- Oho, profītis, galda galā noteica tukls krāsainais, kurš sēdēja blakus bālai blondīnei. Bet tu pasūti kausu! Būs labāk priekš fotogrāfa. Tici man, es to daru jau piecdesmit gadu. Viņš atplauka neticami platā smaidā, atsegdams neaptveramus zobu daudzumus. Kā tad tas izskatās Oktoberfestā ar ūdens glāzi?
- Ko niekus, klusie ūdeņi ir dziļi, man pretim pie galda sacīja kāda drusku apvītusi tautastērpa valkātāja, kura kā man nāca ausīs vēlāk pelnīja maizi kādā no tiem nemākulīgi uzņemtajiem seriāliem. Proti, tad, kad nepiedalījās vienā citā pārraidē, kurā, ja nebiju pārklausījies, viņai kopā ar citām līdzīgām trešās šķiras figūrām bija jādodas uz mūžamežu un kameras priekšā jābrien pa tārpiem un ekskrementiem.
- Jums labi sanāk, esmu šo to no jums redzējusi, viņa teica, iedzēra no kausa un paliecās uz priekšu, lai ļautu man ieskatīties savā dekoltē.
- Ļoti priecājos, es atsaucos. Arī no jums jau esmu redzējis vienu vai divas lietas.
- Vai es jūs pazīstu? iejautājās jauns, blonds vīrietis ieslīpi man pretim.
- Bet, protams, atteica aluskausa nēģeris, tikmēr ar biezu pildspalvu parakstīdams kādam jauneklim savu foto. Tas ir Hitlers no Jokmeta raidījuma. Piektdienās pa MyTV1 Ā, nē, tagad viņam ir pašam savs raidījums. Noteikti noskaties, tev noraus jumtu.
- Bet pavisam citādi nekā parasti, tas ir kaut kā tā politiski, sacīja apvītusī dāma, tas ir gandrīz kā politiskais kabarē!
- Par to es neesmu sajūsmā, blondais atteica un pievērsās man. Sorī, tas nav domāts personiski, bet politikā, manuprāt, mēs tik un tā neko nevaram mainīt. Visas tās partijas un tamlīdzīgi, tie tak visi vienā maisā bāžami.
- Tieši manas domas, es sacīju, kamēr viesmīle nolika man priekšā minerālūdeni. Iedzēru malciņu un pār galdu paraudzījos lejup uz svētku telts galveno zāli, lai nolūkotos, kā vietējie sēd pie kausiem, saskanīgi dzied un šūpojas ritmā. Neviens nesēdēja. Visi stāvēja uz alus galdiem un soliem, izņemot tos, kuri patlaban gāzās lejā. Daži auroja, citi skaļi jodelēja. Mēģināju atcerēties, vai Gērings pēc svētku apmeklējumiem kādreiz ir pieminējis tādu masu izlaidību, tomēr neatradu savā atmiņā nekādus norādījumus uz to.
- No kurienes jūs esat? jautāja apvītusī dāma. No Dienvidvācijas, vai ne? Dekoltē atkal tika sniegts man pretī gluži kā ziedojumu trauks.
- No Austrijas, es atbildēju.
- Nu taisni kā īstais! dekoltē izsaucās.
Pamāju ar galvu un ļāvu skatienam klīst pa telpu. Atskanēja spiedziens, pēc tam arī dažas dāmas savās smieklīgajās kleitās mēģināja uzrausties uz soliem un pierunāt pārējās sekot šim paraugam. Skats nebija pacilājošs: dāmas samocīti labā noskaņojumā, kas reizē izstaroja kaut ko drausmīgi izmisīgu. Bet varbūt šķitums bija mānīgs un pie vainas bija tas, ka daudzām bija stipri pietūkušas lūpas, kas, par spīti visiem pūliņiem, piešķīra mutei sapīkušu, pat viegli aizvainotu izteiksmi. Neuzkrītoši aplūkoju apvītušā dekoltē lūpas. Vismaz tās likās normālas.
- Arī man tā uzšpricēšana nepatīk, dekoltē sacīja.
- Kā, lūdzu?
- Jūs taču skatījāties uz manām lūpām, vai ne?
Viņa iedzēra alu.
- Tur nu es negribu laist klāt nekādu ārstu. Kaut gan reizēm iedomājos, ka tas atvieglotu dzīvi. Neviens jau mēs nekļūstam jaunāki.
- Ārstu? Vai jūs esat slima?
- Jūs esat burvīgs, dekoltē atbildēja un noliecās uz priekšu tik stipri, ka tā saturu gribējās noķert, iekams nav izvēlies uz galda. Viņa satvēra mani aiz pleca un pagrieza tā, ka abi skatījāmies vienā virzienā. Viņa jūtami oda pēc alus, kaut arī vēl ne nepatīkamā mērā. Tad viņa izstiepa viegli drebošu rādītājpirkstu un vērsa to uz visām dāmām pēc kārtas, no kreisās puses uz labo:
- Dakteris Mangs. Dakteris Gūbišs. Mangs. Prāga. Nezinu. Mangs. Mīlbauers, bet tas jau ir pasen. Nezinu, nezinu. Mīlbauers. Čehija. Mangs, Mangs. Kaut kāds šarlatāns, pēc tam Mangs, un remontu ir apmaksājis RTL 2 vai Pro Sieben, vai producentu firma apmaiņā pret interviju. Viņa atslīga atpakaļ uz sola un palūkojās uz mani.
- Jūs taču arī esat licis kaut ko pielabot, vai ne?
- Ko es esmu licis pielabot?
- Nu bet, paklausieties, tāda līdzība! Visa branža lauza galvu, kurš to dabūjis gatavu. Kaut gan, un te viņa iedzēra vēl vienu pamatīgu alus malku, es uzskatu, ka to dakteri vajadzētu iesūdzēt.
- Cienītā kundze, man nav ne jausmas, par ko jūs runājat!
- Par operācijām, viņa ērclgi attrauca. Un netēlojiet, ka jums to nav bijis. Tas taču ir muļķīgi!
- Pats par sevi saprotams, ka operācijas ir bijušas, es aizkaitināts sacīju. Savā ziņā dāma jau nebija nesimpātiska. “Jūras lauva”, “Barbarosa”, “Citadele”…
- Par tādām nav dzirdēts. Vai bijāt apmierināts?
Lejā, zālē, spēlēja “Lidotāj, jel pasveicini sauli”.5 Tas noskaņoja mani tīkami nostalģiski. Es nopūtos. Sākumā viss bija kārtībā, bet tad sākās sarežģījumi. Nav tiesa, ka angļiem būtu veicies labāk. Vai krieviem… Un tomēr.
Viņa nopētīja mani. Tad lietpratīgi noteica: Rētas neredz.
- Negribu sūdzēties, es sacīju, taču visdziļākās brūces liktenis cērt mums sirdi.
- Tur jums taisnība, viņa smaidīdama atsaucās un sniedza man pretim kausu. Atbildēju ar savu minerālūdeni. Joprojām centos izprast šo savādo sabiedrību. Kopumā jaunatnes šeit tikpat kā nebija, tomēr visi izturējās tā, it kā nule būtu pārkāpuši divdesmit gadu slieksni. Tas droši vien bija par iemeslu daudzo dekoltē parādei, kā arī atsevišķu personu uzvedībai. Atbaidoši. Šis iespaids, līdzko mani piemeklējis, vairs neatkāpās. Visi šie vīrieši, kuri nav spējīgi panest fizisko sabrukumu kā vīri un kompensēt to ar garīgu darbu vai vismaz ar zināmu briedumu. Visas šīs sievietes, kuras, izaudzinājušas savus bērnus tautai, nevis apmierinātas atpūtās, bet gan uzvedās tā, it kā viņām tagad un vienīgi tagad būtu dota neatsaucamā iespēja uz dažām stundām atprasīt atpakaļ noziedējušo jaunību. Gribējās katru no viņiem sagrābt aiz apkakles un uzkliegt: “Valdieties! Jūs apkaunojat sevi un tēviju!” Tādās pārdomās es gremdējos, kad kāds pienāca pie galda un paklaudzināja pa to ar pirkstu kauliņiem.
- Labsvakars! viņš teica skaistajā, mīkstajā Nirnbergas izloksnē, kas man allaž atgādina šo burvīgo Štreihera pilsētu. Viņam bija gari, tumši mati, gadi četrdesmit pieci vai vairāk, un līdzi viņš acīmredzot bija atvedis savu meitu.
- O, Lotārs! izsaucās apvītušais dekoltē un pavirzījās sānis.
- Sēdi nost, futbola dievs!6
- Nē, Lotārs atteica, es jau tik uz mirkli. Bet gribēju pateikt, ka tev baigi forši sanāk. Skatījos pārraidi pagājušo piektdien, un tas ir baigi smieklīgi, bet tu jau gluži vienkārši saki patiesību. To par to Eiropu un visām tām būšanām! Un iepriekšējā nedēļā to par tiem sociālajiem, kā viņus tur…
- Par sociālajiem parazītiem, es pabeidzu.
- Jā, taisni par to, viņš piekrita, un vēl par bērniem. Bērni takš tiešām ir mūsu nākotne. Kā kulaks uz acs. Lūk, to es gribēju pateikt.
- Paldies, es sacīju. Priecājos. Mūsu kustībai ir vajadzīgs viss iespējamais atbalsts. Man būtu prieks pieskaitīt mūsu atbalstītājiem arī jūsu meitas jaunkundzi.
Pēkšņi viņš šķita noskaišamies, tad skaļi iesmējās un pievērsās meitai. Nu, tipiski! Kā ar āmuru pa pieri! Pa visvārīgāko vietu! Viņš atkal uzsita ar pirkstu kauliņiem pa galdu. Čau, gan vēl redzēsimies!
- Bet jūs taču zināt, ka tā nav viņa meita, vai ne? dekoltē jautāja, kad Lotārs bija prom.