Kopumā es, bez šaubām, būtu devis priekšroku nedaudz cienīgākam sižetam. Tomēr rezultāts, ņemot vērā apstākļus, bija vairāk nekā pieņemams, mani zaudējumi man katrā ziņā likās mazāki par pretinieka zaudējumiem. Tauta vēl aizvien mīl modro uzvarētāju, kurš prot sevi aizstāvēt un tamlīdzīgu personu atvaira bez pūlēm kā uzmācīgu mušu.
Nupat grasījos pasūtīt vēl vienu minerālūdeni, bet tas jau tika likts galdā. Ar sirsnīgu sveicienu no tā tur kunga, viesmīle sacīja un rādīja ar roku. Paskatījos caur ļaužu jūkli un dažus galdus tālāk ieraudzīju blondu vīru, kam āda bija tādā krāsā kā brūni apceptai vistai.8 Krunkas sejā padarīja viņu līdzīgu ļoti vecam Luisam Trenkeram9 un visas kopā veidoja kaut ko līdzīgu ērmotam smaidam. Sastapis manu skatienu, kungs pavicināja gaisā roku, kas beidzās ar dūri un paceltu īkšķi, un vienlaikus tikpat izmisīgi, cik veltīgi centās pasmaidīt vēl platāk.
Izberzēju acis un nolēmu pēc iespējas drīzāk doties prom. Varēja pat domāt, ka dzērieniem te piejaukts klāt kaut kas nelāgs. Jo blakus šim kungam sēdēja tieši tāda pati sieviete kā tā, kura ar kāškrustu uz krūts nupat bija atstājusi telti.
XXXII
Apbrīnojami, kādus ceļus atrod providence, lai nokļūtu pie sava mērķa. Tā gādā, lai viens krīt ierakumos, bet cits turpretī paliek dzīvs. Tā vada vienkārša jefreitora soļus uz mazas sīkpartijas sapulci, lai vēlāk viņš varētu palielināt šīs partijas biedru skaitu līdz miljoniem. Tā gādā, lai kādam, kurš aicināts kam augstākam, viņa darba vidū tiek piespriests, teiksim, gadu ilgs ieslodzījums, lai tur viņš beidzot atrastu brīvu laiku lielas grāmatas rakstīšanai. Tā gādā arī par to, lai neaizstājams vadonis nonāktu pārraidē pie turku jokdara un pāraugtu to tik ļoti, ka viņam tiek burtiski uzspiesta pašam sava pārraide. Un tāpēc esmu drošs par to, ka providence ir iekārtojusi visu tā, lai Krēmeiera jaunkundze nenieka nesaprastu no bārdasnažiem.
Jo atkal bija pienācis laiks apstāties un padomāt. Es gan allaž biju ticējis savas atgriešanās jēgai, tomēr aktuālo notikumu straujajā skrējienā šīs īstenās jēgas izdibināšana pagaidām bija atkāpusies otrajā plānā. Un nekas steidzamāks pagaidām neiezīmējās, jo tauta likās vismaz uz laiku atsvabināta no smagākā posta un pazemojumu sloga. Taču tagad liktenis, tāpat kā reiz Vīnē, nolēma otru reizi atvērt man acis.
Līdz šim biju visai maz saskāries ar ikdienas dzīvi, sīkos darbus manā vietā paveica Krēmeiera jaunkundze. Apstāklis, cik tomēr stipri šis tas ir mainījies, pamazām atklājās tikai tad, kad nolēmu arī pats aiziet iegādāties dažas lietas. Tieši pēdējā laikā man bija sevišķi pietrūcis sava vecā labā bārdasnaža. Līdz šim biju spiests šā tā iztikt ar vienu no sintētiskā materiāla aparātiem, kuru priekšrocība bija tā, ka tajos apvienojās vairāki sliktas kvalitātes asmenīši, kas visi reizē nepatīkami skrāpēja ādu. Uz iesaiņojuma izlasīju, ka tas tiek uzskatīts par varenu progresu, sevišķi salīdzinājumā ar veco variantu, kuram bijis par vienu asmenīti mazāk. Taču es vēl arvien nespēju saskatīt nevienu priekšrocību salīdzinājumā ar saprātīgo veco labo bārdasnazi vienu vienīgu asmeni. Veltīgi biju centies aprakstīt Krēmeiera jaunkundzei, kā tāds izskatās un darbojas. Tāpēc, vajadzības spiests, devos ceļā pats.
Pēdējo reizi kārtīgi iepircies biju apmēram 1924. vai 1925. gadā. Tolaik bija jāiet uz sīkpreču vai ziepju veikalu. Šodien šajā nolūkā bija jādodas uz drogēriju, un Krēmeiera jaunkundze bija man izstāstījusi, kā to atrast. Nonācis tur, secināju, ka drogērijas tēls tomēr ir ļoti pārvērties. Senāk bija lete, un aiz letes atradās preces. Tagad bija lete, taču novietota pie pašas izejas. Aiz tās neatradās vispār nekas, atskaitot skatloga iekšpusi. Preces, visiem pieejamas, bija saliktas bezgalīgās plauktu rindās. Sākumā nospriedu, ka šeit ir desmitiem pārdevēju un visi ieradušies brīva stila apģērbā. Taču izrādījās, ka tie ir pircēji. Klients pats savāca visu vajadzīgo un aiznesa to pie letes. Tas bija ārkārtīgi mulsinoši. Reti biju juties tik nepieklājīgi apkalpots. Likās, it kā pie ieejas man kāds tūdaļ būtu licis saprast, ka savus nieka skuvekļus varu meklēt pats, jo pārdevējiem nu reiz ir darāms kas labāks.
Tikai pamazām man atausa kopsakarība: saimnieciskā ziņā šādai kārtībai bija vairākas priekšrocības. Vispirmām kārtām, drogists varēja padarīt pieejamu lielu daļu sava preču krājuma un līdz ar to ieguva lielāku pārdošanas laukumu. Otrkārt, simt pircēji, dabiski, varēja apkalpot sevi ātrāk, nekā to būtu spējuši desmit vai pat divdesmit pārdevēji. Un, visbeidzot, šos pārdevējus varēja aiztaupīt. Priekšrocība bija pilnīgi skaidra: aptuveni aplēsu, ka, ieviešot šo principu plašās teritorijās, dzimtenē tūlīt atbrīvotos ap 10 000 līdz 20 000 karavīru, ko sūtīt uz fronti. Tas bija tik iespaidīgi, ka bez kavēšanās vēlējos uzslavēt ģeniālo drogistu. Piesteidzos pie vienas no letēm un vaicāju pēc Rosmana kunga.1
- Kurš Rosmana kungs?
- Nu tas, kuram pieder šī drogērija!
- Viņa nav.
Žēl. Toties uzslava kļuva lieka, jo drīz es izdibināju, ka gudrais Rosmana kungs diemžēl netirgo manus bārdasnažus. Mani sūtīja uz citu veikalu, kas piederēja kādam Millera kungam.
īsi sakot: arī Millera kungs jau bija pārņēmis Rosmana kunga ģeniālo ideju. Tomēr manu bārdasnažu nebija arī viņam, un tas pats attiecās arī uz Šlekera kungu, kura visai noplukušais veikals tika vadīts pēc vēl pārdrošāka principa: šeit neviens pat nesēdēja pie kases. Bet tam piemita zināma loģika, jo bārdasnažu nebija arī te. Beigu beigās šo pieredzi varēja apkopot tādējādi, ka Vācijā ir arvien mazāk pārdevēju un tie netirgo bārdasnažus. Tas nepriecēja, bet vismaz bija saimnieciski izdevīgi.
Nezinādams padoma, nesteidzīgi soļoju tālāk pa tirdzniecības pasāžām. Atkal izrādījās, ka esmu rīkojies pareizi, izvēlēdamies vienkāršu ielas uzvalku, jo, šādi ģērbies, atkal varēju tiešā tuvumā skatīt iedzīvotāju patieso un neviltoto situāciju, viņu bailes, rūpes un bārdasnažu trūkumu. Un, tiklīdz biju pievērsis tam visam uzmanību, izrādījās, ka pēc šā savādā darba principa ir organizēti ne tikai drogisti, bet gan visa sabiedrība. Katrs apģērbu veikals, grāmatnīca, apavu veikals, katrs preču nams un sevišķi pārtikas preču tirgotavas, pat restorāni visi darbojās tikpat kā bez personāla. Nauda tagad glabājās nevis bankā, bet gan automātos. Tāpat kā braukšanas biļetes un pastmarkas; šeit jau bija ķērušies pie pasta kantoru pilnīgas likvidācijas. Arī pasta pakas tika iestumtas automātā, un no tāda paša tās pēcāk vilka laukā saņēmējs. Ņemot to visu vērā, jaunā vērmahta rindās vajadzētu būt miljoniem karavīru. Bet patiesībā vērmahts ar lielām pūlēm bija sagrabinājis tikai divreiz lielāku armiju, nekā paredzēja kaunpilnais Versaļas līgums. Tas bija mīklaini.
Kur bija visi šie cilvēki?
Sākumā biju nospriedis, ka tie droši vien būvē autobāņus, nosusina purvus un tamlīdzīgi. Tomēr šis pieņēmums bija maldīgs.
Purvi tagad tika uzskatīti par lielu retumu un tika drīzāk ierīkoti, nevis nosusināti. Un autobāņus tāpat kā senāk būvēja poļi, baltkrievi, ukraiņi un citi ievestie strādnieki par tādām algām, kas Reiham būtu bijušas rentablākas par jebkādu karu. Ja es toreiz būtu zinājis, cik lēti ir dabūjams polis, to valsti es savā karagājienā tikpat labi būtu varējis izlaist.
Mūžu dzīvo, mūžu mācies.
Mirkli man prātā pazibēja arī iespēja, ka vācu tauta starplaikā vienkārši ir tik ļoti sarukusi, ka visu šo ietaupīto cilvēku gluži dabiski vairs nav pasaulē. Taču statistika apgalvoja, ka vāciešu vēl arvien ir astoņdesmit viens miljons. Šeit droši vien jābrinās, kāpēc es jau agrāk nebiju iedomājies par bezdarbniekiem. Iemesls ir tas, ka bezdarbnieka tēls man ir palicis atmiņā citāds.