Viņš mēģināja izslieties staltāk un savilkt lūpas pārākuma pilnā smaidā, taču es netaisījos pieļaut, lai viņš tiek cauri tik viegli.
- Kur, es ledaini noprasīju jūsu “brošūrās” ir rases ideja? Vācu asiņu un to tīrības ideja?
- Nu, es nupat nesen uzsvēru, ka Vācijai jāpieder vāciešiem…
- Vācijai! Šī “Vācija” ir pundurvalsts salīdzinājumā ar to valsti, kuru radīju es, un pat Lielvācu Reihs tā iedzīvotājiem bija par mazu. Mums vajag vairāk nekā tikai Vāciju. Un kā mēs to iegūsim?
- Mēs, ēē… mēs apstrīdēsim uzvarētājvalstu uzspiestā robežu atzīšanas līguma likumību…
Es nevilšus iesmējos; atzīstu, tie bija izmisuma smiekli. Šis cilvēks bija neiedomājams āksts. Un šis bezcerīgais idiots vadīja vislielāko nacionālo apvienību uz vācu zemes. Es paliecos uz priekšu un uzsitu knipi.
- Vai jūs zināt, kas tas ir?
Viņš jautājoši paskatījās mani.
- Tas ir laika sprīdis, kas vajadzīgs, lai izstātos no Tautu Savienības. “Mēs apstrīdēsim likumību”, jā, jā, kā tad. Nožēlojama pļāpāšana! Ir jāizstājas no Tautu Savienības, pēc tam jāapbruņojas un jāpaņem tas, kas nepieciešams. Un, ja ir tīrasiņu vācu tauta, kas cīnās ar fanātisku gribu, tad ir iespējams iegūt visu, kas šajā pasaulē vajadzīgs. Tātad vēlreiz! Kur jums ir rases ideja?
- Nujā, par vācieti nekļūst, saņemot pasi, par vācieti piedzimst, tas mums ir rakstīts…
- Vācietis nepinas juridiskos formulējumos, bet gan runā skaidru valodu! Rases ideja ir vācu tautas saglabāšanas pamats. Ja šīs idejas absolūtais svarīgums netiks pastāvīgi atgādināts tautai, pēc piecdesmit gadiem mums būs nevis armija, bet gan tāda plukatu banda kā Hābsburgu impērija. Šūpodams galvu, pievērsos puišelim. Sakiet, vai jūs esat ievēlējuši šo tā saucamo demokrātisko mīkstčauli?
Puišelis nenoteikti palocīja galvu.
- Vai tas bija vislabākais iespējamais kandidāts?
Viņš paraustīja plecus. Es rezignēti piecēlos. Iesim, es rūgti teicu. Nav brīnums, ka šī partija nenodarbojas ar teroru.
- Bet Cvikava8 ? To jautāja Bronners.
- Ko Cvikava? es attraucu. Kāds tam sakars ar teroru? Mēs tolaik izvedām teroru ielās! Un 1933. gadā ar tā palīdzību guvām milzīgus panākumus. Taču tam bija savs pamats: SA braukāja apkārt kravas mašīnās, lauza kaulus un vicināja karogus. Karogus, vai dzirdat? nu jau nikni es uzkliedzu mīkstčaulim, kurš izbīlī parāvās atpakaļ.
- Karogi! Tas ir svarīgi vispirmām kārtām! Kad tāds boļševiku apmāts muļķis sēd ratiņkrēslā, tad lai arī zina, kas viņu tā piekāvis un kāpēc! Un ko dara šis idiotu trio Cvikavā? Slepkavo ārzemniekus veselām rindām bez karoga. Un visi uzreiz nodomā, ka vainīga nejaušība vai mafija. No kā tad tur lai baidās? Šo mentālo vanckaru eksistenci vispār pamanīja tikai tad, kad divi no šiem muļķiem paši padarīja sev galu. Es bezpalīdzīgi pasviedu gaisā rokas. Ja es laikus būtu dabūjis šos kungus savos nagos, tad būtu īstenojis eitanāzijas programmu speciāli viņiem!
Nikni pievērsos mīkstčaulim. Vai arī būtu skolojis viņus tikmēr, līdz viņi strādātu ar jēgu. Vai vismaz esat piedāvājuši savu palīdzību tiem trim plānprātiņiem?
- Man ar to lietu nebija nekāda sakara, viņš vilcinādamies atbildēja.
- Un jūs laikam pat vēl lepojaties ar to! es uzkliedzu. Ja viņam būtu uzpleči, es būtu tos viņam norāvis filmējošas kinokameras priekšā. Sašutis devos uz durvīm un izgāju ārā.
Tur mani gaidīja mikrofonu mežs.
- Par ko jūs apspriedāties?
- Vai jūs kandidēsiet no NDP saraksta?
- Vai esat partijas biedrs?
- Lupatu bars, es vīlies noteicu. Sacīšu vienīgi: godīgam vācietim te nav ko meklēt.
XXIV
Tas ir tīrs zelts! izsaucās dāma Bellīni, kad smagu sirdi līdz ar citiem ziņojumiem parādīju viņai arī reportāžu par šiem “nacionāldemokrātiem”. Tas ir speciāls materiāls! viņa bērtin bēra vārdus. Mēs noīsināsim pavisam maz. Tas būs nākamais solis ceļā uz Hitlera zīmolu! To mēs pārraidīsim Jaungadā! Vai Zvaigznes dienā, kad visi sēd mājās un meklē televīzijā kaut ko citu, nevis visas “Cietā rieksta” sērijas vai “Zvaigžņu karu” simto atkārtojumu.
Tā bija pēdējā konference pirms tā dēvētās Ziemassvētku pauzes. Pagaidām nebija jādara nekas cits kā vien jāgaida, kad tiks piešķirti raidlaiki, nodrukāta intervija un pārgājis vispārējais svētku apcerīgums.
Nekad neesmu bijis pārlieku dedzīgs Ziemassvētku aizstāvis. Daudziem to bija grūti aptvert jau tolaik Bavārijā, un tur tā saucamo “kluso laiku” sāk svinēt agri. Ja notiktu pēc mana prāta, no tā visa varētu pilnībā atteikties, ieskaitot arī Adventi un Niklāva dienu. Neaizstāvu arī zoss cepeti nedz Mārtiņdienā, nedz Ziemassvētkos, nedz Sveču dienā. Toreiz, manā līdz šim pirmajā valdīšanas laikā, gatavojoties galīgajai cīņai, nedrīkstēju arī tērēt laiku. Pat grasījos pilnībā atstāt Ziemassvētkus bez ievērības, taču Gebelss mani allaž atturēja un teica, ka vajagot ņemt vērā tautas vajadzības. Vismaz pagaidām.
Labi, Gebelss nu reiz bija ģimenes cilvēks. Un nav arī slikti, ja partijā vismaz viens prot ielaist taustekļus dziļi tautas dvēselē, tādus strāvojumus nedrīkst ignorēt. Tomēr, atskatoties pagātnē, vairs neesmu tik drošs par to, vai ideja ar zeltītajiem kāškrustiem kā eglītes rotājumiem nebija pārspīlēta. Piešķirt vecai idejai jaunu saturu, tas ir viens no vissarežģītākajiem pasākumiem, ja jau vispār ķerties tam klāt, tad labāk likt pretī kaut ko pilnīgi jaunu, savu. Netiku pārbaudījis, taču jādomā, ka tos kāškrusta bumbuļus neizmantoja pat Gebelss pats vai varbūt, augstākais, vienu, goda vai pieklājības pēc. Ar Himleru varbūt bija citādi.
Turpretī Ziemassvētku sekas es vienmēr esmu vērtējis ļoti augstu. Cik gan grāmatu es izlasīju tajās dienās! Cik skiču uzzīmēju! Toreiz tika radīta puse Ģermānijas! Tāpēc arī tagad man nebija iebildumu pavadīt gadumijas laiku viesnīcas istabā, vairāk vai mazāk vienatnē. Kā nelielu dāvanu viesnīcas vadība bija atsūtījusi pudeli vīna un dažas konfektes, nujā, viņi jau nevarēja zināt, ka alkohols man ir visai vienaldzīgs.
Vienīgais nepatīkamais šajā Ziemassvētku laikā man allaž ir bijis tas, ka tieši tad apziņā visskaidrāk ataust apstāklis, ka man nekad nav bijusi lemta ģimene. Reorganizēt valsti, izvērst tautā nacionālo kustību, panākt, lai Austrumu frontē dzelžaini, fanātiski tiek izpildīta apstāšanās pavēle, tas nav iespējams, ja tev ir bērni; tas pat nav iespējams, ja ir sieva. Jau ar Evu bija grūti, bija nepieciešams zināmā mērā ievērot viņas vajadzības, tomēr galu galā es biju tik stipri, pat ārkārtīgi aizņemts ar partiju, politiku un Reihu, ka nekad nevarēja pilnībā izslēgt to, ka viņa savās bēdās atkal reiz mēģinās pati atņemt sev… nujā.1
Tomēr jāatzīst, ka šajās dienās, kurās man principā bija relatīvi maz darāmā, Evas klātbūtne būtu bijusi patīkama. Viņai bija tik līksma daba. Bet, nu labi: jo stiprais ir visvarenāks, kad viens. Un tas attiecas arī un sevišķi uz Ziemassvētkiem.
Aplūkoju viesnīcas dāvināto pudeli. Tad jau Beerenauslese būtu sagādājusi man vairāk prieka.