiem dūmiem. Apkārt mētājās dažas partijas programmas ar idiotiskiem saukļiem. “Piedot gāzi!”5 bija rakstīts uz vienas pēdiņās, it kā patiesībā nekādu gāzi nevajadzētu dot. “Miljoni svešo izmaksā mums miljardus”, bija rakstīts uz uzlīmes, taču tur, dabiski, nebija teikts, kurš tādā gadījumā ražos patronas un granātas armijai un kurš raks zaldātiem tranšejas. Vismaz puišelis, kuru biju redzējis, ar lāpstu jaudātu paveikt tikpat maz kā kaujas laukā.
Nekad savā mūžā man nav bijis tāds kauns par kādu nacionālu partiju. Iedomājoties, ka to visu filmē kamera, man bija jāsaņem visi spēki, lai apvaldītu dusmu asaras. Ne jau par šādiem salašņām bija kritis Ulrihs Grāfs6 ar vienpadsmit lodēm krūtīs; ne tāpēc Minhenes policijas šāvienu krusā bija saļimis Šeibners-Rihters7 , lai šādi plukatas savās nolaistajās būdās nelietīgi zaimotu nopelniem bagātu vīru asinis. Dzirdēju, ka puišelis blakusistabā kaut ko bezpalīdzīgi buldurē telefona aparātā. Kamera filmēja visu, fiksēja visu šo nevarību, tas bija tik rūgti bet droši vien neatlika nekas cits kā vien izmēzt šo vircas bedri. Beigu beigās es neizturēju un, dusmās drebēdams, devos uz blakusistabu.
- …es jau būtu viņu atraidījis, bet kaut kā… Viņš izskatās kā Ādolfs Hitlers, viņam ir mundieris…
Izrāvu zeņķim no rokas klausuli un iekliedzu tajā: Kurš nejēga vada šo bodīti?
Bija gluži pārsteidzoši, ar kādu veiklību parasti tik kūtrais palīgrežisors Bronners apmetās ap galda stūri un ar neslēptu prieku nospieda kādu telefona pogu. Un patiesi, pa mazu aparāta skaļruni visā telpā nu skanēja arī atbildes.
- Bet, atļaujiet, skaļrunis sacīja.
- Ja es kaut ko atļaušu, jūs to pamanīsiet! es uzkliedzu.
- Kāpēc birojā nav priekšniecības? Kāpēc pozīcijas šeit notur tikai tas briļļainais ierindnieks? Jūs nekavējoties ieradīsieties šeit un atskaitīsieties man! Nekavējoties!
- Kas te vispār runā? skaļrunis jautāja. Vai jūs esat tas trakais no YouTube?
Atzīstu, dažas nesenās pagātnes norises parastam mazajam cilvēkam no ielas zināmos apstākļos nav vienkārši apjēdzamas. Tomēr šeit jāmēra ar divējādu olekti: tam, kurš vēlas vadīt nacionālu kustību, ir jāspēj arī reaģēt uz visneparedzamākajiem likteņa pavērsieniem. Un, kad liktenis pieklauvē pie durvīm, viņam nav jājautā: “Vai jūs esat tas trakais no YouTube?”
- Tā, es sacīju. Manuprāt, jūs neesat lasījis manu grāmatu.
- Par to es neizteikšos, skaļrunis atcirta, un nekavējoties atstājiet biroju, citādi likšu izmest jūs laukā!
Es iesmējos.
- Es iemaršēju Francijā, es teicu, es iemaršēju Polijā. Es iemaršēju Holandē un Beļģijā. Es aplencu simtiem tūkstošu krievu, iekams tie paguva iepīkstēties. Un tagad es atrodos jūsu tā saucamajā birojā. Un, ja jums ir kaut vai kripata īsteni nacionālas pārliecības, jūs ieradīsieties šeit un atbildēsiet man par to, kā izšķiežat tautisko mantojumu!