Pēdējā laikā biju paradis doties mazās pastaigās uz bērnudārza rotaļlaukumu. Puisēnu un meitenīšu draiskošanās un sajūsmas spiedzieni nereti iepriecināja mani un kliedēja drūmas domas.
Taču nesen biju konstatējis, ka Ziemassvētku dienās bērnudārzs ir slēgts. Maz ir tāda, kas izskatās skumjāk par pamestu rotaļlaukumu.
Tāpēc ķēros pie zīmēšanas, nevarēja jau zināt, kad atkal radīsies tāda iespēja, un uzskicēju autobāņu tīklu un dzelzceļa sistēmu, šoreiz teritorijai aiz Urāliem, dažas centrālās stacijas, kā arī tiltu uz Angliju. Tur gan ir izrakts tunelis, taču virszemes risinājumus es vērtēju augstāk, varbūt pārāk daudz laika esmu pavadījis bunkuros. Ar savu veikumu paliku neapmierināts un uzskicēju vēl divus jaunus operas namus Berlīnei, katru ar 150 000 sēdvietām, tomēr zīmēju bez īsta prieka, vairāk aiz pienākuma, jo kurš gan to darīs, ja pats neņemšu to savās rokās? Un galu galā es uzelpoju, sagaidījis janvāra sākumu, kad varēju turpināt producēšanas darbu.
XXV
Nebija tā, ka es būtu gaidījis kaut ko citu. Patiesībā jutos gandrīz vai apmierināts, jo šoreiz viņi bija likuši mierā Krēmeiera jaunkundzi. Tomēr gala rezultāts nebija arī tāds, lai to varētu saukt par labu presi. No otras puses, uzskatu, ka jēdziens “laba prese” slēpj sevī pretrunu. Taču biju gaidījis, ka mana pretimnākšana kaut kādā veidā tiks pagodināta vairāk nekā tikai ar virsrakstu:
Trakais YouTube Hitlers BIlD pratināšanā:
“Es esmu nacists"
Viņš ir ģērbies parastā ielas uzvalkā, tēlo krietnu pilsoni: nacistiskais "jokdaris", kurš dēvējas par "Ādolfu Hitleru" un noklusē savu īsto vārdu. Visa Vācija diskutē par "komiķi" monstra maskā. BILD aicināja šo musinātāju uz ekskluzīvu sarunu Berlīnes lepnajā viesnīcā "Adlona.
BILD: Kā jūs sauc īstenībā?
Ādolfs Hitlers.
BILD: Kāpēc jūs noklusējat vāciešiem savu īsto vārdu?
Tā mani sauc. (Viņš pašapmierināti pavīpsnā.)
BILD: Vai parādīsiet mums savu pasi?
Nē.
BILD: Vai jūs esat nacists?
Protams! (Viņš ciniski iedzer negāzētu ūdeni. Mēs neatlaižamies. Un izvilinām no viņa visnekaunīgāko izteikumu.)
BILD: Vai jūs nosodāt nacistu nodarījumus?
Nē, kāpēc gan? Es esmu par tiem atbildīgs.
BILD: Arī par sešu miljonu ebreju noslepkavošanu?
Tieši par to.
BILD uzskata: šī vairs nav satīra, šī ir tautas musināšana. Noraujiet taču masku šim nelabojamajam! Kad beidzot iejauksies prokurors?
- Vai jūs esat zaudējis prātu? Zenzenbrinks nosvieda avīzi uz konferenču galda. Ja tā turpināsies, mēs viens un divi nonāksim pie prokurora! Bellīni kundze mūsu visu klātbūtnē jums šeit sacīja, ka ebreju jautājums nav nekas smieklīgs!
- To viņa teica arī žurnālistiem, piezīmēja Zavackis, burtiski. Bet to šie vis nav uzrakstījuši.
- Saglabāsim mieru, sacīja dāma Bellīni. Esmu vēlreiz noklausījusies ierakstu. Visu, ko Hitlera kungs ir teicis, viņš ir teicis kā Ādolfs Hitlers.
- Tāpat, kā mēdzu darīt vienmēr, es izbrīnījies piebildu, lai uzsvērtu sacītā smieklīgumu. Dāma Bellīni sarauktu pieri uzmeta man īsu skatienu un tad turpināja:
- Jā, hm, tieši tā. Juridiskā ziņā mums neviens nevar piesieties. Tiesa gan, šeit vēlreiz gribētos uzsvērt, lai pret ebreju jautājumu jūs izturaties piesardzīgi. Tomēr nesaskatu neko aplamu izteikumā, ka Hitlers ir atbildīgs par sešu miljonu ebreju nāvi. Kurš tad cits, ja ne viņš?
- Pasakiet to Himleram. Es pavīpsnāju. Bija gluži vai acīm redzams, kā šaubu pilnajam Zenzenbrinkam mati ceļas stāvus, kaut arī īsti nespēju izprast, kāpēc. Mirkli iedomājos, ka varbūt kādā gruntsgabalā ir pamodies arī Himlers un tagad Zenzenbrinks plāno jaunu pārraidi ar viņu. Taču tās, protams, bija muļķības. Himlera seja nu reiz neder televīzijai. Par to liecina arī tas, ka viņš nekad nav saņēmis nevienu vienīgu vēstuli no pielūdzējām, vismaz, cik man zināms. Vajadzības gadījumā viņš bija labs pārvaldnieks, tomēr sejā aizvien vīdēja arī zināma viltība, briļļains nodevīgums, kas beigu beigās arī apstiprinājās. Tādu tak neviens negribēs redzēt televīzijas aparātā. Arī dāma Bellīni ļoti īsu mirkli šķita sašutusi, taču tad viņas vaibsti atkal izlīdzinājās. Gribot negribot jāteic, ka jums tas izdodas ļoti veikli, viņa sacīja. Citiem tādos gadījumos vispirms pusgadu jāskolojas mediju zinībās.
- Jā, vareni! nerimās Zenzenbrinks. Bet tas ir ne tikai juridisks jautājums! Ja šie turpinās bliezt no visiem stobriem, tad sagandēs mums reitingus. Un citādi šie nemaz nevar!
- Viņi varētu gan, es iebildu, tikai negrib.
- Nē, nevar! Zenzenbrinks atkliedza. Tā ir Aksela Špringera izdevniecība!1 Vai jūs esat redzējis viņu principus? Otrais punkts: “Veicināt ebreju un vāciešu izlīgumu, kam pieskaitāma arī Izraēlas tautas eksistences tiesību aizstāvēšana.” Tā vis nav tikai kaut kāda muldēšana, to ir teicis vēl vecais Špringers, tā viņiem ir Bībele, ko katrs redaktors saņem savā pirmajā darba dienā, un principu ievērošanu nepieciešamības gadījumā uzmana Špringera atraitne pati personiski!
- Un to jūs man pasakāt tikai tagad? es esi jautāju.
- Nav jau obligāti slikti, ka viņi neliekas mierā, piezīmēja Zavackis. Uzmanība mums noder jebkurā gadījumā.
- Pareizi, teica Bellīni. Bet tā nedrīkst kļūt negatīva. Mums ir jāgādā, lai visiem skatītājiem kļūtu skaidrs, kurš te ir sliktais.
- Un kurš te lai būtu sliktais? Zenzenbrinks novaidējās.
- Himlers?
- Bild, dāma Bellīni un viesnīcas rezervētājs Zavackis vienā mutē pateica.
- Apstākļus es izskaidrošu savā nākamajā fīrera uzrunā, es apsolīju. Ir laiks nosaukt vārdā tautas kaitniekus.
- Vai tie noteikti jāsauc par “tautas kaitniekiem”? iestenējās Reiha šaubu nesējs Zenzenbrinks.
- Papildus mēs varam pārmest viņiem zināmu divkosību, Zavackis teica, ja mums budžetā būtu vēl drusku naudas. Vai esat ieskatījušies Hitlera mobilajā telefonā?
- Protams, tur ir sarunas ieraksts, dāma Bellīni atbildēja.
- Ne tikai, Zavackis sacīja, pieliecās man tuvāk, paņēma manu telefonu un drusku pašvīkāja pa to ar pirkstu. Tad nolika aparātu uz galda tā, lai mēs labi redzētu ekrānu. Uz tā bija fotoattēls.
Šis bija pirmais mirklis, kurā es vairs nejutu ģeniālā Gebelsa trūkumu.
XXVI
Zināmam vecumam vienmēr ir arī savas priekšrocības. Piemēram, es ļoti priecājos, ka politikā sāku darboties, tikai sasniedzis trīsdesmit gadus vecumu, kurā vīrietis beidzot pierimst arī fiziskā un seksuālā ziņā un tāpēc var koncentrēt visus spēkus saviem īstenajiem mērķiem, jo laiku un nervus vairs nemitīgi neprasa fiziskā mīlestība. Vispār cilvēka vecums nosaka arī prasības, ko viņam izvirza apkārtējie: ja tauta ievēl sev vadoni, kuram ir, teiksim, divdesmit gadu un kurš neinteresējas par sievietēm, tūdaļ gluži pašsaprotami sākas visādas valodas. Drīz tiek mēļots:
kas tas par dīvainu vadoni, kāpēc viņš neapņem sievu? Negrib? Nevar? Bet četrdesmit četru gadu vecumā, kā manā gadījumā, ja vadonis tūdaļ neizraugās dzīvesbiedri, tauta domā: nujā, tas jau nav obligāti, droši vien kāda viņam jau ir. Un: jauki, ka viņš rūpējas vienīgi par mums. Un tā tas turpinās. Jo vecāks tu kļūsti, jo lielākā mērā iemanto viedā lomu, starp citu pat pilnīgi bez savas līdzdalības. Ir tāds Šmits1 , mūžvecais bijušais “bundeskanclers”, tam ir pilnīga āksta brīvība, un viņš var runāt muļķības, cik uziet.