- Jums nu gan ir nervi, sacīja Šmakesa kundze, kura vadīja kafetēriju.
- Zinu, es laipni atteicu, tāpēc jau es vienīgais spēju ieiet Reinlandē.
- Nu nepārspīlējiet tik dikti, es pati esu tur bijusi, Šmakesa kundze pavēstīja, bet tos ķelniešus es ar nevaru ciest. Ko ņemsiet?
- Paciņu vīnogu cukura, lūdzu.
- Tad no jums astoņdesmit centu, viņa sacīja, iekams gandrīz sazvērnieciski pieliecās tuvāk: Vai jūs zināt, ka pirmīt speciāli atbrauca pats Kerners? Jau esot klāt, jau konferenču zālē, tā es dzirdēju.
- Ak tā, es teicu un samaksāju, un kas viņš tāds būtu?
- Nu, sacīsim tā, Šmakesa kundze atbildēja, tas ir tāds kā galvenais šefs. Citkārt šo nemaz nedabon redzēt, jo parasti komandē Bellīni, un, ja gribat zināt manas domas, viņai tas izdodas pulka labāk. Bet, ja gadās liela ķibele, Kerners ir klāt pats. Viņa pastūma man pār leti divdesmit centus atlikuma. Un arī, ja gadās lieli panākumi. Bet tad tiem ir jābūt riktīgi lieliem. Firmai jau neiet slikti…
Uzmanīgi iztinu gabaliņu vīnogu cukura un ieliku to mutē.
- Vai jums tā kā nebūtu pamazām jāsāk kustēt?
- To visi teica arī 1941. gada ziemā. Es atmetu ar roku, tad mērenā solī devos vajadzīgajā virzienā. Vajadzēja taču izvairīties arī no iespaida, ka šis pasākums mani biedē un tāpēc es kavējos.
Tikmēr pulciņi gaiteņos bija savairojušies. Tā bija gandrīz kā darbinieku godasardze, caur kuru es soļoju, gluži kā pieņemdams parādi. Laipni uzsmaidīju dažām jaunām dāmām, brīžam pacēlu labo roku sveicienā, dzirdēju vietumis kādu iesmejamies, bet dzirdēju arī sakām: Gan jūs tiksiet galā!
Pats par sevi saprotams. Jautājums tikai ar ko.
Konferenču telpas durvis vēl bija atvērtas, tajās stāvēja Zavackis. Ieraudzījis mani jau pa gabalu, viņš novicināja roku nepārprotamā žestā, aicinādams pasteigties. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņš nepauž nosodījumu gluži otrādi, šī uzticamā seja tūdaļ vēstīja, ka viņš steidzami, ārkārtīgi steidzami grib uzzināt, par ko ir runa. Vēlreiz drusku palēnināju soļu tempu, itin kā starp citu izteikdams jaunai dāmai komplimentu par tiešām ļoti glītu vasaras kleitu. Manas gaitas ātrums gandrīz vai atgādināja paradoksu par Ahilleju un bruņurupuci, ko Ahillejs nekad nespēj panākt.
- Labrīt, Zavacka kungs, es noteiktā tonī sacīju. Vai mēs šodien vispār esam redzējušies?
- Nāciet iekšā, Zavackis klusi skubināja, iekšā, iekšā, iekšā. Citādi es nomiršu aiz ziņkārības.
- Te viņš ir! iekšā sacīja Zenzenbrinks. Beidzot!
Telpā ap konferenču galdu sēdēja vēl daži kungi. Vairāk nekā pirmajā reizē, un blakus dāmai Bellīni bija apsēdies kāds, kurš acīmredzot bija šis Kerners: agrāk sportisks, bet tagad nedaudz izplūdis vīrs, gadu četrdesmit vecs.
- Hitlera kungu, protams, pazīst visi, ierunājās Zenzenbrinks, vēl arvien bāls kā līķis, bet vismaz vairs ne tik nosvīdis kā pirmīt.
- Savukārt viņš, par spīti mūsu sadarbībai, kura nu jau ir diezgan ilga, varbūt vēl nepazīst visus. Un, tā kā šeit pie galda tik tiešām
sēd ja drīkstu tā izteikties mūsu firmas galvenie lēmēji, es vēlētos ar viņiem īsi iepazīstināt.
Zenzenbrinks sāka raportu, uzskaitīdams virkni vārdu un amatu, raibu rindu ar visādiem Senior un Vice Account Managing Executives, un kas nu tur vēl mūsdienās pastāv. Visus titulus un sejas tik viegli varēja samainīt vietām, ka tūdaļ kļuva skaidrs: vienīgais, kas jāielāgo, ir Kernera vārds, un atbilstoši es viņam vienīgajam atturīgi pamāju ar galvu.
- Jauki, Kerners noteica. Kad nu visi zina, kas ir visi pārējie, mēs varbūt varētu pamazām viest skaidrību šajā pārsteigumā? Jo man tūlīt ir nākamā tikšanās.
- Protams, Zenzenbrinks apstiprināja. Man vēl arvien nebija piedāvāts krēsls. Taču šeit nebija arī tādas izmēģinājuma skatuves kā manā pirmajā firmas apmeklējumā. Acīmredzot varēja pieņemt, ka šeit no manis negaida uzstāšanos un ka mans stāvoklis ir neapstrīdams. Palūkojos uz Zavacki. Viņš bija savilcis roku dūrē un kodīja pirkstu kauliņus.
- Tas vēl nav oficiāli, Zenzenbrinks sacīja, taču es to dzirdēju no absolūti droša avota. Precīzāk: no diviem absolūti drošiem avotiem. Tas ir NPD speciālizlaiduma dēļ. Tās programmas dēļ, kuru sagatavojām tūlīt pēc skandāla ar Bild.
- Un kas ar to ir? Kerners nepacietīgi jautāja.
- Hitlera kungs saņem Grimmes balvu.2
Telpā iestājās kapa klusums.
- Un tas ir droši?
- Pilnīgi droši, Zenzenbrinks apliecināja un pievērsās man.
- Biju domājis, ka pieteikšanās laiks beidzies, bet kāds bija paguvis jūs nominēt. Dzirdēju, ka jūs esot zibenīgi uzšāvies no saraksta pēdējās vietas uz pirmo. Vienu reizi izskanēja apzīmējums “kā cunami”.
- Zibensuzvara! satraukts iesaucās Zavackis.
- Vai mēs tagad esam kultūra? ar pusausi dzirdēju sakām vienu no neskaitāmajiem executives, visu pārējo noslāpēja vētraini
aplausi. Kerners piecēlās, gandrīz vienlaikus ar viņu kājās bija arī dāma Bellīni, tad piecēlās visi pārējie. Atvērās stikla durvis, un Zenzenbrinka sekretāres Hellas Lauterbahas vadībā ienāca divas dāmas, nesdamas vairākas pudeles ar skābu dzirkstošo vīnu. Man nemaz nebija jāskatās, lai zinātu, ka Zavackis šajās sekundēs pasūta gardo Bellīni dzērienu. Iekšā pa durvīm spraucās vairāki cilvēki sekretāres, asistenti, praktikanti un palīdzes. Vārdi “Grimmes balva” nemitīgi mijās ar “tiešām?” un “ārprāts!” Pamanīju, ka caur drūzmu ar pūlēm šurp spraucas Kerners ar izstieptu roku un savādu sejas izteiksmi.
- Es zināju! viņš saviļņots sauca, raudzīdamies te uz mani, te uz Zenzenbrinku. Zināju! Mēs spējam ko vairāk par lētu komēdiju! Mēs spējam daudz vairāk!
- Super! balsij aizraujoties, pretī kliedza Zenzenbrinks, un tad vēlreiz un vēl skaļāk: Super! Tas man palīdzēja vienīgi tik daudz, ka varēju secināt: šī balva acīmredzot ir atzīts kvalitātes zīmogs televīzijai.
- Jūs esat vienkārši lielisks, cieši man blakus atskanēja maiga sievietes balss. Es pagriezos. Man līdzās citā sarunu pulciņā stāvēja dāmas Bellīni mugura.
- Varu tikai atbildēt ar tādu pašu komplimentu, es atteicu, nepievērsdamies viņai uzkrītošāk, nekā nepieciešams.
- Vai kādreiz esat domājis par filmu? viņa dudināja.
- Jau sen vairs ne, es pār plecu atbildēju. Tas, kurš reiz strādājis ar Rīfenštālu…
- Runu! Runu! atskanēja pūlī.
- Jums kaut kas jāsaka! mudināja Zenzenbrinks. Un, kaut gan parasti nemēdzu runāt tādos saviesīgos pasākumos, šajā mirklī tas tomēr bija neizbēgami. Pūlis mazliet atkāpās un noklusa, tikai Zavackis vēl uz mirkli iespraucās pa vidu, lai pasniegtu man glāzi ar Bellīni dzērienu. Pateikdamies paņēmu to un pārlaidu acis klātesošajiem. Sagatavojis diemžēl nebiju neko, tāpēc vajadzēja izmantot pārbaudītus paraugus.
- Tautietes un tautieši!3 Es vēršos pie jums,
lai
šajā triumfa stundā skaidri pateiktu divas lietas: šis triumfs neapšaubāmi ir iepriecinošs, tas ir pelnīts,
sen pelnīts. Mēs esam pārspējuši
un nostūmuši malā
lielākus ražojumus,
dārgākus,
arī starptautiskus!
Taču šī uzvara var būt tikai posms ceļā uz
galīgo uzvaru.
Par uzvaru mums jāpateicas vispirmām kārtām jūsu pārliecības pilnajam darbam!