Bezdarbnieks, kuru pazinu no agrākiem laikiem, pakāra sev kaklā šiltlti ar uzrakstu “Meklēju jebkādu darbu” un izgāja ielās. Pietiekami ilgi bez sekmēm klaiņojis apkārt ar šo šiltīti, viņš to nolika, paņēma sarkanu karogu, ko viņam rokā bija iespiedis kāds apkārtstaigulis boļševiks, un ar šo karogu izgāja ielās. Saniknotu bezdarbnieku miljonu armija bija ideāls priekšnoteikums jebkurai radikālai partijai, un visradikālākā no visām, par laimi, bija manējā. Taču jaunās tagadnes ielās es neredzēju nevienu bezdarbnieku. Te neviens neprotestēja. Un neattaisnojās arī pieņēmums, ka šie cilvēki ir koncentrēti darba dienestā vai kaut kāda veida darba nometnē. Tā vietā, kā es noskaidroju, bija izraudzīts kāda Harca kunga patvaļīgais risinājums.2
Šis kungs bija izdibinājis, ka strādniecības labvēlību var izpelnīties ne tikai ar lielākām algām vai tamlīdzīgi, bet gan arī, sagādājot viņu pārstāvjiem naudu un brazīliešu mīļākās. Šī atziņa vairāku likumu formā tika piemērota arī bezdarbniekiem, tikai ievērojami zemākā līmenī. Vairāku miljonu vietā bija sīkākas summas, īstu brazīliešu vietā bija ungāru vai rumāņu mīlas priesterienes, atrodamas caur bildi internecā ar vienīgo priekšnoteikumu, ka bezdarbniekam pieder viens vai vairāki datori. Tādējādi Rosmana un Millera kungi savā rūpalā, kurā nebija ne pārdevēju, ne bārdasnažu, varēja turpināt piebāzt sev kabatas, nebaidoties no tā, ka bezdarbnieki izdauzīs viņiem logus. To visu ar saviem nodokļiem apmaksāja mazais cilvēks no šrapneļu fabrikas. Un pieredzējušam nacionālsociālistam viss šeit liecināja par kapitāla un žīdu finansistu sazvērestību: ar nabagu naudu tie, kas vēl nabagāki, tika tiktāl nomierināti par labu bagātajiem, ka tie savukārt vienā mierā varēja gūt peļņu no krīzēm. Starp citu, uz to nepagurdami norādīja pat kreisie politiķi, kaut arī, protams, noklusēdami žīdu komponentu. Tomēr patiesībā šis izskaidrojums neaptvēra visu. Šeit neapšaubāmi vajadzēja iekļaut ne vien žīdu finansistus, bet arī pasaules žīdu kopienu tikai tad šī viltīgā sazvērestība atklājās visā pilnībā. Un man acumirklī kļuva skaidrs, ka tieši šo uzdevumu man uztic providence. Galu galā vienīgi es šajā liberālās pilsonības apstulbinātajā šķituma pasaulē spēju saskatīt un atklāt patiesību.
Jo, raugoties virspusēji, varēja taču atzīt, ka Harca kungs ar saviem sociāldemokrātiskajiem rokaspuišiem patiesi ir īstenojis savus šķietamos mērķus. Vai tad dators un baltkrievu daiļava uz ekrāna, vai tad silts, sauss dzīvoklis un pietiekams uzturs vai tad tas viss nebija kapitāla pārdalīšana sociālistiskā izpratnē?
Nē, īstenību saredzēja tikai tas, kurš pazina žīdu un zināja, ka te nav ne kreiso, ne labējo un ka abas puses mūžīgi mūžos strādā rokrokā aizplīvuroti, tomēr nemainīgi. Un tikai asredzīgais, visiem plīvuriem cauri redzošais gars spēja saskatīt, ka mērķis ir palicis tas pats iznīcināt āriešu rasi. Galīgā ciņa par zemeslodes trūcīgajiem resursiem neizbēgami sāksies; krietni vēlāk, nekā tiku pareģojis, tomēr sāksies. Un mērķis bija saskatāms tik skaidri, ka vienīgi nelga būtu varējis to noliegt: žīdu ordas joprojām kala plānus, lai ar savām pretīgajām masām pārplūdinātu Reihu. Tie bija mācījušies tikai no pēdējā kara. Zinādami, ka ir vājāki par vācu karavīriem, tie bija nolēmuši graut, mazināt, iznīcināt tautas pretestības spēju. Tā, lai izšķirošajā dienā aziātu miljoniem pretim stātos tikai mīkstčaulīgi Harca cilvēki, bezpalīdzīgi vicinot savus peles aparātus un televizoru regulēšanas ietaises.
Man kļuva auksti aiz šausmām. Un tapa skaidrs, kāda ir mana misija.
Tagad vajadzēja apņēmīgi soļot uz priekšu pa šo ceļu. Vispirms nolēmu meklēt jaunu bāzi. Mans mājoklis vairs nedrīkstēja būt viesnīca man bija nepieciešamas īstas mājas.
XXXIII
Iztēlē redzēju kaut ko tādu kā toreiz Prinzregentenplatz Minhenē.
Dzīvokli, kurā pietiktu vietas man, viesiem, personālam, ja iespējams atsevišķā, slēgtā stāvā, bet ne atsevišķā namā. Villa ar dārzu un varbūt piedevām ar bieziem krūmiem kaut ko tamlīdzīgu politiskais pretinieks var pārāk viegli novērot un var pat uzbrukt. Nē, liels nams tuvu pilsētai, rosīgā, centram līdzīgā apkaimē tam vēl vienmēr ir savas priekšrocības. Un, ja turpat blakus atrastos arī teātris, tas man netraucētu.
- Jums laikam vairs nepatīk pie mums? jautāja manas viesnīcas līdzstrādniece, kura tagad jau sveicināja pilnīgi brīvi un korekti. Jautājumā skanēja šķelmība, tomēr skaidri jautās arī neviltota nožēla.
- Esmu jau domājis par to, vai neņemt jūs līdzi, es atbildēju.
- Agrāk saimniecību man vadīja māsa, tagad diemžēl jau mirusi. Ja es varētu maksāt jums tādu pašu algu, kādu saņemat viesnīcā, tad labprāt piedāvātu jums šo nodarbošanos.
- Paldies, viņa sacīja, man šeit patīk nemitīgās pārmaiņas. Tomēr vienalga žēl.
Senāk kāds būtu parūpējies par dzīvokļa meklēšanu manā vietā, bet tagad tas bija jādara pašam. No vienas puses, tas bija interesanti, jo vēl vairāk tuvināja mani tagadnei. No otras puses, pastāvēja šie salašņas mākleri.
Ātri izrādījās, ka bez māklera nevar tikt pat ne pie puslīdz reprezentatīva dzīvokļa ar platību no 400 līdz 450 kvadrātmetriem. Mazliet ne tik ātri izrādījās, ka tas ir apšaubāmi pat ar šo draņķa mākleru starpniecību. Gluži vai satricinoši, cik maz šie īres elles sūtņi zināja paši par saviem dzīvokļiem. Pat sešdesmit gadus izpalicis no nekustamo īpašumu aktuālā tirgus, es katrā laikā spēju atrast drošinātāju skapi trīsreiz īsākā laikā nekā tas, kāds bija nepieciešams atsūtītajam “speciālistam”. Sākot ar ceturto firmu, uzstāju, lai mani apkalpo tā dēvētie pieredzējušie kolēģi, jo citādi vispār varēja dabūt tikai sešpadsmitgadīgus puišeļus pārāk lielos uzvalkos. Šie nabaga zeņķi izskatījās tā, it kā taisnā ceļā no skolas sola būtu iesaukti mākleru folksšturmā.
Ceturtajā mēģinājumā man tiešām tika piedāvāts visai piemērots objekts Šēnebergas ziemeļos. Gara pastaiga no turienes aizvestu mani uz valdības kvartālu, un arī tas runāja šim piedāvājumam par labu nevarēja jau zināt, cik drīz radīsies nepieciešamība atrasties valdības sēdekļa tuvumā.
- Jūs man liekaties pazīstams, sacīja gados vecāks mākleris, rādīdams man kalpones istabu blakus virtuvei.
- Hitlers, Ādolfs, es strupi noteicu, lietpratīgi inspicēdams divus tukšus skapjus.
- Ak, jā, pareizi! viņš sacīja. Bez mundiera atvainojiet. Turklāt vienmēr biju domājis, ka ūsas jūs noņemat.
- Kāpēc tad tā?
- Nē, nu, tāpat vien. Es jau mājās arī vispirms novelku kurpes.
- Un es novelku ūsas?
- Tā es biju domājis, jā…
- Ahā. Vai šeit ir vingrošanas telpa?
- Fitnesam? Iepriekšējiem īrniekiem nebija, bet pirms tiem šeit mitinājās kastinga pārraides žūrijas loceklis un fitnesam izmantoja to tur istabu.
- Vai ir kaut kas tāds, kas man būtu jāzina?
- Piemēram?
- Boļševistiski kaimiņi?
- Tādi varbūt bija trīsdesmitajos gados. Bet pēc tam jau… pēc tam jūs taču… kā lai pasaku?
- Zinu, ko jūs gribat teikt, es sacīju. Vai ir vēl kas?
- Vēl, nujā…
Ar skumjām atcerējos Gēliju1 . Man vairs negribētos tādu dzīvokli, kur notikušas pašnāvības, es stingri paziņoju.