- Es likšu jūs…
- Jūs gribat ar varu aizvākt Lielvācu Reiha fīreru? es mierīgi jautāju.
- Jūs jau neesat fīrers.
Aiz ne gluži izprotamiem iemesliem palīgrežisors Bronners šajā mirklī sažņaudza dūri un pasmaidīja sevišķi plati.
- Es, protams, gribēju sacīt: Hitlers, skaļrunis stomīdamies teica. Jūs neesat Hitlers.
- Tā, tā, sacīju mierīgi, ārkārtīgi mierīgi, tik mierīgi, ka Bormans jau būtu sācis izdāļāt aizsargķiveres. Bet, es ļoti pieklājīgi turpināju, ja es tas tomēr būtu, tad man droši vien būtu tas gods rēķināties ar jūsu bezierunu uzticību nacionālsociālistiskajai kustībai?
- Es…
- Nekavējoties gaidu atbildīgo reihsleiteru. Nekavējoties!
- Viņš šobrīd ne…
- Man ir laiks, es teicu. Ikreiz, kad ieskatos kalendārā, es no jauna konstatēju: man ir apbrīnojami daudz laika. Un es noliku klausuli.
Puišelis apstulbis skatījās uz mani.
- Bet to jūs nedomājat nopietni, vai ne? bažīgi iejautājās kinooperators.
- Kā, lūdzu?
- Man nemaz nav tik trakoti daudz laika. Četros man beidzas darbs.
- Labi, labi, mierināja Bronners, ja vajadzēs, dabūsim tavā vietā citu. Te sāk iet augsti! Izņēmis no kabatas savu pārnēsājamo telefona aparātu, viņš ķērās pie organizēšanas.
Es apsēdos vienā no brīvajiem krēsliem. Varbūt jums šeit ir kāda lasāmviela? es vaicāju puišelim.
- Es… es paskatīšos, kungs…
- Mans uzvārds ir Hitlers, es lietišķi noteicu. Jānudien: pēdējo reizi, kad biju spiests stādīties priekšā ar tik lielām grūtībām, es atrados turku vadītā tīrītavā. Vai tie anatolieši jums ir kaut kādi radi?
- Nē, tas ir tikai… mēs… puišelis vāvuļoja.
- Nujā. Šajā partijā es neredzu jums spožu nākotni!
Iezvanījās telefons un pārtrauca puišeļa lasāmvielas meklējumus. Viņš nocēla klausuli un pieņēma bezmaz kaut ko līdzīgu stājai.
- Jā, viņš teica klausulē, tieši tā, viņš vēl ir šeit. Tad pievērsās man: Ar jums grib runāt apvienības priekšsēdis.
- Es neesmu runājams. Telefona sarunu laiks ir beidzies. Es gribu redzēt šo vīru.
Izstīdzējušais puišelis svīzdams neizskatījās labāk. Likās, viņš nav apmeklējis nedz kādu no mūsu nacionālpolitiskajiem elites internātiem, nedz arī aizsardzības sporta pasākumus vai vispār jebkādu sporta klubu. Ka partija šādu rases brāķi nepielūdzami
neatsijā jau uzņemšanas procedūrā tas taču nebija aptverams arī tikai puslīdz garīgi veselam cilvēkam. Puišelis kaut ko nosvepstēja klausulē. Pēc tam nolika to.
- Apvienības priekšsēža kungs lūdz mazu pacietību, viņš sacīja, bet ieradīsies, cik ātri vien iespējams. Šis viss taču ir priekš MyTV, vai ne?
- Šis viss ir priekš Vācijas, es izlaboju.
- Varbūt tikmēr varu piedāvāt jums ko dzeramu?
- Tikmēr jūs varat apsēsties, es atteicu un bažīgi nopētīju viņu. Sakiet, vai jūs nodarbojaties ar sportu?
- Es tagad nevēlētos… puišelis izdvesa. Un arī apvienības priekšsēdis kuru katru mirkli…
- Izbeidziet ņerkstēt! es teicu. Straujš kā kurts, sīksts kā āda, ciets kā Krupa tērauds. Vai to jūs pazīstat?
Viņš vilcinādamies pamāja ar galvu.
- Tad viss vēl nav zaudēts, es ar zināmu iecietību sacīju.
- Zinu, jums ir bail runāt. Taču pietiks, ja vienkārši pakustināsiet smadzenes. Straujš kā kurts, sīksts kā āda, ciets kā Krupa tērauds vai jūs teiktu, ka tādas īpašības dod priekšrocības, traucoties uz dižu mērķi?
- Es teiktu, ka tās nevar kaitēt, viņš piesardzīgi atbildēja.
- Un, es jautāju, vai jūs esat straujš kā kurts? Vai esat ciets kā Krupa tērauds?
- Es…
- Jūs tāds neesat. Jūs esat gauss kā gliemezis, trausls kā sirmgalvja kauli un mīksts kā sviests. Jūsu aizstāvētās frontes aizmugurē vajag nekavējoties evakuēt sievietes un bērnus. Kad redzēsimies nākamo reizi, jūs būsiet pilnīgi citā formā! Izklīst!
Viņš attālinājās ar tādu sejas izteiksmi kā aitai.
- Un atradinieties no smēķēšanas! uzsaucu viņam nopakaļ.
- Jūs ožat kā lēts šķiņķis!
Paņēmu vienu no diletantiskajām brošūrām, taču līdz lasīšanai netiku.
- Mēs vairs neesam vieni, brīdināja Bronners, paskatījies pa logu.
- M? ieņurdējās operators.
- Nav ne jausmas, kas padevis ziņu, bet ārā ir lērums uzņemšanas grupu.
- Kāds policists būs pasvilpis, operators pieļāva. Tāpēc šitie arī nemet mūs laukā. Nacistiem sanāks nesmukums, ja kameru priekšā fīrers tiks izlidināts pa durvīm.
- Bet viņš jau tas nav, Bronners domīgi iebilda.
- Pašlaik ne, Bronner, es stingri izlaboju. Vispirms ir nepieciešams saliedēt nacionālo kustību un tikt vaļā no kaitīgajiem idiotiem. Un šeit, es iesāņus uzmetu skatienu puišelim, šeit mēs atrodamies gluži vai kaitīgo idiotu perēklī!
- Nu kāds nāk! Bronners paziņoja. Man liekas, boss.
Patiesi, durvis atvērās, un parādījās kāds visai ļumīgs stāvs.
- Cik patīkami, viņš aizelsies teica un sniedza man savu tuklo roku, pats Hitlera kungs. Mans vārds ir Apfels, Holgers Apfels. Vācijas Nacionāldemokrātiskās partijas apvienības priekšsēdis. Sekoju jūsu pārraidēm ar lielu interesi.
īsi aplūkoju šo ērmīgo personu. Sabombardētā Berlīne nebija izskatījusies skumjāk. Viņš runāja tā, it kā mutē nemitīgi būtu desmaizes kumoss, un vispār tieši tā arī izskatījās. Atstāju viņa roku bez ievērības un noprasīju: Vai jūs neprotat sveicināt kā kārtīgs vācietis?
Viņš paraudzījās uz mani aizkaitināti kā suns, kuram dotas divas pavēles reizē.
- Apsēdieties, es pavēlēju. Mums jārunā.
Viņš šņākādams apsēdās man iepretim.
- Jūs, es teicu, šeit tātad pārstāvat nacionālo lietu.
- Nepieciešamības spiests, viņš ar pussmaidu atteica. Jūs taču jau labi sen vairs neesat par to rūpējies.
- Man ir jāiedala savs laiks, es strupi sacīju. Jautājums ir: ko jūs esat darījis starplaikā?
- Neuzskatu, ka mums būtu jāslēpj savas sekmes. Šobrīd mēs pārstāvam vāciešus Mēklenburgā-Priekšpomerānijā un Saksijā, kā arī savus biedrus…
- Ko?
- Savus biedrus.
- Apzīmējums ir “tautieši”, es aizrādīju. Biedrs ir tas, ar kuru kopā būts ierakumos. Atskaitot sevi, neredzu šeit nevienu, uz kuru tas attiektos. Vai jūs to redzat citādi?
- Mums, nacionāldemokrātiem…
- Nacionāldemokrātija, es zobojos, kas tā tāda? Nacionālsociālistiskā politika prasa tādu demokrātijas jēdzienu, kurš nav iekļaujams partijas nosaukumā. Līdz ar vadoņa ievēlēšanu beidzas arī demokrātija, bet jūs vēl arvien skraidāt apkārt ar demokrātijas vārdu nosaukumā! Cik dumji galu galā var uzvesties?
- Mēs kā nacionāldemokrāti, protams, stingri stāvam uz Konstitūcijas pamatiem…
- Tā vien rādās, ka jūs neesat dienējis SS. Bet manu grāmatu taču vismaz būsiet lasījis?
Viņš drusku samulsa un tad atbildēja: Nu, bez šaubām, ir nepieciešams iegūt visaptverošu informāciju un, kaut gan šī grāmata Vācijā nav pārāk viegli atrodama…
- Kas tas nu būs? Atvainošanās par to, ka esat lasījis manu grāmatu? Vai ka neesat to lasījis? Vai ka neesat to sapratis?
- Ziniet, tas nu aiziet par tālu! Vai mēs varētu uz mirkli izslēgt kameru?
- Nē, es salti atteicu. Jūs jau esat velti iztērējis gana daudz laika. Jūs esat blēdis, jūs mēģināt savtīgi sildīt rokas pie novārtā atstātajām dzimtenes mīlestības liesmām, kas kvēlo sirdī tautiski noskaņotiem vāciešiem, taču katrs vārds no jūsu nespējīgās mutes atsviež kustību atpakaļ par gadu desmitiem. Es nebrīnītos, ja izrādītos, ka jūs šeit uzturat tikai tādu boļševistiski infiltrētu patversmi valsts nodevējiem.