- Aizvāciet pūderi, Hitlera kungs nāk! viņa smējās. Dzirdu, ka šodien ir lielā diena!
- Kā nu kuram, es atteicu un apsēdos.
- Mēs paļaujamies uz jums.
- Mūsu pēdējā cerība Hitlers, es sapņaini sacīju. Kā agrāk uz plakātiem…4
- Nu gan būs drusku par košu, viņa teica.
- Tad noņemiet lieko, es bažīgi brīdināju, negribu izskatīties pēc ampelmaņa.
- Es gribēju sacīt… ak, neko. Jums jau nevajag daudz. Vīrietis ar ideālu ādu. Tad nu tagad ejiet un parādiet šiem vellu.
Devos aiz kulisēm, lai nogaidītu, līdz Jokmets mani pieteiks. To viņš darīja ar aizvien lielāku nepatiku, tomēr bija jāatzīst, ka no malas šī nepatika nebija manāma.
- Dāmas un kungi: multikulturālam līdzsvaram jūs tagad ieraudzīsiet Vāciju tā, kā to redz vācietis Ādolfs Hitlers!
Mani sagaidīja jūsmīgi aplausi. Ar katru pārraidi uzstāšanās kļuva vienkāršāka. Bija izveidojies tāds kā rituāls, kā senāk Sporta pili. Nevaldāmas gaviles, ko es, vairākas minūtes nebilzdams ne vārda, ar nāvīgu nopietnību piespiedu pārvērsties absolūtā klusumā. Tikai tad, šajā spriedzes laukā starp pūļa gaidām un atsevišķā cilvēka dzelžaino gribu, es pacēlu balsi.
- Pēdējā laikā… vairākkārt… esmu bijis spiests… lasīt par sevi… avīzē.
Pie tā es esmu pieradis.
No melīgās liberālās preses puses.
Bet tagad arī kādā laikrakstā,
kurš nesen publicējis
ļoti trāpīgus izteikumus par grieķiem.
Vai par dažiem turkiem.
Un par sliņķiem.
Šajā laikrakstā es tiku kritizēts par dažiem izteikumiem, kuri… bija vērsti tajā pašā virzienā.
Tika uzdoti “jautājumi”,
piemēram, jautājums, kas es vispār tāds esot.
Tas ir vismuļķīgākā jautājuma piemērs.
Tas bija pietiekams pamats, lai es sāktu sev jautāt: kas tas ir par laikrakstu?
Kas tā ir par avīzi?
Es jautāju saviem līdzstrādniekiem.
Mani līdzstrādnieki zina šo avīzi, bet nelasa to.
Es jautāju ļaudīm uz ielas.
Vai jūs zināt šo avīzi?
Viņi to zina,
bet nelasa.
Šo avīzi nelasa neviens.
Taču miljoniem cilvēku to pērk.
Neviens to neizprot labāk par mani:
Avīzei nav augstākas uzslavas kā šī.
Princips taču ir pazīstams.
No Volkischer Beobachter laikiem.
Te pirmo reizi atskanēja vētraini aplausi. Saprotoši ļāvu publikai paust emocijas, iekams nopietni pamāju ar roku, pieprasīdams klusumu.
- Taču avīzes Vцlkischer Beobachter galvenais redaktors bija īsts vīrs.
Leitnants.
Pilots, kurš par savu tēviju atdevis kāju.
Un kas vada avīzi BiW?
Arī leitnants.
Pat virsleitnants.
Lūk!
Tad kas ar šo vīru nav kārtībā?
Varbūt viņam trūkst ideoloģiskās vadības.
Volkischer Beobachter leitnants šaubu gadījumā pajautāja, ko par to domāju es.
No Bild vēl neviens man neko nav jautājis.
Sākumā es domāju, ka šis vīrs varbūt ir viens no stūrgalvjiem, kuri turas pa gabalu no politikas.
Tad es konstatēju: viņš tomēr zvana kādam, ja nepieciešams garīgs atbalsts.
Tikai: kādam citam.
Kādam Kola kungam.
Citam politiķim.
Ja viņu tā drīkst dēvēt.
Tam pašam Kola kungam, kura laulību liecinieks reiz bijis.5 Apvaicājos virsleitnanta kunga izdevniecībā.
Tur teica:
tas esot pilnīgi nevainojami un nemaz neesot salīdzināms ar Vцlkischer Beobachter.
Šis politiķis kā nekā esot apvienotās Vācijas bijušais kanclers.
Bet tieši tas
rada man neizpratni.
Jo apvienotās Vācijas bijušais kanclers galu galā esmu es pats.
Šaubos tikai, vai šā Kola kunga apvienotā Vācija ir tik apvienota, kāda bija manējā.
Te tomēr vēl šā tā trūkst.
Elzasas.
Lotringas.
Austrijas.
Sudetijas.
Pozenes.
Rietumprūsijas.
Dancigas.
Austrumu Augšsilēzijas.
Mēmeles apgabala.
Negribu šeit pārāk iedziļināties detaļās.
Tikai vispirmām kārtām nodomāju:
ja redaktora kungam vajadzīgi kompetenti viedokļi,
tad viņam derētu prasīt tos skolotājam.
Un nevis skolēniem.
Atkal uzbangoja aplausi. Atbildēju uz tiem, nopietni pamādams ar galvu, un turpināju.
- Bet, iespējams,
šis redaktors nemeklē kompetentus viedokļus.
Šajā sakarā es reiz -
kā šodien tik skaisti mēdz teikt -
sagūglēju šo kungu.
Atradu viņa attēlu.
Un man viss kļuva skaidrs.
Tieši tā ir priekšrocība,
ko iegūst tas, kuram ir dziļas zināšanas rasu teorijā.
Tad pietiek ar vienu skatienu.
Šis “redaktors”,
kurš dēvējas par Dlkmanu,
protams, nav īsts redaktors.
Tas ir tikai
staigājošs uzvalks zem mārciņas breolīna.
Jaunas gaviles man vēstīja, ka redaktors Dīkmans ir visnotaļ pareizs mērķis manām bultām. Šoreiz ļāvu publikai aplaudēt ilgāk, lai izmantotu gaisotnes spriegumu.
- Bet beigu beigās rīcība ir tā, kas ļauj atšķirt patiesību no meliem.
Meli ir: šī avīze cenšas pārliecināt savus lasītājus, ka ir sīva pretiniece man.
Patiesību jūs redzat šeit.
Bija vajadzējis dažādas grafiskas iemaņas, lai atbilstoši apstrādātu detaļas attēlā, ko rādīja mans telefons, taču fakti palika nemainīgi un tika uzlaboti vienīgi ar kontrastu un zināmu palielinājumu. Attēlā bija skaidri redzams, kā Kasiera kundze maksā rēķinu viesnīcā “Adlona”. Pēc tam lieliem burtiem parādījās Zavacka sauklis: “Bild finansēja fīreru.”
Jāteic: tādus aplausus pēdējoreiz biju izpelnījies 1938. gadā Austrijas anšlusa laikā. Bet īsto atbalstu nodrošināja apmeklētāju skaits mana raidītāja īpašajā adresē internecā. Vairākas reizes runu diemžēl neizdevās noklausīties neizsakāma nolaidība. Agrāk es par to būtu nosūtījis Zenzenbrinku uz fronti. Mierinājumu sniedza tas, ka sauklis “Bild finansēja fīreru” darbojās kā vislabākā pārdošanas reklāma sporta krekliņiem, kafijas tasēm, atslēgu piekariņiem un visam pārējam, uz kā bija nodrukāts. Un pārdošanas vietu iepriekšējā apgāde ar preci bija teicama.
Tas lika drusku noplakt manām dusmām uz Zenzenbrinku.
XXVII
Pagāja trīs dienas, līdz viņi kapitulēja.
Un viena diena, līdz izgāzās viņu prasība apturēt tirdzniecību. Tiesa to noraidīja ar loģisku pamatojumu, ka tad, kad bijis fīrers, avīzes Bild vēl vispār nav bijis, tāpēc sūdzību esot iespējams attiecināt vienīgi uz televīzijas fīreru. Un neesot taču noliedzams, ka avīze viņu finansējusi. Izteikuma asā forma, starp citu, esot stilistisks līdzeklis, ko visnotaļ bieži izmantojot arī šī avīze, tāpēc zināmā mērā pati esot vainīga, ka par to izsakās šādi.
Viņiem vajadzēja vēl vienu dienu, lai apjēgtu, ka nav izredžu ne uz kādu lēmuma pārskatīšanu, un samierinātos ar sporta krekliņu, uzlīmju un tašu pārdošanas skaitļiem. Kaut kādi jauni, krietni vācieši pie izdevniecības ēkas pat noorganizēja brīdinājuma sardzi, kaut gan nepārprotami jautrākā noskaņā, nekā man būtu licies piemēroti tādas sardzes jēdzienam.
Tikmēr nevarēju vairs arī sūdzēties, ka trūktu rezonanses citos preses izdevumos. Ķīviņš sākumā vēl reizumis bija licis manam vārdam parādīties tenku lapās, taču tagad es pamazām nokļuvu vācu preses kultūras lappusēs. Vēl pirms sešdesmit gadiem es nebūtu piešķīris nekādu vērtību tam, ka par mani tērgā starp visiem šiem nepievilcīgajiem un nesaprotamajiem tā saucamās “kultūras” izdomājumiem. Taču starplaikā bija radies kāds strāvojums, kura paspārnē mūsdienās gandrīz viss ir uzskatāms par kultūru vai arī tiek līdz tai paaugstināts. Tāpēc mana parādīšanās šajās lappusēs bija apsveicama kā daļa no transformācijas procesa, kurš uzspieda man politiskas nopietnības zīmogu lielākā mērā, nekā to parastā gadījumā spētu politiska televīzijas izklaide, 'l’iesa gan, kultūrtekstu apgarotais žargons pēdējos sešdesmit gados nebija mainījies, no kā acīmredzot varēja secināt, ka lasītāji arī mūsdienās uzskata par kvalitatīvu to, kas viņiem paliek pēc iespējas mazāk saprotams, un teiktā būtību uzmin pēc pozitīvā pamattoņa.