Man prātā ienāca 1936. gada olimpiskās spēles. Varbūt ne gluži nejauši, jo blondā sieviete fotogrāfijā stipri atgādināja žīdu paukotāju Helēni Maieri1 . Ja valsti notiek olimpiskās spēles, tas dod lielisku iespēju taisīt izcili labu, pat pirmšķirīgu propagandu. Tad var pozitīvi ietekmēt ārzemes, iegūt laiku, lai apbruņotos, ja vēl esi vājš. Un ir jāizlemj, vai spēļu laikā turpināt žīdu vajāšanu un līdz ar to iznīcināt visas priekšrocības. Ir jānosaka kristālskaidras prioritātes. Tātad tādai Helēnei Maierei tiek atļauts piedalīties, kaut arī viņa izpelnās tikai sudraba medaļu. Un ir sev jāpasaka: lai notiek, tagad es četrpadsmit dienas nevajāšu žīdus. Vai, manis pēc, trīs nedēļas. Un tieši tāpat kā toreiz, arī tagad vajadzēja iegūt laiku. Protams, biju saņēmis pirmo tautas atbalstu un guvis zināmus panākumus. Bet vai man jau sekoja vesela kustība? Krēmeiera jaunkundze man patika un bija nepieciešama. Un, ja Krēmeiera jaunkundzes dzīslās ritēja nesaskatīta žīdu asiņu daļa, ar to vajadzēja sadzīvot.
Nē, tas man netraucēja. Ja pārējais ģenētiskais materiāls ir pietiekami labs, organisms var paciest noteiktu žldisku piejaukumu un tas neietekmē raksturu un rases pazīmes. Ikreiz, kad Himlers to apstrīdēja, es norādīju uz savu krietno Emīlu Morisu2 . Viņa vecvectēvs bija žīds, bet Morisam tas netraucēja kļūt par manu labāko cīnītāju desmitos vārdu kauju, viņš uzticīgi stāvēja man blakus priekšējās frontes līnijās cīņā pret boļševiku izdzimteņiem. Es pats aizliku vārdu par to, lai viņš varētu palikt manā SS jo fanātiska, granītcieta pārliecība spēj visu, spēj pat ietekmēt ģenētisko mantojumu. Starp citu, pats esmu vērojis, kā Moriss laika gaitā un ar dzelžainu gribu iznīdēja sevī arvien vairāk žīdisku sastāvdaļu. Zināmā mērā mentāla pašnordizēšanās fenomenāli! Taču uzticamā, bet vēl ļoti jaunā Krēmeiera jaunkundze pagaidām nebija tikusi tik tālu. Apziņa par šo mazo žīdisko sastāvdaļu lika sagrīļoties viņas apņēmībai, un to vajadzēja novērst. Cita starpā arī tādēļ, lai viņa atstātu labu iespaidu uz Zavacka kungu un otrādi. 1936. gada olimpiskās spēles. Šeit teju vai pati piedāvājās personisko mērķu aizplīvurošana.
No otras puses, man sāpināja Krēmeiera jaunkundzes kritika attiecībā uz manu mūža darbu. Vismaz uz līdzšinējā mūža darbu. Nolēmu iet taisnu ceļu. Mūžīgās, neviltotās patiesības ceļu. Vācieša godīgo ceļu. Mēs, vācieši, nemaz neprotam melot. Vai vismaz ne pārāk labi.
- Par kādiem neliešiem jūs runājat? es mierīgi jautāju.
- Nu tak par nacistiem!
- Krēmeiera jaunkundz, es iesāku, jums varbūt nebūs patīkami to dzirdēt, taču jūs maldāties daudzējādā ziņā. Tā nav jūsu kļūda, tomēr tas ir nepareizi. Šodien viss labprāt tiek atspoguļots tā, it kā toreiz daži pārliecināti, līdz pēdējam apņēmīgi nacionālsociālisti būtu apmuļķojuši veselu tautu. Un tas nav gluži aplami, tāds mēģinājums tiešām bija. 1923. gadā Minhenē. Taču tas cieta sakāvi un prasīja asiņainus upurus. Tā sekas bija cits ceļš. 1933. gadā nekāda tauta netika apdullināta ar propagandas akcijām. Tika ievēlēts vadonis, ievēlēts tādā veidā, kurš pat šodienas izpratnē uzskatāms par demokrātisku. Tika ievēlēts vadonis, kurš neapgāžami skaidri bija izklāstījis savus plānus. Viņu ievēlēja vācieši. Jā, un pat žīdi. Un varbūt pat jūsu vecmāmiņas kundzes vecāki. Partijā toreiz bija četri miljoni biedru. Turklāt kopš 1933. gada jauni biedri vairs netika uzņemti. Citādi 1934. gadā to būtu varējis būt astoņi miljoni, divpadsmit miljoni. Nedomāju, ka jel viena no tagadējām partijām var lepoties ar tādu atbalstu.
- Un ko jūs ar to gribat teikt?
- Vai nu pastāvēja vesela neliešu tauta, vai arī tas, kas notika, bija nevis nelietība, bet gan tautas griba.
Krēmeiera jaunkundze lūkojās mani ar lielām, apjukuma pilnām acīm. Tā… tā jūs nedrīkstat runāt! Tā jau nebija ļaužu griba, lai manas omes ģimene iet bojā! To gribēja tie, kuri vēlāk tika apsūdzēti. Tajā tur… Nirnbergā!
- Krēmeiera jaunkundz, es jūs lūdzu! Tas Nirnbergas sarīkojums taču nebija nekas cits kā vistīrākā tautas maldināšana. Ja meklējat atbildīgos, jums beigu beigās ir tikai divas iespējas. Vai nu jūs sekojat NSDAP līnijai, un tas nozīmē, ka atbildību nes tas, kurš nes atbildību vadoņa valstī, vadonis un neviens cits! Vai arī jums ir jānosoda tie, kuri ir ievēlējuši vai nav atcēluši šo vadoni. Un tie bija pavisam parasti cilvēki, kuri izlēma ievēlēt neparastu cilvēku un uzticēt viņam savas valsts likteni. Vai jūs gribat aizliegt vēlēšanas, Krēmeiera jaunkundz?
Viņa nedroši paskatījās uz mani. No tā es varbūt nesaprotu tik daudz kā jūs, jūs noteikti esat to visu studējis un lasījis. Bet bet tas taču liekas slikti arī jums, vai ne? Tas, kas toreiz notika! Jūs tak arī gribat panākt, lai nekad vairs…
- Jūs esat sieviete, es iecietīgi sacīju, un jūtu jautājumos sievietes vienmēr ir ļoti impulsīvas. Tāda ir dabas vēlme. Vīrieši ir lietišķāki, mēs nedomājam tādās kategorijās kā “ir slikti”, “nav
slikti” un tamlīdzīgi. Mums ir jāveic uzdevumi, jāsaskata mērķi, lai tos nospraustu un sasniegtu. Un šie jautājumi nepieļauj nekādu sentimentalitāti! Tie ir vissvarīgākie mūsu nākotnes jautājumi. Tas var skanēt skarbi, taču mēs nedrīkstam raudzīties pagātnē vaimanādami, tajā mums ir jāraugās tikai, lai mācītos. Kas noticis, tas noticis. Kļūdas pastāv nevis tādēļ, lai tiktu nožēlotas, bet gan tādēļ, lai mēs tās nepieļautu vēlreiz. Pēc ugunsgrēka es nekad nebūšu tas, kurš nedēļām un mēnešiem apraudās veco namu! Es būšu tas, kurš uzbūvēs jaunu. Labāku, izturīgāku, skaistāku namu. Taču šajā procesā es varu spēlēt tikai to mazo lomu, ko man atvēlējusi providence. Šim namam es varu būt tikai mazs, pieticīgs arhitekts. Bet būvuzņēmējs, Krēmeiera jaunkundz, būvuzņēmējs ir vācu tauta, un tai vienmēr jāpaliek vācu tautai.
- Un tā nekad nedrīkst aizmirst… Krēmeiera jaunkundze ierunājās ar brīdinošu izteiksmi sejā.
- Pilnīgi pareizi! Tā nekad nedrīkst aizmirst, kāds spēks tajā snauž. Kādas iespējas tai ir! Vācu tauta spēj mainīt pasauli!
- Jā, viņa piezīmēja, bet tikai uz labo pusi! Nekad vairs nedrīkst notikt tā, ka vācu tauta dara ko sliktu!
Šajā mirklī man kļuva skaidrs, cik gan augstu es vērtēju Krēmeiera jaunkundzi. Tiešām apbrīnojami, kā dažas sievietes pa savām samudžinātajām takām tomēr nonāk pie pareizajiem mērķiem. Krēmeiera jaunkundze bija atskārtusi: vēsturi raksta uzvarētāji. Un pašsaprotams priekšnoteikums pozitīvam vācu veikuma vērtējumam ir vācu uzvaras.
- Tam, tieši tam ir jābūt mūsu mērķim, es uzslavēju, un mēs to sasniegsim: ja vācu tautai tas sekmīgi izdosies, tad mēs abi pēc simt, divsimt, trīssimt gadiem atradīsim vācu vēstures grāmatās tikai un vienīgi slavasdziesmas!
Pār viņas seju pārlaidās viegls smaids. Pēc divsimt gadiem tās būs jālasa kādam citam. Tad mēs abi jau būsim miruši.
- Nu, es domīgi atteicu, tā vismaz būtu jāpieņem.
- Man ļoti žēl, viņa tad sacīja un nospieda vienu taustiņu. Tagad es jau pazinu šo skaņu: ar to Krēmeiera jaunkundze
iedarbināja koplietojamo drukātāju gaiteni. Es tiešām labprāt būtu palikusi strādāt tepat.
- Un ja nu jūs to noklusētu savai vecmāmiņas kundzei?
Atbilde bija tikpat iepriecinoša, cik sāpinoša: Nē. Omei es nevaru melot!