- Vispirms: veselības ziņā jūsu stāvoklis ir daudz labāks nekā tīri optiski. Jums nav nekā tāda, ko nevarētu saremontēt vai kas ar laiku nepāries pats no sevis…
- Ma-na balss?… es izvaidēju. …esmu orators.
- Balsij nekas nekaiš, tā tikai nav vingrināta, un piedevām ir izžuvusi rīkle. Lai vai kā, jums vajag daudz dzert. Ja redzu pareizi, viņš piezīmēja, uzmetis acis manas gultas malai, patlaban jums pat nav jārūpējas par atkritumvielām. Tā, paskatīsimies, kas mums vēl te ir? Jums ir nelāgs vaiga kaula lūzums, smags smadzeņu satricinājums, vairāki stipri žokļa sasitumi. Ka žoklis nav lauzts, tas vispār ir vislielākais brīnums. Kolēģi uzņemšanas nodaļā uzreiz nosprieda, ka lietots sitamriņķis, un, ja tas ir tiesa, jūs varat pateikties savam Dievam Tam Kungam vairākas reizes pēc kārtas. Aizpampusī acs izskatās neglīti, bet funkcionēs atkal. Tālāk mums ir lauzts atslēgas kauls, lauzta roka pilnīgi gluds lūzums, tas ir ideāli -, piecas lauztas ribas, un vēl mums vajadzēja jūs uzšķērst, lai salāpītu plīsumu aknās. Pie viena varu apliecināt: jums ir vienas no skaistākajām aknām, kādas mēs jebkad esam redzējuši. Jūs nedzerat, vai ne?
Es vārgi pamāju ar galvu. Un esmu veģetārietis.
- Ļoti skaisti rādītāji, tiešām. Ar tādiem jūs varat nodzīvot līdz simt divdesmit gadiem.
- Nepietiks, es izklaidīgi teicu.
- Nu, nu, viņš iesmējās, jums vēl ir daudz laika. Tur es neredzu problēmas, jums tikai drusku jāpagaida.
- Jums droši vien vajadzētu ziņot policijai, ieminējās māsa.
- To viņi gribētu gan! Rēms būtu atdevis nezin ko, lai tik es būtu ziņojis par viņu policijai…
- Es jau neesmu jūsu advokāts, sacīja šis dakteris ar rumāņu uzvārdu, tomēr tādu savainojumu gadījumā…
- Es atriebšos pats savā manierē, klepodams attraucu, un te man iešāvās prātā, ka reti esmu izteicis tukšākus draudus. Labāk pasakiet, cik ilgi jūs mani vēl te turēsiet!
- Nedēļu vai divas, ja nebūs komplikāciju, varbūt arī drusku ilgāk. Pēc tam jau mājās viss sadzīs, kā nākas. Un tagad vēl mazliet paguliet. Un padomājiet par to iesniegumu, māsai ir pilnīga taisnība. Protams, ir jāpagriež otrs vaigs, bet tas nevienam nedod tiesības tik traki to nozilināt.
- Un padomājiet arī par ēdienkarti. Māsa sniedza man kaut kādu sarakstu. Mums jāzina, ko vēlaties ēst, kamēr uzturaties pie mums.
Pastūmu sarakstu atpakaļ. Nekādas īpašas apkalpošanas. Vienkāršs karavīru ēdiens. Veģetārs. Kā senajiem grieķiem.
Viņa paskatījās uz mani, nopūtās, ievilka lapā kādu duci ķeksīšu un atkal sniedza to man. Parakstīties jums vajadzēs pašam.
Nespēcīgi parakstījos ar kustīgo roku. Pēc tam atkal ieslīgu snaudā.
Es stāvēju autobusu pieturā Ukrainā, un rokās man bija milzīga bļoda ar sviestu.
Gēringa tur nebija, un es vēl skaidri atceros, cik ļoti tas mani kaitināja.
XXXV
Patiesībā man prātā tomēr mirkli iešāvās doma par ziņošanu policijai, taču es to atraidīju tikpat apņēmīgi, cik neatsaucami. Tā runāja pretī visiem maniem principiem. Vadonim neder upura loma. Viņš nav atkarīgs no labvēlības, ko varētu izrādīt tādi nožēlojami radījumi kā prokurori vai policisti, viņš neslēpjas aiz to mugurām, viņš ņem tiesu un taisnību savās rokās. Vai, pareizāk sakot, nodod to SS kvēlajās rokās, un SS tad satver to savās daudzskaitlīgajās dūrēs. Ja man būtu SS, es būtu gādājis, lai šī apšaubāmā “partijas centrāle” jau nākamajā naktī stāvētu gaišās liesmās un lai nākamās nedēļas laikā ikviens no tās gļēvulīgajiem biedriem, mirkdams savās asinīs, varētu paprātot par tautiskas domāšanas īstenajiem principiem. Bet no kura es to varēju prasīt šajos miermīlīgajos, no vardarbības atjūkušajos laikos? Zavackis bija trāpīgs runātājs, bet ne sitējs, viņš bija pieres, nevis dūres darbinieks.1 Tāpēc biju spiests atlikt šīs problēmas risināšanu uz nenoteiktu laiku, kā arī, veicot vienu otru māņu manevru sanitāro telpu lietošanā, gādāt par to, lai man klāt netiktu fotoreportieri, kuri varētu izgatavot visai neglaimojošus fotoattēlus. Taču starpgadījuma fakts pats par sevi nebija noslēpjams, un jau pēc dažām dienām avīzēs varēja lasīt, ka es esot kļuvis par “labēji radikālās vardarbības” upuri, prese nodarbojās ar savām parastajām muļķībām, nepelnīti pagodinādamas šos stulbos mīkstčauļus ar apzīmējumu “labējie radikāļi”. Tomēr nav nekā tāda, kas nenoderētu vismaz kaut kam. Nedaudzu dienu, pat stundu laikā man bija vairākas pārsteidzošas telefona sarunas ar cilvēkiem, kuriem Krēmeiera jaunkundze pēc Zavacka kunga pamudinājuma un ar viņa svētību bija iedevusi mana mobilā telefona aparāta numuru.
Pirmo sarunu, kas nesastāvēja no firmas līdzstrādnieku novēlējumiem atveseļoties, es risināju ar Kīnasta kundzi, kura man “no sirds” vēlēja veselību, apvaicājās par manu pašsajūtu un gribēja zināt, vai es jau esot iestājies kādā partijā.
- Jā gan, es atbildēju, pats savējā.
Kīnasta iesmējās un norādīja, ka NSDAP tomēr vismaz uz laiku atrodoties tādā kā snaudas vai atpūtas stāvoklī, un, iekams tā pamodīšoties, lai taču es apdomājot, vai man kā māksliniekam, kurš ar sirdi un dvēseli iestājas pret labējo varu, īsto mājvietu nevarētu piedāvāt Zaļo partija, “vismaz uz zināmu laiku”, kā viņa smiedamās uzsvēra.
Nogrozīju galvu par šo zvanu un droši vien drīz būtu to aizmirsis kā vēl vienu ērmotu parlamentāri demokrātiskās fantāzijas augli, ja jau tūdaļ nākamajā dienā nenotiktu vēl viena telefona saruna, ne mazumu līdzīga šai. Ar mani runāja kāds kungs, kurš, kā miglaini atcerējos, vai nu patlaban mācījās par veselības aizsardzības ministru, vai bija jau beidzis mācības.2 Uzvārds man neatausa prātā arī pēc ilgākas domāšanas, un tagad es jau esmu pilnībā atmetis mēģinājumus saglabāt pārskatu par viņa partiju. Attiecīgajos raidītājos nereti tiek baumots, ka vienīgais gados vecākais kungs, kurš vēl atlicis šajā apvienībā, esot gluži nevaldāms žūpa.1 Manuprāt, kungam šeit tiek nodarīta pārestība, un es drīzāk pieņemu, ka šīs partijas ērmīgajā riņķadejā ir absolūti neiespējami piedalīties pat ne stundu, neatstājot pilnīgi piedzēruša cilvēka iespaidu.
Veselības aizsardzības māceklis man teica, cik ļoti nožēlojot, ka man tā uzbrukts, un tieši tādam kā man, kurš kvēli aizstāv visplašāko vārda un uzskatu brīvību, šajos grūtajos laikos esot nepieciešams viss iespējamais atbalsts. Man tikpat kā neizdevās uzsvērt, ka stiprais ir visvarenāks, kad viens, jo māceklis jau klāstīja, ka darīšot visu, lai es pēc iespējas drīzāk atgrieztos televīzijas ekrānos, un mirkli es sāku bažīties, ka manu ārstēšanu viņš grasās ņemt savās bēdīgi slavenajās mīksti nemākulīgajās rokās. Tā vietā viņš itin kā starp citu apvaicājās par manu partijas piederību, un es atbildēju saskaņā ar patiesību.
Māceklis zēniski gaiši iesmējās. Tad apliecināja, ka es esot lielisks, un, tā kā NSDAP patlaban atdusoties vēstures kapsētā, viņš gluži labi varētu iedomāties, ka FDP varbūt varētu tapt man par jaunu politisko mājvietu. Atteicu, lai viņš ar saviem kolēģiem beidzot mitējas apvainot manu partiju un ka man nav it nekāda veida intereses par viņa liberālo politikas kaitēkļu baru. Māceklis iesmējās vēlreiz, sacīja, ka tāds es viņam patīkot un jau drīz atkal būšot gluži tāds pats, kāds bijis, un nobeigumā nelūgts apsolīja piesūtīt man uzņemšanas pieteikuma anketu. Tajā brīdī es nodomāju, ka telefons gluži vienkārši nav īstais saprašanās līdzeklis ļaudīm, kuriem nav ausu. Un, līdzko biju to nolicis, tas iezvanījās atkal.