Par pozitīvo pamattoni nepalika šaubu. Sьddeutsche Zeitung slavēja “retrospektīvu teju vai Potjomkina stilā”, kas aiz “šķietama neofašistisku monostruktūru atspoguļojuma” ļaujot nojaust “kaismīgu aizstāvību plurālistiskiem jeb pamatos demokrātiskiem procesa variantiem”. Frankfurter Allgemeine Zeitung uzteica “sistēmas imanentos paradoksus, ko ekselenti pauž nacionālistiskais vilks jēra ādā”.
Trešajā dienā, kā uzzināju vēlāk, redaktoram bija piezvanījusi Bild izdevēja atraitne. Saruna bija ritējusi apmēram tādā virzienā: cik ilgi redaktors vēl domājot ņirgāties par nelaiķa izdevēja piemiņu, un ka viņai jau tagad esot gana, un lai nākamajā dienā šī ālēšanās tiekot izbeigta.
Kā viņš to panākšot tā esot viņa darīšana.
Agrā pēcpusdienā iedams uz savu biroju, jau no tālienes ieraudzīju gaitenī lēkājam Zavacki. Gluži kā tāds pusaudzis viņš vicināja gaisā dūri un klaigāja: Yes! Yes! Yes! Šī izpausmes forma man nelikās gluži piemērota, tomēr viņa sajūsmu es varēju saprast. Bija notikusi tikpat kā bezierunu kapitulācija. Sarunas, ko veda dāma Bellīni, pastāvīgi konsultēdamās ar mani, vispirms radīja preses materiālu plūsmā vairāku dienu pauzi, kuras laikā es tomēr divreiz parādījos titullapā, ar kaut kādu pamatojumu cildināts kā dienas “uzlecošā zvaigzne” vai “uzvarētājs”. Pēc katra piekāpšanās soļa mēs atbildējām, aizvākdami no pārdošanas vienu no precēm kā “izbeigušos”.
Precīzi uz nākamo pārraidi avīze laida darbā savu labāko skribentu, neiedomājami glumu lišķi, kurš, jāatzīst, savu uzdevumu tomēr pildīja nevainojami, nodēvēdams mani par asprātīgāko vācieti kopš kāda Lorio kunga1 laikiem. Izlasīju, ka, slēpjoties aiz nacistu vadoņa maskas, izsaku gudras domas un esmu istens tautas pārstāvis. Pēc Zavacka kunga atkārtotās un nepagurstošās lēkāšanas secināju, kas tas ir visnotaļ labs rezultāts.
Taču vislabākais bija tas, ka uzdevu avīzei izdarīt man nelielu pakalpojumu un likt lietā dažus kontaktus. Izņēmuma kārtā šī bija Zenzenbrinka ideja, kaut gan vēl nupat viņš nebija zinājis nekāda padoma. Pēc četrpadsmit dienām avīzē parādījās līdz asarām aizkustinošs stāsts par manu oficiālo dokumentu bēdīgo likteni tie bija gājuši bojā kaut kādā ugunsvētrā -, un pēc nākamajām četrpadsmit dienām es turēju rokā pasi. Nezinu, pa kādiem tiesiskiem vai prettiesiskiem kanāliem tas bija atrisināts, taču nu es biju likumīgi reģistrēts Berlīnē. Vajadzēja mainīt vienīgi dzimšanas datumu. Tagad mans oficiālais dzimšanas datums bija 1954. gada 30. aprīlis, un, starp citu, šeit atkal iejaucās liktenis un apmainīja vietām ciparus: es, protams, biju nosaucis 1945. gadu, tomēr manam vecumam 1954. gads neapšaubāmi derēja labāk.
Mana vienīgā piekāpšanās bija tā, ka atteicos no redakcijas apmeklējuma. Patiesībā biju pieprasījis, lai visi redakcijas darbinieki, ieskaitot Breolīna kungu, sagaida mani ar vācu sveicienu, kanonā dziedādami Horsta Vesela dziesmu.
Nu labi. Visu jau nevar dabūt.
Un arī citādā ziņā viss ritēja iepriecinoši. Apmeklētāju skaits interneca lapā "$iil)rer'a čtdbč" nemitīgi prasīja arvien vairāk tehnisko resursu, nebeidza pienākt interviju pieprasījumi, un pēc Zenzenbrinka un dāmas Bellīni ieteikuma mans apmeklējums pie “nacionāldemokrātiskajiem” vanckariem bija izvērsts par speciālu pārraidi atbilstoši milzīgajam pieprasījumam.
Šīs dienas beigās es tik tiešām biju gatavs atkal saskandināt ar Zavacka kungu, un varbūt viņš būtu varējis arī šoreiz uzburt ļoti patīkamo Bellīni dzērienu. Taču Zavacka kungs diemžēl nebija atrodams, kaut gan biroju vēl nebija varējis atstāt. Savā darba kabinetā konstatēju, ka atrodama nav arī Krēmeiera jaunkundze.
Nolēmu viņus nemeklēt. Šī bija uzvarētāju stunda, un pie tiem piederēja arī Zavacka kungs, kurš patiesi bija devis šim triumfam visai ievērojamu artavu. Un neviens labāk par mani nezina, kādu iespaidu uzvaras apreibinātais karotājs atstāj uz jaunu sievieti. Norvēģijā, Francijā, Austrijā pretim mūsu karavīriem lidot lidoja jaunavu sirdis. Nešaubos, ka jau dažu nedēļu laikā pēc mūsu karaspēka ienākšanas šajās valstīs tika radīti aizmetņi četrām līdz sešām divīzijām no pirmšķirīgu asiņu pārstāvju materiāla. Cik gan jaunu karavīru mums būtu bijis, ja vecākā, ne gluži tik tirasinīgā paaudze vēl smieklīgus desmit, piecpadsmit gadus būtu noturējusies pretī naidniekam!
Jaunatne ir mūsu nākotne. Tāpēc es aprobežojos ar dāmu Bellīni un ar glāzi dzirkstošā vīna, kurš arī šoreiz bija ļoti skābs.
XXVIII
Nekad vēl nebiju redzējis Zenzenbrinku tik bālu. Protams, šis virs nebija nekāds varonis, tomēr viņa seja bija tādā krāsā, kādu es pēdējo reizi biju redzējis 1917. gadā ierakumos, tajā lietainajā rudeni, kad no dubļainās zemes rēgojās kāju stumbeņi.
Varbūt bālumu radīja neierastā piepūle, jo viņš nevis piezvanīja, bet gan atnāca uz biroju pats, lai pēc iespējas ātrāk aicinātu mani uz konferenču telpu. Tomēr savādi parasti jau viņš likās gluži sportisks.
- Neticami, viņš vēl un vēlreiz atkārtoja, tas ir neticami! Tā vēl nav noticis visā firmas vēsturē. Pastiepis sviedraino plaukstu pēc durvju roktura, lai atstātu biroju, viņš iedams atskatījās uz mani, pateica: Ja es to būtu zinājis jau tolaik pie tā kioska, un sparīgi ieskrēja ar galvu stenderē.
Izpalīdzīgā Krēmeiera jaunkundze tūdaļ pietrūkās kājās, taču Zenzenbrinks kā transā tikai saķēra galvu un streipuļoja prom, starp vairākiem “neticami” iemezdams arī pa kādam “nekas, būs labi”. Krēmeiera jaunkundze raudzījās uz mani tik apjukusi, it kā krievs jau atkal stāvētu pie Zēlovas augstienēm,1 bet es viņai mierinoši pamāju. Pēdējās nedēļas un mēneši man nebūt nebija mācījuši, ka Zenzenbrinka kunga bažas ir ņemamas sevišķi nopietni. Droši vien kāds noraizējies birokrāts vai demokrāts atkal bija uzrakstījis kaut kādu protesta vēstuli kaut kādam prokuroram, tas joprojām notika pastāvīgi, un izmeklēšana nepagurstoši tika pārtraukta kā bezjēdzīga un nepamatota. Var jau būt, ka šoreiz bija mazliet citādi un firmā grasījās ierasties kāds ierēdnis bet
diez vai vajadzēja gaidīt ko bīstamāku. Taču kopumā, pats par sevi saprotams, es biju gatavs par savu pārliecību katrā laikā izciest ieslodzījumu cietoksnī.
Tomēr jāatzīst, ka arī man piezagās zināma ziņkārība, kad devos ceļā uz konferenču zāli. Iemesls varēja būt ne vien tas, ka uz turieni steidzās, piemēram, Zavacka kungs vai dāma Bellīni, bet gan arī tas, ka gaiteņos vispār bija jūtama kāda nenoteikta nervozitāte vai spriegums. Līdzstrādnieki mazos pulciņos stāvēja durvis, čukstus sarunājās un raudzījās uz mani paslepus, jautājoši vai nedroši. Izšķiros izmest nelielu līkumu un devos uz nama kafetēriju, lai iegādātos mazliet vīnogu cukura. Lai vai kas notiktu konferenču zālē, nolēmu nedaudz uzsvērt savu stāvokli, likdams kungiem pagaidīt.