jūsu fanātiskajam bezierunu atbalstam.
Taču šajā stundā
mēs gribam arī atcerēties upurus, kas lējuši savas asinis par mūsu lietu…
- Atvainojiet, pēkšņi ierunājās Kerners, bet par to man nekas nav zināms!
Tikai tagad atskārtu, ka acīmredzot aiz izklaidības esmu drusku par daudz iejuties standarta modelī, kas bija piemitis runām pēc pirmā zibenskara panākumiem. Iespējams, patlaban tas skanēja nedaudz neiederīgi. Prātoju, vai šādos apstākļos vajadzētu atvainoties vai tamlīdzīgi, taču mani iztraucēja kāda balss.
- Cik skaisti, ka šādā brīdī jūs atceraties arī kaut ko tādu, sacīja man nepazīstama līdzstrādniece ar bezgalīgi aizkustinātu sejas izteiksmi. Klementa kundze no algu grāmatvedības jau
tikai nupat pagājušā nedēļā… Tas ir tik… Un viņa saviļņota noslaucīja degunu.
- Klementa kundze nu protams! Kā es varēju to piemirst, Kerners nekavējoties noteica, mazliet pietvīcis. Piedošanu, turpiniet, lūdzu. Man tiešām ļoti nepatīkami.
Ar galvas mājienu pateicos Kerneram un centos atkal uzņemt pavedienu.
- Mani pašu saviļņo apziņa
par providences sūtīto aicinājumu, kas ir izpildīts,
atkal atdodot firmai Flashlight brīvību un godu.
Kauns, kas sākās pirms divdesmit diviem gadiem Kompjenas mežā,
tika izdzēsts tajā pašā vietā… atvainojos, tika izdzēsts Berlīnē.
Noslēgumā pieminēšu
tos nezināmos, kuri ne mazāk krietni pildīja savu pienākumu, miljonkārtīgi lika uz spēles savu miesu un dzīvību un ik stundu bija gatavi kā drosmīgi vācu virsnieki un kareivji
(te man dažu aizkaitinātu skatienu dēļ bija jāveic nelielas korekcijas),
un arī kā drosmīgi vācu režisori, operatori un operatora asistenti,
kā apgaismotāji un grimētavas līdzstrādnieki nest savai firmai augstāko upuri, kādu var… kādu var nest režisors un apgaismotājs.
Daudzi no viņiem tagad atdusas līdzās kapiem, kuros dus jau viņu tēvi no lielā kar…
no daudz lielākām produkcijas firmām.
Jūs esat liecinieki klusajai varonībai, kas piemīt visiem tiem
(te nu kļuva drusku sarežģīti),
kuri, līdzīgi Klementa kundzei no grāmatvedības, ir iestājušies par brīvību, nākotni un diženumu, kas mūžīgi apmirdzēs lielvācu… lielo vācu firmu Flashlight! Sieg…
Un tas patiesi uzbangoja man pretī kā reiz reihstāgā: …HEIL!
- Sieg…
- HEIL!!
- Sieg…
- HEIL!!!
XXIX
Ceļā biju devies agri. Biju apņēmies izbaudīt šo dienu. Jo tas ir kaut kas liels, kaut kas īpašs, kad tu pēc milzīga triumfa ieej kādā klusā vietā. Birojā, vēl iekams sākusies ikdienas rosība, aizrautīgas publikas pamestā stadionā, kurā vēl šalko uzvarētāja vējš, vai arī, teiksim, ieņemtajā Parīzē pulksten piecos rītā.
Es gāju kājām, jo gribēju pilsētu vienīgi sev. Saule jau apmirdzēja dzidro pavasara rītu, gaiss bija patīkami dzestrs un arī vēl tīrāks nekā ap dienas vidu. Nevīžīgi ģērbušies berlīnieši apstādījumos bija pirmo reizi šajā dienā izveduši ārā savus suņus, man jau pamazām pazīstamās plānprātīgās sievietes vāca turzās parastos suņu izmetumus. Kāda izklaidīga, acīmredzot galīgi neizgulējusies smēķētāja man par klusu uzjautrinājumu pat pacēla pie mutes turzu, bet roku ar cigareti nolaida lejup pie sava niecīgā sunīša atstājuma. Tad papurināja galvu, izberzēja acis un izlaboja kļūmi.
Putni uzsāka savus rīta treļļus, un es atkal reiz ievēroju, cik nesalīdzināmi klusāka pilsēta ir bez zenītlielgabalu uguns. Vispār valdīja neparasti mierpilns noskaņojums, temperatūra arī jau bija ļoti patīkama. Speciāli izmetu nelielu līkumu, lai aizietu līdz avīžu andelmaņa kioskam, taču arī tur vēl valdīja pilnīgs klusums. Dziļi ieelpoju un uzņēmu raitu soli, līdz sasniedzu firmas ēku. Atvēru ieejas durvis un apmierināts konstatēju, ka pat šveicars vēl nesēd savā ložā. Iepriekšējā vakarā viņš bija uzlicis telefona aparātam aizsargfutrāli, un, kā jau ne vienu reizi vien, arī tagad es ar prieku saskatīju tajā vēl vienu pierādījumu viņa apzinīgajam darbam. Pie šveicara kambarīša bija noliktas lielas pakas ar avīzēm, kas viņam vēlāk jāizdāļā. Bormanam tas droši vien nebūtu pa prātam, taču es nu reiz nepiederu pie tiem, kuri sīkās lietās stingri ievēro hierarhiju, tāpēc gluži vienkārši paņēmu savu rīta lasāmvielu pats. Ar zīmuli, kas garā ķēdē bija piestiprināts pie letes, uzrakstīju uz vienas no piegādes kvītīm: “Savas avīzes jau paņēmu. Paldies,” un parakstījos: “Ā. Hitlers.” Gandarīts ievēroju, ka avīze Bild atkal pasludinājusi mani par dienas uzvarētāju kaut kādā kategorijā. Vācu preses vienādošana pēc ideoloģiskajām vadlīnijām vairs nelikās tik steidzama.
Pasitis laikrakstus padusē, patīkamās pārdomās soļoju pa gaiteņiem. Pa augšējiem logiem iespīdēja saule, aiz slēgtajām stikla durvīm mirkšķināja daži telefoni, taču dzirdama nebija ne skaņa. Darba telpās pie rakstāmgaldiem stāvēja krēsli, un tas viss atgādināja mēbeļu parādi. Nogriezies gaitenī, kas veda uz manu biroju, ieraudzīju aiz kādām durvīm spīdam gaismu. Vilcinādamies gāju tuvāk.
Durvis bija vaļā. Aiz tām pie rakstāmgalda sēdēja Krēmeiera jaunkundze un kaut ko drukāja savā aparātā.
- Labrīt, es sveicināju.
- Man tūlīt jums kaut kas… mans f… viņa mazliet kokaini iesāka. Es vairs nevaru sveicināt, un es vairs nevaru arī šeit strādāt. Es to visu vairs nevaru darīt.
Klusi nošņaukājusies, viņa pieliecās pie savas mugursomas. Iecēla to klēpī, atvilka rāvējslēdzēju, aizvilka to atkal un nolika mugursomu, neko no tās neizņēmusi. Piecēlās, atvēra rakstāmgalda atvilktni, ieskatījās iekšā, aizvēra atvilktni, apsēdās un rakstīja tālāk.
- Krēmeiera jaunkundz, es…
- Man arī ir žēl, bet nu vairs nekā, viņa drukādama sacīja.
- Tādi mēsli! Tad viņa paskatījās uz mani un iekliedzās: Kāpēc jūs nevarat darīt kaut ko līdzīgu kā citi komiķi? Kāpēc jūs nevarat vienkārši ķēmoties vai, manis pēc, kaut ko melst kādā izloksnē? Te bija tik labi! Te man patika!
Raudzījos uz Krēmeiera jaunkundzi un drusku neveikli pārjautāju: Lai es ķēmotos?
- Jā! Vai vienkārši lamātu ļaudis! Tam pat nevajag nekādu asprātību! Kāpēc jums mūžīgi jābūt Hitleram?
- To nevar izvēlēties, es atbildēju. Providence noliek mūs katru savā vietā, un tur mēs pildām savu pienākumu!
Viņa papurināja galvu. Tagad es vēl nodrukāšu sludinājumu iekšējai sarakstei, viņa šņaukādamās teica, un tad jūs drīz dabūsiet aizstājēju. Tas iet ātri, jūs redzēsiet, tūlīt atradīsies vesels bars, kas gribēs ielēkt šitajā vilcienā.
Pieklusināju balsi un stingri sacīju: Tagad jūs izbeigsiet drukāt un pateiksiet man, kas noticis. Tūdaļ!
- Nu, es te vairs nevaru strādāt! viņa stūrgalvīgi atkārtoja.
- Tā, tā, ak nevarat. Un kāpēc?
- Tāpēc, ka vakar es biju pie savas omes!
- Kas man no tā jāsaprot?
Krēmeiera jaunkundze dziļi ievilka elpu.
- Es mīlu savu omi. Nodzīvoju pie viņas gandrīz veselu gadu, kad mamma ilgi slimoja. Un vakar atkal biju pie viņas. Un viņa prasa, ko es labu darot, un es pastāstīju, ka strādāju pie īstas televīzijas zvaigznes. Es jutos tik lepna. Un tad ome jautā, kura zvaigzne tad tā esot, un es vēl lieku viņai minēt, un viņa neatmin, un es tad saku: pie jums. Un ome tik traki pārskaišas, kļūst riktīgi nikna. Un tad vēl sāk arī raudāt un saka: tas, ko jūs darāt, nemaz neesot asprātīgi. Tur neesot par ko smieties. Ka tādi kā jūs nemaz nedrīkstētu staigāt apkārt savā vaļā. Un es viņai saku, ka tā tak ir tikai satīra. Ka jūs to darāt tādēļ, lai tas vairs neatkārtotos. Bet ome saka, tā neesot nekāda satīra. Viņa saka, jūs vienkārši runājot to pašu, ko senāk runājis Hitlers. Un ka arī senāk ļaudis smējušies. Un es tur sēžu un domāju, nē, tā jau ir tikai veca tantīte, kura pārspīlē. Nekad nav neko daudz stāstījusi par karu un dusmojas tāpēc, ka droši vien daudz dabūjusi ciest. Un tad viņa pieiet pie sava galdiņa un paņem aploksni, un izvelk ārā fotogrāfiju.