Toties es varētu pavēlēt, lai omei piemēro īpašus pasākumus, es nodomāju spontāni, kaut arī pavisam īsu mirkli. Jo, raugoties reālistiski, nevienam nevar piemērot īpašus pasākumus, ja nav gestapo. Un nav arī Heinriha Millera.3
- Lūdzu, nepārsteidzieties, es sacīju. Saprotu jūsu stāvokli, tomēr, lūdzu, saprotiet jūs arī, ka labas līdzstrādnieces zemē nemētājas. Ja jums nav iebildumu, es pats aprunātos ar jūsu vecmāmiņas kundzi par jūsu turpmāko palikšanu manā birojā.
Viņa paskatījās uz mani. Es nezinu…
- Jūs redzēsiet, es spēšu kliedēt visus vecās dāmas aizspriedumus, es apliecināju. Atvieglojums bija burtiski lasāms Krēmeiera jaunkundzes sejā.
Ir daudzi, kuri nebūtu ieteikuši man šādi rīkoties. Taču personiski man nekad nav bijis pamata apšaubīt savas pārliecināšanas spējas. Un ne tikai tāpēc, ka zinu: man aiz muguras tika mēļots, ka ikreiz, kad es atrodoties Gebelsa kundzes tuvumā, varot dzirdēt, kā viņas olnīcas grab vai klab, vai kāds nu troksnis te šķiet piemērots skarbajam zaldātu jokam.4 Nē, tādas zobgalības nepasaka visu patiesību. Runa šeit ir par pašapzinīgo starojumu, kāds piemīt uzvarētājam tam, kurš nešaubās. Ja to izmanto pareizi, uz visjaunākajām sievietēm tas iedarbojas gluži tāpat kā uz visvecākajām. Žīdietes šeit nav izņēmums, gluži otrādi, mana pieredze liecina, ka savā tieksmē pēc asimilācijas, pēc normāla stāvokļa viņas pat ir sevišķi viegli ietekmējamas. Helēne Maiere, mūsu žīdu paukotāja olimpiskajās spēlēs, savu sudraba medaļu pat saņēma ar vācu sveicienu. Šeit var atcerēties arī tos desmitus tūkstošu, kuri domāja, ka var justies kā vācieši tikai tāpēc, ka iepriekšējā karā ir mukuši no frontes, bet pēcāk aizmelojušies līdz Dzelzs krusta saņemšanai.
Tas, kurš šādi rīkojas, kamēr viņa rases biedri jau tiek piekauti un kamēr viņu veikali tiek boikotēti un demolēti, pēc sešdesmit gadiem ir apmuļķojams vēl vieglāk, kur nu vēl tad un to es saku nevis aiz nepamatotas iedomības, bet gan tāpēc, ka tas nu reiz atbilst vistīrākajai patiesībai, ja pie lietas ķeras šis rases stipro un vājo pušu teicams pazinējs.
Un visiem romantiķiem un tiem, kuri tic klišejām un cer uz nez kādu ārkārtīgu izmaņu, kas līdzvērtīga šo viltīgo parazītu šķietami pārākajai inteliģencei, tiem man “diemžēl” jāsagādā vilšanās. Uzdot gāzes kameru par dušas telpu tas galu galā arī toreiz nebija nekāds gudrības kalngals. Un šajā īpašajā gadījumā pietika ar parasto pieklājīgas uzmanības daudzumu apvienojumā ar tikpat godīgu, cik dāsnu uzslavu par viņas apdāvinātās mazmeitas lielisko veikumu. Būtībā paskaidroju, ka savā darbā nekādi nespēju iztikt bez Krēmeiera jaunkundzes, un mirdzums matronas acīs man vēstīja, ka jaunu labo roku nevajadzēs meklēt. Kas attiecas uz jebkādiem aizspriedumiem pasaules uzskata jautājumos, tad kopš šā brīža vecā dāma tik un tā dzirdēja tikai to, ko gribēja dzirdēt.
Tomēr, protams, par labu nāca tas, ka ciemos nebiju ieradies formastērpā.
XXX
Es nervozēju, taču pavisam nedaudz. Šī vieglā nervozitāte man šķiet nomierinoša un liecina, ka esmu koncentrējies.
Šā mērķa labad mēs bijām strādājuši četrus ar pusi mēnešus: es biju pāraudzis Jokmeta pārraidi tāpat kā savā laikā Hojbrāukeller aluskroga robežas un, tāpat kā savulaik uz Kronēs cirku, pārvācies uz jaunu studiju, kas kalpoja manai paša pārraidei. Ziņas vēstīja, ka ieņēmumi no vācu industrijas reklāmas jau atkal sasnieguši tādu līmeni, kas bija pielīdzināms atbalsta līdzekļu fondam īsi pirms varas pārņemšanas 1933. gadā. Manī uzbangoja prieks, gaidot turpmākos notikumus, tomēr es saglabāju dzelžainu koncentrēšanos. Vēlreiz īsi pārbaudīju savu attēlu spogulī. Nevainojami.
Vispirms uz studijas ekrāna rādīja nelielu ievada filmu. Tā bija izdevusies laba, un viesnīcas rezervētāju Zavacki es tiešām vērtēju aizvien augstāk. Filma sākās ar vienkāršu titulmelodijas basa nošu virkni, pēc tam parādījās veci uzņēmumi, kuros es pieņēmu SA parādi Nirnbergā. Sekoja dažas īsas epizodes no Rīfenštālas “Gribas triumfa”. Un visnotaļ patīkama šlāgeru balss fonā dziedāja:
- Viņš ir atkal klāt, atkal šeit.1
Nu parādījās daži labi kadri no Polijas karagājiena. Štukasi2 pār Varšavu. Lielgabalu uguns. Gudēriana joņojošie tanki. Pēc tam pāris ļoti skaistu uzņēmumu, kuros es apmeklēju karavīrus frontē.
- Viņš ir atkal klāt, dziedāja piemīlīgā sievietes balss, tā man teikts.
Sekoja jaunāki filmas fragmenti. Tajos es biju redzams pastaigājamies pa jauno Potsdamas laukumu. Arī tas, kā pērku maizītes pie kādas beķerienes un šie kadri man patika sevišķi kā rotaļlaukumā glāstu galviņu diviem maziem bērniem puisītim un meitenītei. Jaunatne gluži vienkārši ir mūsu nākotne.
- Nav pie manis nācis vēl, balss gluži saprotamā kārtā sūrojās, sirds man skumjas jūt, grūti saprast man, kā tas var būt.
Diskusijā par filmas titulmelodiju klausoties šo šlāgeri pirmo reizi, tas bija mani ļoti aizkustinājis, jo es taču patiešām nemācēju lāgā pateikt, kā tas viss var būt. Nākamie kadri rādīja mani melnā maibahā, ceļā uz filmēšanas vietu savu laiku nokalpojušu kinoteātri. Un, kamēr kāpu ārā no automobiļa, iegāju kinoteātrī un kamera man aiz muguras pavērsās augšup uz tā izkārtni, uz kuras bija rakstīts raidījuma nosaukums “Fīrers runā” -, dāma nodziedāja veikli iemontēto dziesmas nobeigumu:
- Viņš ir atkal klāt aaaaaat-kaaaaal šeeeeeit.
Šo ievada filmu es būtu varējis skatīties vēl un vēlreiz, taču, vēlākais, maizīšu ainas laikā man aiz kulisēm bija jādodas ceļā, lai precīzi pēc dziesmas beigām sēdētu pie rakstāmgalda un ar nopietnu seju uzklausītu apsveikuma aplausus. Kopumā valdīja brīvāka gaisotne nekā, teiksim, Sporta pilī, tomēr ievads tai bija piešķīris diezgan lielu svinīgumu.
Man bija iekārtota skaista studija, nesalīdzināma ar Jokmeta vienkāršo skatuvīti. Tā bija ieturēta “Vilka midzeņa” stilistikā, un tas bija kompromiss. Sākumā biju ierosinājis Oberzalcbergu, dāma Bellīni iebilda, ka tas izskatīšoties pārāk līksmi un piemīlīgi, un ierosināja fīrera bunkuru un beigās mēs vienojāmies par “Vilka midzeni”. Pat biju turp aizbraucis kopā ar produkcijas grupu, patiesībā vairāk aiz ziņkārības, jo, dabiski, visu kompleksa uzbūvi būtu varējis detalizēti uzzīmēt pēc atmiņas, no iekšpuses un no ārpuses, ar visu apsardzes personālu. Tomēr dāmai Bellīni bija sava taisnība, kad viņa uzstāja, ka produkcijas grupai pašai jāgūst iespaidi uz vietas.
Pats par sevi saprotams, biju pieņēmis, ka krievi savas valdīšanas robežās ir nolīdzinājuši līdz ar zemi visu, kas liecina par mūsu pagātni, tomēr pret Todta organizācijas3 dzelzsbetonu viņiem, bez šaubām, nebija nekādu izredžu. Neskarti ir palikuši pat zenītartilērijas torņi Vinē, jo tos gluži vienkārši nav bijis iespējams uzspridzināt. Protams, tos līdz pat jumtam varēja piebāzt ar trinitrotoluolu, bet Tamss4 , šis velna pulveris, ģeniālā kārtā bija licis tos uzbūvēt dzīvojamo kvartālu vidū. Tagad tie vēl arvien stāv turpat vācu nocietinājumu būvmākslas pieminekļi, iespaidīgi drūmi.
Turpretī poļi ir pārvērtuši “Vilka midzeni” par kaut ko līdzīgu brīvdabas parkam5 , un gandrīz vai iesāpas sirds, redzot neieinteresēto naivumu, ar kādu pa šo teritoriju tagad klīst arī pēdējais nejēga. Tur vienkārši trūkst vajadzīgās nopietnības, tad jau man vairāk pa prātam ir šie dokumentācijas centri, ko tagad būvē visās malās. Protams, tauta tur tiek ideoloģiski apstrādāta, tomēr kustības nopietnība un arī mērķis tur kopumā ir atainoti visai korekti, pat ieskaitot žīdu problemātiku. Pats par sevi saprotams, šie centru iekārtotāji, pasaules lāpītāji, ir visu mazliet ietonējuši, tomēr ne tik stipri, lai drošības labad viņiem visur nebūtu vajadzējis uzrakstīt, cik “cilvēci nicinoša” bijusi mūsu politika. Gebelss viņiem to būtu izsvītrojis uz līdzenas vietas: “Ja jau par visām varītēm gribat to rakstīt, tad ņemiet vērā, ka šāds teksts ir nožēlojams. Labam tekstam ir jābūt tādam, lai lasītājs uzreiz nespētu domāt neko citu kā vienīgi: “Viņi taču ir nicinājuši cilvēci!” Tad un tikai tad viņš noticēs, ka līdz tam ir aizdomājies pats!”