Lāga Gebelss. Man tik ļoti patika viņa bērni, fīrera bunkurā skats uz viņiem man allaž bija pats mīļākais!
“Vilka midzenis”, nujā: tur tagad iekārtota viesnīca, ēdnīcā katru dienu pasniedz mazūru ēdienus, un tuvumā ir šautuve, kur var blīkšķināt ar gaisa šautenēm, kopumā nožēlojams pasākums. Ja to visu ļautu vadīt man, es izmantotu mūsu oriģinālos ieročus, šauteni 43, pistoli 35, Luger, Walther armijas pistoli vai arī Walther PPK, kaut gan PPK varbūt ne, jo, iedomājoties veco labo PPK, man vienmēr uznāk šīs neciešamās galvassāpes.6 Varbūt vajadzētu aprunāties ar ārstu, taču pēdējā laikā tas man nākas grūti. Toreiz nu gan bija ērti, Teo Morels7 aizvien pie rokas. Gēringam viņš nepatika, bet ne jau visās jomās Gērings bija spīdeklis.
Nogaidīju, līdz aplausi noplaka pilnībā, un tas parasti bija īsts nervu pārbaudījums televīzijas studijai, publikai un man, jo es gribēju absolūtu klusumu. Un vēl nav bijis tādas publikas, kuru es nebūtu spējis apklusināt.
- Tautietes un tautieši!
Mēs
zinām:
nācija
pārtiek
no
savas zemes.
Tās zeme
ir
tās
dzīves telpa. Taču -
kādā
stāvoklī
tad šī zeme
ir
šodien?
“Kanclere”
saka:
lieliskā stāvoklī.
Nujā.
Agrāk šajā valstī augstākais novērtējums bija teiciens: šeit var ēst no zemes.
Kur, es jautāju šai
“kanclerei”,
kur
jūs vislabprātāk ēstu no zemes? Atbildi es gaidu vēl šodien, jo arī “kanclere” zina: vācu zemi ir saindējis lielkapitāls,
starptautiskās lielās finanses!
Vācu zeme ir pilna ar atkritumiem,
vācu bērnam vajag augsto krēsliņu,
lai varētu sēdēt veselīgi,
vācu vīrs, vācu sieva,
vācu ģimene bēg pēc iespējas tālāk
uz augstceltnēm,
mazais vācu sunītis,
kam vārdā Krancis
vai varbūt Duksis,
ar savu
jutīgo ķepiņu
uzmin uz skārda korķa
vai nolaiza
dioksīnu un mirst
mokās
un krampjos!
Nabaga, nabaga Duksis.
Un tā
ir tā pati zeme, no kuras mūsu “kanclere” vēlas ēst.
Tad labu ēstgribu!
Mūsu šīsdienas viešņa ir vācu zemes eksperte.
Zaļo politiķe.
Renāte Kīnasta.8
Viešņu studijā ieveda slaidi noaudzis SS adjutants, vārdā Verners, blonds, ar teicamām manierēm, un, lai gan dāmas sejā bija skaidri redzama nepatika pret viņa mundieri, vaibstu spēlē tomēr jautās zināma atzinība pret viņa fiziskajiem dotumiem. Sieviete paliek sieviete.
Arī Verners bija Zavacka ideja. Flashlight rindās valdīja uzskats, ka man vajagot asistentu.
- Tas ir svarīgi, toreiz bija teicis Zenzenbrinks. Tas jums dod trešo sarunbiedru. Ja viesis ir kūtrs, ja kāda piezīme netrāpa mērķī, jums nav jāpaliek vienatnē ar publiku.
- Tātad es varu uzvelt vainu kādam citam?
- Tā varētu sacīt.
- To es nedarīšu. Vadonis deleģē uzdevumus, bet ne atbildību.
- Bet vadonis pats neskrien vērt vaļā durvis, ja pie tām zvana, iebilda dāma Bellīni. Un viesu jums būs vairāk, nekā vajadzīgs.
Jā, tas nu bija tiesa.
- Jums taču toreiz bija kaut kāds asistents? Kas jums vēra vaļā durvis?
Viņa mirkli aprāvās un tad piebilda: Tātad, ne jums. Bet gan Hitleram.
- Ir jau labi, es noteicu. Durvis? Droši vien Junge. Vai galu kāds no Šēdles9 vīriem…
- Ak debess, nopūtās Zenzenbrinks, tos tipus tak neviens nepazīst.
- Bet ko tad jūs domājāt? Ka Himlers pats personiski rītos gludina man mundieri?
- Tas vismaz būtu dzirdēts!
- Nesarežģīsim tik ļoti, dāma Bellīni viņu piebremzēja. Jūs jau pats tagad nosaucāt nevis kuru katru neievērojamu SS vīru, bet gan to… Šeibli10 ?
- Šēdli.
- Nu, lūk. Vietnieku. Tad mēs vienkārši paņemsim vienu līmeni augstāk. Tas jau ir tikai simboliski.
- Nu labi, es piekritu, bet tad jau iznāk, ka tas būs Bormans.
- Kas? Zenzenbrinks jautāja.
- Bormans! Martins! Reihsleiters!
- Neesmu par tādu dzirdējis.
Jau grasījos pateikt viņam savu viedokli, kā nākas, taču mani tūdaļ apvaldīja dāma Bellīni.
- Jūsu lietpratība ir satriecoša, viņa dūdoja. Tas ir grandiozi, ka jūs pārzināt visas šīs detaļas, kā nespēj neviens cits! Bet, ja gribam piesaistīt masas un tikt pie ļoti lieliem reitingiem, te viņa visai veikli ieturēja nelielu pauzi -, tad jūsu asistents ir jāizraugās no diezgan šaura loka. Paskatieties reālistiski: mēs varam ņemt Gebelsu, Gēringu, Himleru, varbūt vēl Hesu"…
- Hesu nē, iebilda Zenzenbrinks. Tur uzreiz ir līdzjūtības faktors. Nabaga večuks, ļauno krievu dēļ iespundēts uz mūžu…
- …jā, labi, piekrītu, dāma Bellīni turpināja, bet vairāk kandidātu mums nav. Citādi raidījuma laikā katrs skatītājs pēc trīsdesmit sekundēm jautās, kas tas par dīvainu tipu blakus fīreram. Aizkaitinājums nenāktu par labu. Jūs jau pats esat gana kaitinošs.
- Gebelss nemūžam nevērtu vaļā manas durvis, ja pie tām kāds zvanītu, es drusku spītīgi piezīmēju, kaut gan, protams, zināju, ka viņai taisnība. Un Gebelss, bez šaubām, būtu atvēris tās durvis. Manis dēļ Gebelss būtu darījis visu. Drusku līdzīgi kā toreiz ierakumos mans Foksls.12 Tomēr man bija skaidrs arī: Gebelss tas nedrīkstēja būt. Televīzijā viņu pataisītu par Kvazimodo, par tādu kā kupraino Friču tajā sensacionālajā Frankenšteina ekranizācijā ar Borisu Karlofu.13 Tie pārvērstu viņu par grotesku radījumu, un, līdzko izgājis uz skatuves, viņš kļūtu par apsmiekla objektu. To Gebelss nebija pelnījis. Turpretī Gērings un Himlers… Protams, abiem bija savi nopelni, tomēr manī vēl kvēloja taisnīgas dusmas par viņu nodevību. No otras puses, viņi būtu atņēmuši man daļu publikas uzmanības. Es taču biju redzējis, kas notika ar Jokmetu.
- Un ja mēs ņemtu nezināmo karavīru? Tas atskanēja no viesnīcas rezervētāja Zavacka.
- Kā jūs to domājat? dāma Bellīni noprasīja.
Zavackis stalti izslējās krēslā. Liela auguma, superblondu, viņš teica. Tādu SS tipu.
- Tiešām nav slikti, dāma Bellīni sacīja.
- Gērings smīdinātu vairāk, tiepās Zenzenbrinks.
- Mums nevajag lētus smīdinātājus, es pateicu vienā balsī ar Bellīni.
Mēs pārmijām skatienu. Ar katru reizi viņa man patika arvien labāk.
- Jauki, ka esat klāt, es sveicināju Kīnasta kundzi un piedāvāju viņai krēslu. Viņa apsēdās pašapzinīgi kā cilvēks, kuram kinokameras nav svešas.
- Jā, man arī ir prieks, viņa zobgalīgi attrauca, kaut kādā ziņā.
- Jūs droši vien jautāsiet, kādēļ esmu jūs uzaicinājis.