Krēmeiera jaunkundze ieturēja īsu pauzi un cieši paskatījās manī. Jums būtu vajadzējis redzēt, kā viņa izvilka no aploksnes to bildīti. It kā tā būtu miljons eiro vērta. It kā tā būtu pēdējā fotogrāfija pasaulē. Es uztaisīju sev kopiju. Pusstundu centos viņu pierunāt, līdz viņa iedeva to bildi nokopēt.
Viņa atkal pieliecās, izņēma no mugursomas fotokopiju un pār galdu pabīdīja to uz manu pusi. Aplūkoju attēlu. Tajā bija redzams vīrietis, sieviete un divi puisēni zaļumos, varbūt pie ezera, visi zvilnēja uz izklātas segas vai liela pludmales palaga. Varēja secināt, ka runa acīmredzot ir par ģimeni. Sportiskajam, tumšmatainajam vīrietim, kurš bija ģērbies peldbiksēs, varēja būt drusku pāri par trīsdesmit gadiem, blondā sieviete izskatījās visnotaļ pievilcīga. Puisēniem galvā bija papīra cepures, droši vien salocītas no dienas avīzes, un abi smiedamies pozēja fotokamerai. Minējums par ezeru izrādījās pareizs, jo zem attēla kāds ar tumšu zīmuli bija uzrakstījis “Vanzē, 1943. gada vasara”. Kopumā radās iespaids, ka tā ir nevainojama ģimene.
- Un kas tas ir? es jautāju.
- Tā ir manas omes ģimene. Viņas tētis, mamma, abi brāļi.
Sešus gadus esmu vadījis kara gaitu un, protams, nojaušu, kādas
traģēdijas tas izraisa. Kādas brūces dvēselēs cērt nāve nelaikā.
- Kurš gāja bojā? es vaicāju.
- Visi. Pēc sešām nedēļām.
Palūkojos uz vīrieti, uz sievieti, uz abiem puisēniem, it sevišķi uz puisēniem, un biju spiests nokremšļoties. No Vācu Reiha vadoņa var prasīt nepielūdzamu bardzību pret sevi un arī pret savu tautu, un es vēl aizvien esmu pirmais, kurš vērš šīs prasības pret sevi. Droši vien arī šajā gadījumā es būtu palicis nelokāms un dzelžains, ja runa būtu par jaunāka datuma fotouzņēmumu, teiksim, par kādu šā jaunā vērmahta karavīru, pat ja viņš neizsakāmi muļķīgā Afganistānas pasākuma gaitā būtu upurēts politikas nespējībai. Taču šis fotoattēls, acīm redzami uzņemts tajā laikā, kurš man vēl arvien tuvs, šis fotoattēls aizkustināja manu sirdi.
Man nekādā ziņā nevar pārmest, ka Rietumu un Austrumu frontēs es katrā laikā un bez vilcināšanās nebūtu bijis gatavs upurēt simttūkstošus, lai glābtu miljonus. Sūtīt nāvē vīrus, kuri ņēmuši rokās ieročus, paļaudamies uz to, ka izmantošu un sliktākajā gadījumā arī upurēšu viņu dzīvību tikai un vienīgi vācu tautas labā. Un varbūt vīrietis fotogrāfijā bija viens no tiem, pat ļoti iespējams, ka šeit viņš bija redzams frontes atvaļinājuma laikā. Bet sieviete. Puisēni. Jā, un vispār civiliedzīvotāji… Mani vēl arvien smacēja nevarības apziņa, tas, ka nebiju varējis labāk pasargāt tautu dzimtenē. Tas, ka šis žūpa Čērčils nebija kaunējies sarīkot ugunsvētru, kurā sadega nevainīgākie no nevainīgajiem, liesmodami kā viņa visaprijošā naida dzīvās lāpas.
Atkal uzbangoja to gadu dusmas un niknums, un valgām acīm es sacīju Krēmeiera jaunkundzei:
- Man ir patiesi žēl. Es darīšu es jums apsolu: es darīšu pilnīgi visu, kas manos spēkos, lai neviens angļu bumbvedējs vairs nekad neuzdrošinātos pat ne tuvoties mūsu robežām un mūsu pilsētām. Nekas netiks aizmirsts, un pienāks tā diena, kad mēs par katru bumbu atmaksāsim tūkstoškārtīgi…
- Lūdzu, Krēmeiera jaunkundze stomīdamās teica, lūdzu, rimstieties uz mirkli. Uz vienu mirkli. Jūs tak nemaz nezināt, par ko runājat.
Neliegšos, pie tā vēl arvien bija jāpierod. Jau sen vadonis vairs nav ticis nopelts, turklāt vēl nopelts netaisni, jo vadonis parasti atrodas pārāk augstu tautiskajā hierarhijā, lai viņu drīkstētu pelt. Un vadoni arī vispār nevajag pelt, viņam vajag uzticēties, tāpēc nopēlums, kas vērsts pret priekšnieku un it sevišķi pret mani, ir neattaisnots, un tomēr Krēmeiera jaunkundze šķita godīgi noskumusi, tāpēc es noriju šo droši vien dusmās izteikto piezīmi, jo tāds iebildums, pats par sevi saprotams, bija gatavās blēņas. Tieši šajā aspektā diez vai kāds labāk nekā es zina, par ko runā.
Tāpēc es mirkli paklusēju.
- Ja vēlaties paņemt brīvu dienu… iesāku vēlreiz. Manuprāt, jūsu situācija ir sarežģīta. Gribēju tikai, lai jūs zināt, ka ārkārtīgi
augstu vērtēju jūsu darbu. Un, ja jūsu vecmāmiņas kundze nav ar to mierā, varbūt palīdzēs tas, ja paskaidrosiet viņai, ka viņas dusmas šeit tiek vērstas pret nepareizo personu. Gaisa karš bija Čērčila ideja…
- Nekādu nepareizo personu, tur jau tā nelaime! Krēmeiera jaunkundze iekliedzās. Kurš te runā par kaut kādu gaisa karu? Šie cilvēki negāja bojā gaisa karā. Viņus noindēja ar gāzi!
Klusēdams vēlreiz paskatījos uz fotogrāfiju. Vīrietis, sieviete, puisēni neizskatījās ne pēc noziedzniekiem, ne pēc čigāniem un nepavisam ne pēc žīdiem. Kaut gan, ja vērīgi ielūkojās sejas vaibstos… nē, tās varēja būt arī iedomas.
- Kur šajā attēlā ir jūsu vecmāmiņa? es jautāju, taču atbildi pats aptvēru uzreiz.
- Viņa fotografēja, Krēmeiera jaunkundze noteica tādā balsi kā raupjš, neēvelēts koks. Un nekustīgi raudzījās biroja pretējā sienā. Tā ir vienīgā ģimenes bilde, kas viņai palikusi. Un viņas pašas tajā nemaz nav! Krēmeiera jaunkundzei pār vaigu noritēja asara, ko skropstu tuša bija nokrāsojusi melnu.
Sniedzu viņai mutautu. Sākumā viņa nereaģēja, tad paņēma to un izsmērēja tušu pa visu seju.
- Varbūt tā bija kļūda? es ieminējos. Jo šie cilvēki taču nemaz neizskatās pēc…
- Kas tad tas par argumentu? Krēmeiera jaunkundze salti noprasīja. Un, ja viņi nogalināti nejauši, tad viss ir kārtībā, vai kā? Nē, kļūda ir tas, ka kādam vispār ienāca prātā, ka ebreji ir jānogalina! Un čigāni! Un geji! Un visi, kas viņam nav pa prātam. Es jums kaut ko pateikšu: triks ir šāds ja nenogalina nevienu, tad nenogalina arī nepareizos! Lūk, tik vienkārši!
Jutos mazliet apmulsis, šis izvirdums bija mani stipri pārsteidzis, kaut arī apzinos sievietes emociju pasaules ievērojamo trauslumu.
- Tātad tā bija kļūda… es konstatēju, bet nepaguvu pabeigt teikumu, jo viņa pielēca kājās un pilnā kaklā iekliedzās: Nē! Tā nebija kļūda! Viņi bija ebreji! Viņus nogāzēja pilnīgi legāli! Jau
tikai tāpēc vien, ka viņi nenēsāja dzelteno zvaigzni. Viņi nerādījās atklātībā un noņēma zvaigzni, jo cerēja, ka netiks uzpaziti kā ebreji. Bet diemžēl kāds pateica policijai! Tātad viņi bija ne tikai ebreji, bet piedevām arī nelegāli ebreji! Vai tagad esat apmierināts?
Tāds es tiešām biju. Patiesi pārsteidzoši, šos cilvēkus, iespējams, nebūtu arestējis pat es pats, tik vāciski viņi izskatījās, jutos pagalam izbrīnījies un sākumā pat iedomājos, ka izdevīgā brīdi lieku reizi jāizsaka atzinība Himleram par viņa pamatīgo, neuzpērkamo darbu. Tomēr šajā brīdī nelikās ieteicams pat ne sniegt tiešu un patiesīgu atbildi.
- Atvainojiet, viņa pēkšņi pārtrauca klusumu. Jūs jau tur neko nevarat darīt. Nu, vienalga. Savas omes dēļ es nevaru turpināt darbu pie jums. Viņu tas nobeigs. Tikai… vai jūs nevarētu vienkārši pateikt: “Man žēl par jūsu omes ģimeni, toreiz valdīja šausmīgs ārprāts”? Tā, kā pateiktu jebkurš normāls cilvēks? Vai ka jūs strādājat pie tā, lai ļaudis beidzot apjēgtu, kas tie tolaik bija par neliešiem. Ka jūs un es, un mēs visi šeit strādājam pie tā, lai nekas tāds vairs neatkārtotos. Un viņa gandrīz lūdzoši piebilda: Tieši to taču mēs šeit darām, vai ne? Pasakiet vienkārši! Manis dēļ.