- Kopš mēs pārvaldām šo objektu, te neviens nav padarījis sev galu. Un iepriekš arī ne, mākleris steigšus apliecināja. Vismaz tā man liekas.
- Dzīvoklis ir labs, es sausi teicu, cena ir nepieņemama. Nolaidiet trīssimt eiro, un mēs vienosimies. Tad pagriezos uz iešanu. Pulkstenis tuvojās pusastoņiem. Pēc veiksmīgās pirmizrādes dāma Bellīni bija pārsteigusi mani ar operas biļetēm: izrādīja “Nirnbergas meistardziedoņus”, un viņa tūdaļ bija iedomājusies par mani. Pat posās nākt man līdzi uz operu tikai manis dēļ, kā viņa izteicās, jo parasti viņa noliedzot Vāgneru.
Mākleris apsolīja konsultēties par īres maksu. Atlaides gan nav paredzētas, viņš skeptiski ieminējās.
- Tādos jautājumos vienmēr ir iespējams mainīt viedokli, ja klientu vidū ir Hitlers, es pašpaļāvīgi atteicu, iekams devos ceļā.
Bija neparasti silts vēlam novembrim. Debesis jau sen bija satumsušas, man visapkārt dūca un šalca lielpilsēta. īsu brīdi mani atkal sagrāba senā trauksme, bailes no aziātu ordām, kvēla vēlēšanās palielināt bruņošanās budžetu. Tad nemieru nomainīja patīkamā apziņa, ka pēdējos sešdesmit gados mūs tomēr nav piemeklējusi katastrofa, ka providence neapšaubāmi ir izraudzījusies īsto mirkli, lai aicinātu mani rīkoties, un neba nu atvēlējusi man tik maz laika, lai es nevarētu aiziet uz operu paklausīties Vāgneru.
Atpogāju mēteli un rimti soļoju pa ielām. Daži veikali bija pasūtījuši fasādes rotāšanai lielāku daudzumu egļu un priežu zaru. Kad drūzma sāka nogurdināt, es nogriezos mazākajās sānielās. Prātodams par dažu savas pārraides detaļu uzlabojumiem, nesteidzīgi gāju garām kādam sporta centram. Liela tautas daļa fiziski bija teicamā formā tomēr tās pārāk bieži bija sievietes. Labi trenēts ķermenis gan atvieglo vienas otras dzemdības, paaugstina mātes spēju pretoties slimībām un uzlabo veselību, tomēr galu galā nav taču jāsagatavo simti un tūkstoši plintnieču! Jaunekļu īpatsvaru sporta nodarbību vietās viennozīmīgi vajadzēja palielināt. Šādām domām es nodevos, kad ceļu man aizšķērsoja divi vīrieši.
- Tu, žīdu cūka, viens teica.
- Tu domā, ka mēs vienkārši noskatīsimies, kā tu apvaino Vāciju? noprasīja otrs.
Es lēnām noņēmu platmali, lai ielas laternu gaismā būtu saredzama mana seja.
- Atpakaļ ierindā, nelieši, es nesatraucami sacīju, citādi ņemsiet tādu pašu galu kā Rēms!
Mirkli neviens nebilda ne vārda. Tad otrais caur zobiem izgrūda: Tu esi galīgi slims galvā! Vispirms tu liec uzoperēt sev šo godīgo seju un pēc tam ietriec Vācijai dunci mugurā!
- Vājprātīgais, kurš nav pelnījis dzīvot, piebalsoja pirmais. Kaut kas pazibēja viņa rokā. Pārsteidzošā ātrumā viņa dūre šāvās pretim manai galvai. Cenzdamies saglabāt stāju un lepnumu, es nevairījos no sitiena.
Tas bija kā lodes trāpījums. Sāpju nebija, bija tikai ātrums, tikai varenais trieciens, un nama mūris ar klusu šalkoņu slīdēja man pretī. Es meklēju atbalstu, kaut kas stipri atsitās man pret pakausi. Nams aizslīdēja man garām uz augšu, es taustīdamies iebāzu roku kabatā un izvilku “Meistardziedoņu” biļetes, kamēr visapkārt dārdēja sprādzieni. Angļiem laikam bija jauni lielgabali, slepkavīga viesuļuguns, kļuva tik tumšs, kā tie spēja tik precīzi notēmēt, mūsu tranšeja, kā pasaules gals, es pat vairs nezināju, kur ir mana ķivere, un mans uzticamais suns, mans Foksls, mans Foksls, mans Foksls…
XXXIV
Pirmais, ko ieraudzīju, bija spilgta neona gaisma. Un pirmais, ko nodomāju, bija: cerams, kāds starplaikā būs parūpējies par Venka armiju. Tad pārlaidu skatienu telpai un pēc dažiem aparātiem drīz sapratu, ka Venka armija patlaban vairs nav pārāk steidzams jautājums.
Man līdzās atradās tāds kā garderobes statnis, pie kura bija piestiprināti vairāki sintētiskas vielas maisiņi. To saturs lēnām pilēja man tajā rokā, kura nebija ievīstīta cietā ģipsi. To saskatīt nebija pārāk vienkārši, jo nespēju atvērt aci, kura atradās neieģipsētajā pusē. Šis fakts mani mulsināja, tas viss izskatījās ļoti sāpīgi, taču man nekas nesāpēja, tikai nerimtīgi dunēja galva. Pagriezu to sānis, lai uzzinātu kaut ko vairāk par savu stāvokli, un tad uzmanīgi pacēlu pakausi no spilvena, taču tas izraisīja tūlītējas durošas sāpes krūškurvi.
Dzirdēju, ka pretējā pusē atveras durvis. Nolēmu turp neskatīties. Virs manas virsdegunes piesardzīgi iznira medicīnas māsas galva.
- Esat pamodies?
- … es teicu. Tas bija iecerēts kā jautājums par šīsdienas datumu, taču no manas mutes atskanēja tikai kaut kas vidējs starp krekšķi un sēcienu.
- Jauki, viņa sacīja. Tikai, lūdzu, neaizmiedziet atkal, es pasaukšu ārstu.
- … es par atbildi nosēcu. Tomēr varēja noprast, ka tas nav paliekošs bojājums. Acīm redzami ilgākas nelietošanas rezultātā bija tikai zināmā mērā ierūsējusi runāšanas muskulatūra. Ļāvu funkcionējošajai acij aizrotēt mazliet tālāk. Redzeslaukā parādījās galdiņš, uz kura atradās telefons un ziedu pušķis. Ieraudzīju aparātu, kurš droši vien uzmanīja manu pulsu. Mēģināju pakustināt kājas, bet tūdaļ likos mierā, jo varēju paredzēt, ka tas būs saistīts ar sāpēm. Tā vietā pievērsos nelieliem valodas vingrinājumiem, jo galu galā bija domājams, ka man būs jāuzdod ārstējošam ārstam viens otrs jautājums.
Tomēr ilgāku laiku nenotika nekas. Biju jau aizmirsis, kā parasti ir slimnīcās, ja neesi gluži fīrers un reihskanclers. Pacientam ir jāveseļojas, taču patiesībā viņš nedara neko citu kā vien gaida. Gaida māsas, procedūras, ārstus, viss tiek solīts “drīz” vai “tūlīt”, bet īstenībā “tūlīt” nozīmē “pēc pusstundas vai četrdesmit piecām minūtēm”, un “drīz” atbilst apzīmējumam “pēc stundas vai vēl ilgāk”.
Mani pārņēma spiedīga vajadzība, un es tūdaļ sajutu, ka arī šajā ziņā ir veikti zināmi iepriekšēji pasākumi. Tagad labprāt būtu mazliet ieskatījies televīzijas aparātā, taču tā apkalpošana man bija tikpat neizprotama, cik fiziski neiespējama. Tāpēc es nekustīgi raudzījos pretējā sienā un mēģināju rekonstruēt nesenos notikumus. Atcerējos mirkli slimnieku pārvadāšanas automobilī, atcerējos kliedzošo Krēmeiera jaunkundzi, un kaitinošā kārtā man prātā ik pa brīdim pazibēja filmas kadri, kuros es ar mazu, spontānu prieka deju vai palēkšanos pagodināju Francijas kapitulāciju.1 Taču man mugurā bija nevis mundieris, bet gan tirkīzzili baletsvārciņi. Man tuvojās Gērings, aiz iemauktiem vezdams divus apseglotus briežus, un sacīja: “Mans fīrer, kad būsiet Polijā, atvediet drusku sviesta, tad es šovakar pagatavošu mums kaut ko gardu!” Paskatījos uz savām drānām, apjucis palūkojos uz viņu un teicu: “Gēring, jūs, ēzeli. Jūs taču redzat, ka man nav kabatu!” Gērings izplūda asarās, un kāds purināja mani aiz pleca.
- Hitlera kungs? Hitlera kungs?
Uztrūkos augšā vismaz tik augstu, cik spēju.
- Atnācis nodaļas ārsts!
Jauns vīrietis baltā uzsvārcī sniedza man roku, ko es šā tā paspiedu.
- Nu re, varat gan, viņš sacīja. Es esmu dakteris Radulesku.
- Ar tādu uzvārdu un bez akcenta, es nosēcu.
- Tādā stāvoklī un tik runīgs, importa dakteris attrauca.
- Vai zināt, kā es tiku vaļā no akcenta?
Es vārgi papurināju galvu.
- Trīspadsmit gadi skolā, deviņi semestri medicīnas institūtā, divi gadi ārzemju praksē, un pēc tam es apprecējos un pieņēmu sievas uzvārdu.
Pamāju ar galvu. Sāku klepot, sāpju dēļ tūdaļ centos apvaldīt klepu un izstarot zināmu spēku un vadīšanas spējas, kā rezultātā noturējos un neizklepoju pa degunu dažas neglītas vielas kripatas. Kopumā es jutos neiepriecinoši.