- Afganistānā mums nav ko iegūt, uz to es raugos līdzīgi. Kas mums tur meklējams?
- Pagaidiet, bet…
- Tagad tikai, lūdzu, nesakiet, ka atkal apšaubāt manus motīvus, es teicu. Nesakiet, ka tikai jūs drīkstat atkāpties no Afganistānas, bet man ir jāpaliek tur!
- Neesmu pārliecināta, vai vispār vairs kaut ko sacīšu, Kīnasta atteica. Viņas skatiens klīda pa studiju un pēdīgi apstājās zem karšu galda.
- Tur taču stāv portfelis, viņa ironiski piezīmēja. Vai tam tā jābūt?
- To kāds būs aizmirsis, es izklaidīgi atbildēju. Kur vispār ir Štaufenbergs?17
Portfelis zem karšu galda šī ideja savukārt piederēja man. Patiesībā visu to veco notikumu īsti atcerējos, tikai apmeklēdams “Vilka midzeni”. Un tad arī ierosināju iekļaut to pārraidē kā fiksētu elementu. Kopā ar gājienu pie karšu galda. Uzskatīju, ka portfelis katrā raidījumā ir jānoslēpj no jauna.
- Kad nu esam vienojušies par karaspēka izvešanu no Afganistānas, es teicu, noliecies pār galdu, noslēgumā, lūdzu, izpaudiet mums: kad “zaļie” iegūs varu šajā valstī kuru valsti jūs anektēsiet kā pirmo?
- Tas portfelis tikšķ, Kīnasta apstulbusi sacīja.
Tā bija Zenzenbrinka ideja. Viņš to iedomājās mirkli pirms manis.
- Nemuļķojieties, es aizrādīju. Portfeļi netikšķ. Portfelis nav modinātājs. Tad kā jūs teicāt kuru valsti?
- Vai laukā tagad izsprāgs konfeti? Vai milti? Sodrēji? Krāsa?
- Ak Dievs, tad ieskatieties iekšā!
- To jūs gribētu gan. Es jau neesmu traka!
- Tad jūs to droši vien neuzzināsiet nekad, es noteicu. Turpretī mēs esam uzzinājuši šo to interesantu par jūsu ļoti simpātisko partiju. Liels paldies, ka bijāt pie mums Renāte Kīnasta kundze!
Skanot aplausiem, ielūkojos aiz kulisēm. Tur stāvēja Zenzenbrinks un dāma Bellīni. Abi aplaudēja un ik pa brīdim rādīja man gaisā paslietus īkšķus.
Laba sajūta.
XXXI
Svarīgākais, ko esmu iemācījies savā politiķa karjerā, ir reprezentatīvu pienākumu pareizs novērtējums. Būtībā vienmēr esmu nicinājis šo atkarību no labvēļiem, tomēr tautas nākotnes vārdā politiķim šajā ziņā nereti ir jāspēj pārkāpt sev pāri. Var būt, ka publiska sarokošanās un sabiedrības krējuma uzmanība valdzina to politikāņu kastu, kura jauc dzīvi sabiedrībā ar dzīvi sabiedrības labā, nācijas labā, tā mazā cilvēka labā, kurš spiests taupīt uz maizes un apģērba rēķina. Un tas, kurš vismaz piecpadsmit minūtes pievērsīsies ziņām televīzijas aparātā, absolūti droši ieraudzīs tur vismaz pusduci no tiem lišķīgajiem radījumiem, kuri teju vai rāpo kaut kādu svarīgu personu priekšā. Uz tamlīdzīgām parādībām allaž esmu nolūkojies ar riebumu un dziļā nepatikā esmu uzņēmies dažādus pieklājības apmeklējumus vienīgi lietas labā, partijas labā, piemēram, vācu tautas, rases saglabāšanas vai jauna mersedesa automobiļa labad.
Labi, un arī četrsimt kvadrātmetru dzīvokļa labad, adrese Prinzregentenplatz Minhenē.1
Un, manis pēc, galu galā arī Oberzalcberga labad.
Tomēr visi šie ieguvumi palielināja ne vien vadoņa pievilcību, bet arī partijas un līdz ar to kustības pievilcību. Ja iedomājas kaut vai tikai apmeklētāju straumes Berghofā neviens nevar apgalvot, ka tam bijis kāds skars ar atpūtu! Vai Musolīni vizīte briesmīgi! Vadonis nu reiz nedrīkst noslēgties no sabiedrības vai arī, teiksim, drīkst to tikai lāgiem. Kad viņa Reiha galvaspilsēta guļ drupās, jā, tad nu reiz viņš krietnu laiku var pavadīt fīrera bunkurā. Bet visos citos gadījumos vadoņa vieta ir pie tautas. Tāpēc es arī ļoti priecājos par ielūgumu no Minhenes.
Jau augusta nogalē saņēmu vēstuli no kāda slavena sabiedrības žurnāla. Redaktore lūdza, lai apciemoju viņas žurnālu sakarā ar bijušajiem lielvācu tautas svētkiem, kas tagad bija atkristīti atpakaļ par Oktoberfestu. Firmā Flashlight visi kā viens ieteica man apmeklēt šo sarīkojumu, bet es sākumā vilcinājos. Pirmajā savas karjeras posmā nebiju tur bijis ne reizi, taču tagad bija mainījušies laiki un līdz ar tiem arī šā nepilnas divas nedēļas ilgā tradicionālā sarīkojuma nozīme. Man vairākkārt tika apliecināts, ka Oktoberfests tagad esot pārvērties par tautas svētkiem, kas iztiekot bez pārlieku lielas iedzīvotāju piedalīšanās. Tam, kurš gribēja sēdēt kādā no teltīm un kaut ko nobaudīt, vietu vajadzēja rezervēt vairākus mēnešus, dažreiz pat gadus iepriekš vai arī pārcelt apmeklējumu uz tādiem diennakts laikiem, kuros kārtīgs vācietis nemūžam nespertu tur kāju.
Pats par sevi saprotams, ka neviens garīgi vesels cilvēks neplānotu tik nekaitīgu pasākumu kā tautas svētku apmeklējums mēnešiem vai gadiem iepriekš. Kā uzzināju, sekas bija tādas, ka priekšpusdienā un agrā pēcpusdienā pa svētku laukumu blandījās galvenokārt nekārtīgi vācieši, kā arī slaveno svētku auras pievilināti ārzemnieki un tūristi, kuri spīvi centās jau ap pusdienlaiku pārvērst dienu par vakaru. Gan dāma Bellīni, gan Zenzenbrinka kungs deva man padomu, ka tajā laikposmā neesot ieteicams tur rādīties, jo parādīšanās tādos diennakts laikos liecinot par nenozīmīgu, pat gluži nevajadzīgu personību. Arī vakari piederēja nevis vietējiem iedzīvotājiem, bet gan industriju nozaru koncerniem. Teju vai ikviena puslīdz vērā ņemama firma uzskatīja par pienākumu organizēt saviem klientiem vai presei tā dēvētos Oktoberfesta apmeklējumus, bet daži preses orgāni, neapmierināti ar firmu pasākumiem vai ielūgtajiem viesiem, bija sākuši organizēt šādus apmeklējumus paši, kas, manuprāt, bija ļoti gudra rīcība gluži Gebelsa garā. Biju dzirdējis, ka dažas tādas saviesības nozīmīguma ziņā jau varot mēroties ar Operas balli. Un pie šādām kvalitatīvi augstvērtīgām saviesībām piederēja arī attiecīgā žurnāla rīkotais pasākums. Mana piekrišana piedevām izrādījās esam sevišķi iedarbīga propagandas aspektā, jo, balstoties uz to, ka agrāk nebiju piedalījies šajos svētkos, vairākas bulvāru avīzes savās pirmajās lapās vēstīja: “Hitlers pirmo reizi Oktoberfestā!” Ne bez gandarījuma nodomāju: ja jau viss rit tik gludi, jauna Vцlkischer Beobachter dibināšana atkāpjas arvien tālāk otrajā plānā.
Ap dienasvidu biju ieradies pilsētā un izmantojis laiku, lai uzmeklētu dažas iemīļotas vietas. īsi pakavējos pie Feldherrnhalles, pieminēdams šeit izlietās uzticamu biedru asinis, aizkustināts nostaigāju garām Hoforдukeller krogam un tad, nedaudz tramīgs, devos uz Karaļa laukumu. Taču kā iegavilējās mana sirds, tur ieraugot neskartas visas majestātiskās celtnes: Propileji! Gliptotēka! Antīkās mākslas krātuve! Un gandrīz nebiju uzdrīkstējies cerēt arī Fīrera ēka un Pārvaldes ēka vēl stāvēja, kur stāvējušas, un pat tika izmantotas!2 Tātad tas, ka tieši abas šīs brīnišķās ēkas padara Karaļa laukuma tēlu pilnīgu, nebija palicis nepamanīts pat demokrātiskajiem morāles soģiem. Līksmā omā nedaudz pastaigāju pa Švābingu, mani soļi itin kā paši no sevis aizveda uz Šellinga ielu un tur gaidīja necerēta atkalredzēšanās. Gandrīz nav iedomājams, cik ārkārtīgi es nopriecājos, kad tur mani sveica Osteria Italiana izkārtne un aiz tās slēpās ne vairāk un ne mazāk kā mans vecais iecienītais restorāns Osteria Bavaria. Ļoti labprāt būtu tur iegriezies, lai mazliet uzēstu, iedzertu svaigu minerālūdeni, taču laiks jau bija diezgan vēls, un vajadzēja atgriezties viesnīcā, uz kurieni vakarā man pakaļ atbrauca taksometrs.
Ierašanās Terēzes pļavā3 atskurbināja. Policija gan bija norobežojusi plašo teritoriju, taču nerūpējās nedz par drošību, nedz par kārtību. Tiklīdz paguvu izkāpt no auto, kad grīļīgi tuvojās divi iedzēruši vīri, paspraucās man garām un iegāzās aizmugures sēdeklī.