Viņu iesēdina ratiņkrēslā, kur viņš bez mitas kūpina cigaretes un vienā nepanesami garlaicīgā runas plūsmā sludina vismuļķīgākās nodeldētās patiesības. Šis vīrs vispār neko nav sapratis, un pietiek drusku palasīt, lai uzzinātu, ka viņa slava balstās tikai uz diviem aušīgiem pasākumiem, proti, pirmkārt, Hamburgā vētras paisuma laikā viņš ir pasaucis palīgā armiju, un tur nu nav jābūt ģēnijam, un, otrkārt, viņš ir atstājis komunistisko noziedznieku rokās nolaupīto rūpnieku Šleieru2 , kas viņam nevar būt bijis pārāk svarīgi un, ņemot vērā viņa uzskatus, varbūt pat ir bijis izdevīgi, jo agrāk Šleiers kā nekā ilgus gadus dienēja manā SS un sociāldemokrātam Šmitam tāpēc noteikti bija kā dadzis acī. Bet tagad, nepilnus četrdesmit gadus vēlāk, šis dūmojošais skurstenis uz riteņiem tiek vadāts pa visu valsti kā viszinošs orākuls, un varētu nodomāt, ka pats Dievs Tas Kungs ir nolaidies uz zemes.
Atgriežoties pie temata: no šā kunga, dabiski, arī vairs netiek gaidītas dēkas ar sievietēm.
Vecumam pāri par simt divdesmit gadiem piemīt galvenokārt taktiska priekšrocība: politiskais pretinieks ar to nerēķinās un tiek pārsteigts pilnīgi nesagatavots. Viņš paredz citādu izskatu vai citu fizisko stāvokli, kopumā realitāte tiek pilnībā noliegta, jo nevar būt tas, kas nedrīkst būt. Tas noved pie ļoti “nepatīkamām” sekām: tā, piemēram, īsi pēc kara visi nacionālsociālistiskās partijas darbi tika pasludināti par noziegumiem, pilnīgi nepamatoti, jo galu galā tā bija ievēlēta valdība. Un tika noteikts, ka šiem “noziegumiem” nekad neiestāsies noilgums, ko vienmēr ļoti patīk dzirdēt šīm sentimentālajām parlamenta blaktīm, kaut gan es pēc trīssimt gadiem labprāt vēlētos redzēt to, kurš vispār vēl atcerēsies šos mūsdienu valdības plukatas. Tik tiešām, firma Flashlight uz karstām pēdām saņēma oficiālu paziņojumu no prokuratūras, jo, lūk, turp esot zvanījuši kaut kādi aitasgalvas un esot ienākušas dažādas sūdzības par šādiem noziegumiem. Tomēr izmeklēšana, dabiski, tūdaļ tikusi pārtraukta, jo es taču nevarot būt tas, kas esmu, un māksliniekam, protams, esot pavisam citāda brīvība, un tā tālāk, un tā joprojām.
Te nu atkal ir redzams, ka pat vienkāršie cilvēki prokuratūrā saprot no mākslas daudz vairāk nekā Vīnes akadēmijas profesori. Tiesa, prokurori arī šodien, tāpat kā toreiz, ir idioti ar profesijas klapēm uz acīm, tomēr vismaz spēj pazīt īstu mākslinieku.
Kad vēlāk priekšpusdienā ierados savā birojā, par to visu man ziņoja Krēmeiera jaunkundze, un to es uztvēru kā labu sākumu dienai, kurā biju nolēmis reizi par visām reizēm pielikt punktu šim ķīviņam ar avīzi Bild.
Nelādzīgā kārtā savu runu man vispirms vajadzēja apspriest ar dāmu Bellīni, un tas man ārkārtīgi nepatika, turklāt dāma Bellīni bija atvedusi līdzi vēl arī firmas juristu, un vai gan nav zināms, kādi ir juristi. Man par lielu pārsteigumu, šim paragrāfu dīdītājam nebija iebildumu vai arī tie bija gluži sīki, un dāma Bellīni pārvilka tiem svītru, enerģiski paziņodama: To mēs darīsim tik un tā!
Man bija vēl mazliet laika, un pēc tam es devos uz savu biroju, no kura man pretim nāca Zavackis un teica, ka esot mani meklējis un atstājis man dažus pirmos paraugus no produkcijas līnijas, un ar prieku gaidot rēķinu nokārtošanas dienu, un tā tālāk, kas man likās kaitinoši nesvarīgi. Turklāt šos paraugus biju redzējis jau iepriekšējā dienā kafijas tases, uzlīmes, sporta triko, kurus pēc amerikāņu modes tagad sauca par T krekliem. Tomēr Zavacka sajūsmai joprojām varēja simtprocentīgi ticēt.
- Sākot ar pulksten 22.57, tiks atbildēts ar pretuguni, viņš līksmi noteica.
Es ziņkārīgi klusēju.
Un viņš patiesi piebilda: No šā brīža tiks atbildēts ar zilbi uz zilbi!
Apmierināts pavīpsnāju un iegāju savā birojā, kur Krēmeiera jaunkundze čakli izmēģināja jaunus šrifta tipus manai runai. Mirkli apsvēru, vai neizstrādāt pašam savu šrifta variantu. Esmu jau veidojis ordeņu metus un arī kāškrusta simbolu baltā laukā uz sarkana pamata NSDAP karogam; galu galā ir bijis un joprojām ir skaidri paredzams, ka ideālu šriftu tautiskai kustībai vislabāk prastu izstrādāt es pats. Taču tad man ienāca prātā, ka tādā gadījumā spiestuvēs visādi grafiķi drīz spriedelēs par to, vai salikt tekstu “treknā Hitlerā”, un atmetu šo nodomu.
- Vai starp paraugiem ir kaut kas jauns? es vieglā tonī jautāju.
- Starp kādiem paraugiem, mans fīrer?
- Tiem, ko nupat atnesa Zavacka kungs.
- Ak tā, viņa teica, nu protams. Nē, tur ir tikai divas tases. Un tad steigšus paņēma mutautu un ļoti, ļoti ilgi šņauca degunu. Un, kad mitējās, viņai bija pārsteidzoši piesārtusi seja. Nevis saraudāta, bet gan drizāk moža. Bet es jau nu arī neesmu vakarējais.
- Sakiet, Krēmeiera jaunkundz, es ieminējos, vai varētu būt, ka pēdējā laikā jūs esat iepazinusies ar Zavacka kungu nedaudz tuvāk?…
Viņa nedroši pasmaidīja. Vai tas būtu kas slikts?
- Tā, protams, nav mana darīšana…
- Nē, tagad jūs uzdevāt jautājumu, un es jautāšu pretī: kāds jums liekas Zavacka kungs, mans fīrer?
- Uzņēmīgs, dedzīgs, jūsmīgs…
- Nē, nu jūs tak saprotat. Pēdējā laikā viņš tiešām izturas ļoti draudzīgi un iegriežas te bieži, un es gribu zināt, kāds viņš jums šķiet kā vīrietis! Vai jūs domājat, ka man viņš derētu?
- Nu, es teicu, un prātā man mirkli pazibēja Junges kundze,
- tā nebūtu pirmā reize, kad divas sirdis atrod viena otru manā priekšistabā.3 Jūs un Zavacka kungs? Domāju, ka jums abiem kopā ir daudz, par ko smieties…
- Jā gan! Krēmeiera jaunkundze staroja. Viņš tiešām ir burvīgs! Tikai nesakiet viņam, ka es to teicu!
Apliecināju, ka viņa var rēķināties ar manu klusēšanu.
- Un jūs, viņa tad jautāja gandrīz vai drusku bažīgi, vai jūs nervozējat?
- Kāpēc lai es nervozētu?
- Tas ir pilnīgi neticami, viņa sacīja. Esmu jau redzējusi dažus no šiem televīzijas tipiem, bet jūs patiesi esat aukstasinīgāks par visiem.
- Esot šajā profesijā, dzīslās jārit ledusūdenim, es atteicu.
- Sadodiet viņiem! Krēmeiera jaunkundze stingri sacīja.
- Vai jūs skatīsieties?
- Būšu turpat kulisēs, viņa lepni atbildēja. Un man jau ir viens no tiem T krekliem, mans fīrer. Un, iekams paguvu ko teikt, viņa sparīgi atvilka melnās jaciņas rāvējslēdzēju un lepni parādīja man triko krekliņu.
- Bet, jaunkundz! es asi uzsaucu un, kad viņa steigšus aizvilka slēdzēju ciet, mazliet laipnāk piebildu: Tomēr tas, ka beidzot esat uzģērbusi kaut ko tādu, kas nav melns…
- Viss tikai jūsu labad, mans fīrer!
Devos prom un ar firmas automobili aizbraucu uz studiju, kur jau gaidīja Dženija un skaļi sveicināja: Hallo, onkuli Ralfi Nu jau biju mitējies viņu pārlabot, jo samērā droši varēju pieņemt, ka viņa to pārvērtusi par tādu kā ierastu joku. Pēdējās nedēļās jau biju saukts par onkuli Ulfu, onkuli Golfu, onkuli Delfu un onkuli Šelfu. Nejutos pārliecināts, vai varu rēķināties ar viņas uzticamību arī smagos apstākļos, taču ilgākā laikposmā viņas vieglprātība noteikti grautu morāli domās jau biju pievilcis viņas vārdam ķeksīti. Ja šāda uzvedība nemitēsies pēc pirmā arestu viļņa, biju paredzējis viņu otrajam vilnim. Tikmēr es, protams, neļāvu neko nomanīt, kamēr viņa pavadīja mani uz manu ģērbistabu, kur jau gaidīja Elkes kundze.