- Brrrallēēiiiniela! viens nomurdēja, kamēr otrs jau likās pa pusei aizmidzis. Šoferis, spēcīgs vīrs, vispirms iztrieca abus dzērājus no sava braucamā ar vārdiem: Vācas laukā, šitais nav nekāds taksis! pirms varēja pavadīt mani uz sarīkojuma vietu. Atvainošanu, viņš man teica, tajā sūda Oktoberfestā vienmēr iet šitā!
Mērojām nedaudzos metrus pār ielu līdz svētku laukumam. Mans iespaids: bija grūti aptvert, ka kādam var būt ienākusi prātā ideja inscenēt šeit kaut cik sabiedriski nozīmīgu tikšanos. Visapkārt pret gruntsgabalu nožogojumiem balstījās piedzērušie, ilgstoši urinēdami pār zemo žogu. Dažus no šiem personāžiem gaidīja sievietes, kuras, tikpat nedrošas uz kājām, acīm redzami labprāt būtu darījušas to pašu, tikai neuzdrīkstējās kaut kādu neapzinātu pieklājības palieku dēļ. Kāds pārītis, atspiedies pret afišu stabu, mēģināja apmainīties ar glāstiem. Viņš nepārprotami grasījās iebāzt mēli viņai mutē, bet neatrada to un jo viņa tikmēr bija paslīdējusi sprīdi lejup samierinājās ar degunu. Atbildēdama uz pielūdzēja uzmākšanos, viņa atvēra muti un bez kāda plāna locīja gaisā mēli. Pēc tam abi vispirms lēnām, tad arvien ātrāk šļūca ap staba apaļumu, līdz noslīga zemē. Viņa spiegdama smējās un centās kaut ko pateikt, bet līdzskaņu trūkuma dēļ nespēja runāt saprotami. Pielūdzējs nokļuva zem viņas, izvandījās laukā, uz mirkli uzslējās sēdus un tad bez vārdiem iegremdēja roku viņas kleitas izgriezumā. Nekļuva skaidrs, vai viņa pati to pamana, toties trīs netālu stāvoši itāļi noraudzījās tajā ar interesi un nolēma sekot notikumiem no tuvāka atstatuma. Nekādu lielāku interesi šie necienīgie pūliņi nepiesaistīja, vismazāk jau no policijas puses, jo policija nodarbojās ar to, ka vāca kopā samaņu zaudējušos, kādu bija ne mazums.
Terēzes pļavā gluži pretēji nosaukumam tikpat kā nav zaļo joslu, mazi pļavas ielāpiņi atrodami tikai pie kokiem, kas to apjož, un šajā ziņā te nekas nav mainījies kopš mana pirmā Minhenes apmeklējuma. Cik varēju vērot, gandrīz katrā no šiem pļavas ielāpiem kāds gulēja, piedzēries līdz nemaņai, un tur, kur vēl nebija neviena, skatiens bez lielām pūlēm pamanīja kādu, kurš turp jau traucās, nekavējoties saļima zemē vai sāka vemt, vai darīja abus reizē. Vai te vienmēr ir tā? es jautāju šoferim.
- Piektdienās ir trakāk, šoferis rāmi atbildēja. Sūda Oktoberfests!
Nespēju to izskaidrot, taču pēkšņi man kā zibens plaiksnā atausa šīs cilvēciskās katastrofas iemesls. Runa varēja būt vienīgi par kādu NSDAP 1933. gada lēmumu, kas, dabiski, bija paredzēts, lai vēl vairāk kāpinātu tautas simpātijas pret partiju tolaik tika fiksēta alus cena. Acīmredzot kopš tā laika arī citas partijas bija vēlējušās tādā pašā veidā nodrošināt sev popularitāti.
- Tas tiešām izskatās pēc šiem idiotiem! es izsaucos. Vai tad alus cenas nav paaugstinātas? Deviņdesmit feniņi par kausu šodien tā ir smiekla nauda!
- Kāpēc deviņdesmit feniņi? šoferis brīnījās. Kauss maksā deviņus eiro! Kopā ar dzeramnaudu desmit.
Garāmejot redzēju alus līķu pārsteidzošās grēdas. Par spīti aplamajai tautsaimniecībai, šīm partijām laikam kaut kā bija izdevies nodibināt negaidītu labklājību. Nujā, ja nav kara, tad, dabiski, var ietaupīt vienu otru tēriņu. No otras puses: redzot, kādā stāvoklī šeit ir tauta, pat visaklākajam bija jāatzīst, ka vācieši 1942. vai 1944. gadā un pat visbriesmīgākajās uzlidojumu naktīs ir turējušies brašāk nekā šajā septembra vakarā trešā gadu tūkstoša sākumā.
Vismaz fiziski.
Nogrozījis galvu, sekoju šoferim, kurš pie svētku telts ieejas nodeva mani jaunas, blondas dāmas ziņā un devās atpakaļ pie sava braucamā. Dāma ar vadiem pie galvas un mikrofonu pie mutes smaidīdama sacīja: Sveiki, es esmu Čilla un jūs esat…?
- Ābrams Rozencveigs, es atteicu, jau atkal drusku saskaities. Vai mani tiešām bija tik grūti pazīt?
- Paldies. Rozencveigs… Rozencveigs… viņa atkārtoja. Manā sarakstā tāda nav.
- Žēlīgā debess, es izsaucos, vai es izskatos pēc Rozencveiga? Hitlers! Ādolfs!
- Lūdzu, tad pasakiet to uzreiz, viņa sūrojās tik vibrējoši, ka es jau gandrīz nožēloju savu piezīmi. Jūs nevarat iedomāties, kas tik te nenāk, es taču nevaru pazīt visus! Un ja vēl katrs uzdod svešu vārdu. Pirmīt es sajaucu Bekera4 sievu ar viņa pēdējo draudzeni, un viņš man tā sadeva…
Žēlums nav man svešs. īsts vadonis jūt līdzi katram savam tautietim kā paša bērnam. Taču līdzcietība vēl nevienam nav palīdzējusi.
- Tagad atgūstiet stāju! es asi noteicu. Jūs stāvat šajā postenī, jo jūsu vecākais virsnieks paļaujas uz jums! Centieties pēc labākās sirdsapziņas, tad viņš arī neliegs jums savu atbalstu!
Viņa paskatījās uz mani mazliet apjukusi, tomēr kā ierakumos gadās nereti tieši skarbās uzrunas dēļ atguva drusku drosmes, pamāja ar galvu un pavadīja mani uz sarīkojumu telts augšējo stāvu, kur tūdaļ tiku aizvests pie redaktores. Tā bija nobriedusi blonda dāma tautastērpā, ar spožām, zilām acīm, un žirgtās izturēšanās dēļ es viņu katrā laikā spēju iztēloties kā biroja vadītāju partijas centrālē. Bez īpašas nepieciešamības es viņai gan nebūtu uzticējis žurnālu, tomēr, ko var zināt, varbūt klaču avīzīte ar veselības padomiem un adīšanas musturiem būtu pašā laikā. Turklāt viņai droši vien bija no svara arī citu uzmanība, viņa izskatījās tā, it kā būtu jau izaudzinājusi četrus vai piecus bērnus un mājās tagad justos visai vientuļa.
- Ā, viņa starodama iesaucās, Hitlera kungs! Un acu kaktiņos pazibēja šķelmība, it kā viņa būtu pateikusi lielisku joku.
- Pareizi, es apstiprināju.
- Vai, kur skaisti, ka esat klāt!
- Jā, arī es ārkārtīgi priecājos, cienītā kundze, es sacīju un, iekams paguvu bilst ko vairāk, viņa piešķīra savai sejai vēl spožāku starojumu un pagriezās sānis, pēc kā es secināju, ka tagad droši vien tiks uzņemta obligātā fotogrāfija. Nopietni paraudzījos tajā pašā virzienā, tad noplaiksnīja zibsnis un mana audience bija beigusies. Aši uzskicēju mazu četrgadu plānu, kas paredzēja, ka jau nākamajā gadā redaktore šeit tērzēs ar mani vismaz piecas minūtes, bet aiznākamajā divdesmit; pats par sevi saprotams, tikai teorētiski, jo biju apņēmies līdz tam laikam ar pateicību atraidīt tādus ielūgumus kā šis. Tad viņai būs jāiztiek ar kādu citu, tādu kā Gērings.
- Vēlāk jau vēl redzēsimies, redaktore saldi nodūdoja. Ceru, jūs atlicināsiet mums mazliet laika. Un tad kāda jauna sieviete tautastērpā aizvilka mani pie vairākām sievietēm tautastērpos.
Tā vispār bija viena no briesmīgākajām ieražām, ar kādu jebkad biju sastapies: ne tikai redaktore un šī jaunā sieviete, bet gan pilnīgi visas, kuras šeit atradās, bija uzskatījušas par savu pienākumu iespīlēties kleitā, kas attāli atgādināja lauku iedzīvotāju apģērbu, taču pirmais acu uzmetiens atmaskoja gluži baismīgu imitāciju. Protams, jau Vācu meiteņu apvienība bija strādājusi līdzīgā virzienā, taču, kā vēsta pats nosaukums, runa tur bija par meitenēm. Turpretī šeit lielā vairākumā bija dāmas, kurām meiteņu vecums bija vismaz desmit gadu tālā pagātnē, ja ne vēl tālāk. Mani aizveda pie alus galda, pie kura jau sēdēja vairākas personas.
- Ko jums atnest? jautāja viesmīle, kuras tautastērpam vismaz piemita godīgu darba drēbju autentiskums. Vienu kausu?
- Ūdeni bez gāzes, es palūdzu.
Viņa pamāja ar galvu un nozuda.