- Tā es pieņēmu. Dabiski, ne bioloģiskā meita, tas nav iespējams jau tīri rases ziņā, bet pieņemu, ka viņš to meiteni ir adoptējis. Vienmēr esmu to atbalstījis, tas ir labāk, nekā ļaut tādai nabadzītei augt bāreņu namā bez vecākiem…
Dekoltē nobolīja acis.
- Vai jūs kādreiz varat pateikt arī kaut ko normālu? viņa nopūtās. Man jāaiziet uz dāmistabu! Neaizmūciet! Jūs esat šausmīgs, bet vismaz ne garlaicīgs.
Iedzēru ūdeni. Apsvēru, kā īsti vērtēt šo vakaru, kad jutu, ka man aizmugurē izcēlusies paliela kņada tur kādu dāmu bija ielencis prāvs fotoreportieru pulks. Dāma, domājams, bija viena no galvenajām šā pasākuma naglām, jo tikpat kā bez mitas piesaistīja fotogrāfu un televīzijas kameru uzmanību. Viņai bija dienvidnieciska ādas krāsa, kas tautastērpam lika izskatīties īpaši ērmoti, un viņas dekoltē bija piepildīts teju vai groteski.7 Ļoti vulgārā izpratnē koptēlu vēl varēja uztvert kā ievērības cienīgu, taču šis iespaids acumirklī pagaisa, līdzko viņa atvēra muti. Viņa runāja tāda augstuma tonī, kas pārspēja visus man zināmos ripzāģus. Bet fotogrāfijās to nevar redzēt, tāpēc fotoreportieriem tas, protams, bija vienaldzīgi. Viņa patlaban grasījās kaut ko iespiegt kamerā, kad kāds fotogrāfs fonā pamanīja mani un virzīja dāmu uz mana galda pusi, acīmredzot lai nofotografētu mūs abus kopā. Izskatījās, ka dāmai tas nav patīkami.
Es pazīstu šo sejas izteiksmi. Varēja skaidri redzēt, kā aiz priekšplānā smejošām acīm nežēlīga skaitļojamā mašīna aplēš, vai šāds foto var dot viņai kādu labumu vai ne. To izprast man palīdzēja apstāklis, ka manā galvā risinājās tieši tāda pati rēķināšana, tikai krietni ātrāk, turklāt ar negatīvu iznākumu. Turpretī viņa acīmredzot vēl nebija nonākusi pie rezultāta, to pauda vilcināšanās. Likās, sekas viņai šķiet neizprotamas un tāpēc riskantas un no šā riska viņa labprātāk izvairītos ar kādu joku. Bet tikmēr kāds no pienākušajiem fotogrāfiem jau bija nācis klajā ar kaujas saucienu “Skaistule un briesmonis”, un fotoreportieru pūlis vairs nebija apturams. Tāpēc eksotiskā skaitļojamā mašīna nolēma bēgt uz priekšu un, smieklos spiegdama, klupa man klāt.
Šis sievietes tips nav jauns, tas pastāvēja jau pirms septiņdesmit gadiem, lai arī ne tik izteiktā formā. Kā tolaik, tā šodien tās ir sievietes ar neizmērojamu tieksmi pēc ievērības un ar zemu pašvērtības apziņu, ko cenšas uzlabot, čakli slēpdamas visus savus iedomātos trūkumus. Neizprotamu iemeslu dēļ šis sievietes tips tam par piemērotu allaž uzskata tikai vienu metodi viņas mēģina padarīt notiekošo smieklīgu. Tas ir visbīstamākais sievietes tips, kāds var gadīties ceļā politiķim.
- O, tas esi tu! viņa spiedza, mēģinādama apkrist man ap kaklu. Superīgi! Vai drīkstu saukt tevi par Dolfiņu?
- Jūs drīkstat saukt mani par Hitlera kungu, es sausi atbildēju.
Dažreiz ar to pietiek, lai ļaudis aizvāktos. Taču viņa iesēdās man klēpī un teica: Eu, nu baigi forši, Hitlera kungs! Ko mēs abi tagad parādīsim jautrajiem fotogrāfiem? Hmmm?
Tādās situācijās var zaudēt visu un nevar iegūt neko. Un deviņdesmit deviņi no simt vīriešiem būtu zaudējuši dūšu un atkāpušies, aizbildinādamies ar “frontes iztaisnošanu” vai “armijas daļu pārdislokāciju”. Tiku to novērojis gana bieži toreiz, 1941. gada krievu ziemā, kura tik negaidīti uzbruka maniem karavīriem ar mīnus trīsdesmit grādiem, mīnus piecdesmit grādiem. Arī toreiz netrūka tādu, kuri sacīja: “Atpakaļ, atpakaļ!” Vienīgi es nezaudēju dūšu un pateicu: nekā, ne metru atpakaļ! Kurš atkāpsies, tiks nošauts. Napoleons cieta neveiksmi, bet es viens pats noturēju fronti, un pavasarī mēs dzinām tos līkkājainos Sibīrijas asinssuņus kā tādus zaķus pār Donu līdz Rostovai, līdz Staļingradai un tā tālāk, šobrīd nevēlos lieki iedziļināties detaļās.
Lai vai kā, par atkāpšanos tolaik nevarēja būt ne runas tāpat kā šajā nepatīkamajā alus telts situācijā. Stāvoklis nekad nav bezcerīgs, ja vien ir fanātiska griba uzvarēt. Te jāatceras kaut vai Brandenburgu brīnums 1762. gadā. Cariene Elizabete nomirst, viņas dēls Pēteris noslēdz mieru, Fridrihs Lielais ir glābts. Ja Fridrihs būtu kapitulējis iepriekš, nebūtu ne brīnuma, ne Prūsijas karaļvalsts, nekā, tikai beigta cariene. Daudzi apgalvo, ka ar brīnumiem nevarot rēķināties. Es saku: var gan! Tikai jānogaida, līdz tie notiek. Bet tikmēr ir jānoturas pozīcijās. Vienu stundu, vienu gadu, vienu gadu desmitu.
- Redziet, cienītā kundze, es teicu, lai iegūtu laiku, man ir liels prieks atkal būt šeit, skaistajā Minhenē, manas kustības galvaspilsētā vai jūs to zinājāt?
- Nē, cik interesanti! viņa bez mazākās saprašanas iespiedzās un jau pacēla rokas, lai ar pirkstiem iebrauktu man frizūrā. Šādiem sievišķiem maz kas ir vieglāk nekā laupīt cieņu autoritātēm, nodarot kaitējumus to ārienei. Nospriedu: ja providencei padomā ir kāds brīnums, tad nu tam ir īstais brīdis.
Pēkšņi kāds no fotogrāfu bara sniedza man resnu, melnu rakstāmo.
- Ņemiet parakstieties uz tautastērpa, viņš sacīja.
- Uz tautastērpa?
- Nujā!
- Jā! Super! Tas skanēja no viņa kolēģu rindām.
Cilvēka zemākie instinkti ir visuzticamākie sabiedrotie, sevišķi, ja citu nav. Pats par sevi saprotams, ka šai apšaubāmajai sievietei nebija nekādas intereses saņemt autogrāfu uz kleitas. Taču fotogrāfi nelikās mierā, saoduši labu variantu parastajām piedauzīgajām dekoltē bildēm. Un pret fotogrāfu iekāri viņa spēja cīnīties tikai ierobežoti. Kurš no zobena dzīvo, tas no zobena kritīs, pat ja zobens ir tikai fotoaparāts. Viņa pamāja ar galvu, izgrūzdama spalgu “super!”. Nodomāju, ka šī katrā ziņā ir iespēja apturēt ienaidnieku vai pat iegūt papildspēkus.
- Atļausiet, cienītā kundze?
- Bet tikai uz auduma, viņa tramīgi iespiedzās. Un ne lieliem burtiem!
- Protams, es noteicu un ķēros pie darba. Katrai iegūtā laika sekundei bija dubulta vērtība, tāpēc savu parakstu es vēl papildināju ar dažiem rotājošiem elementiem. Jau pats sāku justies kā nelga un biju spiests beidzot mitēties, citādi būtu izskatījies kā maza meitene, kura glezno sev dzejas albumā puķītes.
- Gatavs, es ar nožēlu sacīju un apsēdos.
Kāds fotogrāfs noteica: Oioioi. Dāma sekoja viņa skatienam.
Pārsteigts redzēju, ka viņa šausmās iepleš acis.
- Atvainojiet, es sacīju, stūri laikam drusku izsmērējušies. Parastā zīmēšanas blokā tas, protams, nebūtu noticis. Vai jūs zinājāt, ka reiz es gribēju kļūt par glez…
- Vai jūs esat jucis? viņa ieķērcās un izlēca man no klēpja. Gandrīz nespēju tam noticēt. Terēzes pļavas brīnums.
- Piedošanu, cienītā kundze, es teicu, es īsti nesaprotu.
- Es tak nevaru skraidīt apkārt ar kāškrustu uz krūts!
- Kā nu ne, to jūs varat droši, es mierināju, nav jau vairs 1924. gads. Šajā valstī varbūt nav saprātīgas valdības, tomēr šie parlamenta muldoņas aizstāv uzskatu brīvību un…
Viņa vairs neklausījās un vaimanādama berza savu dekoltē tik sparīgi, ka tas jau izskatījās gandrīz frivoli. Un, kaut gan lāgā neizpratu šo izmisumu, stāvoklis tomēr likās glābts. Fotogrāfijās tieši viņa bija tā, kura izskatījās nelāgi. Televīzijas reportāžas, stingri ņemot, bija vēl labākas, tajās varēja skaidri redzēt, kā viņa pielec kājās un, neglīti saviebusies, lamājas vienā laidā, nemaz vairs neizskatīdamās līksma. Starp citu, vairums reportāžu beidzās ar ainu, kurā viņa dažas minūtes vēlāk sašutusi iekāpj taksometrā un aizbrauc, bārstīdama pārsteidzoši spēcīgus izteicienus.