Izrādījās, ka veselības aizsardzības māceklis un zaļā Kīnasta nebūt nav vienīgie, kuri nolēmuši pēc savas patikšanas iztulkot manu apņēmīgi nesto asins upuri. Vairāki zvanītāji no dažādām partijām slavēja manu izšķirīgo iestāšanos par vardarbības brīvību, par ko, pēc viņu domām, liecināja mana demonstratīvā atteikšanās no pašaizsardzības, un šo partiju vidū bija arī vienīgais grupējums, pret kuru nosaukuma dēļ varēju just simpātijas: ar kungu no Dzīvnieku aizsardzības partijas man raisījās ļoti patīkama saruna, kuras gaitā viņš pateicības vērtā kārtā vērsa manu uzmanību uz dažu neticamu cietsirdības aktu pret rumāņu klaiņojošiem suņiem. Nolēmu tuvākajā nākotnē veltīt īpašu vērību šīm sašutumu modinošām norisēm tajā zemē.
Tomēr nesenie notikumi šo “profesionālo” politiķu skatījumā tika vērtēti arī pavisam citādi. Pilsoņtiesību apvienība “Solidaritāte”4 pasludināja mani par ciešanu biedru kaut kādā veidā vajātajam partijas dibinātājam Larušam, kāda savāda ārzemnieku partija BIG apliecināja, ka valstī, kurā nav brīv piekaut ārzemniekus, pašsaprotami nav brīv piekaut arī vāciešus, un es nekavējoties uzsvēru, ka negribu dzīvot valstī, kurā vairs nav brīv piekaut ārzemniekus. Neizskaidrojamā kārtā klausulē atkal atskanēja sirsnīgi smiekli. Vēl citi uzlūkoja mani nevis kā uzskatu brīvības simbolu, bet gan, gluži pretēji, kā aplamu uzskatu apkarotāju, es tiku raksturots ne vien kā cīnītājs pret vardarbību, bet gan vairākas reizes arī kā cīnītājs par to (CSl/, divas strēlnieku apvienības, viens šaujamieroču ražotājs) un vienu reizi kā pret senioriem vērstas varmācības upuris (Ģimeņu partija). Ar sevišķu diletantismu izcēlās Pirātu partija, kam mana izturēšanās un it īpaši atteikšanās sūdzēties policijai liecināja par protestu pret policejisku valsti, un, viņuprāt, tajā bija saskatāma spilgta norobežošanās no valsts un “totāls pirātu funktieris”. Kaut cik tuvāk patiesībai nonāca grupējums ar nosaukumu “Violetie”, kas manī vēlējās saredzēt liecinieku no tādas pasaules, kura atrodas ārpus “tikai materiālistiskā”; pēc viņu domām, “savu atgriešanos zem pilnīgas miermīlības karoga” es “ar vislielāko iecietību” biju “pakļāvis vissmagākajiem pārbaudījumiem”. Es smējos tik ilgi, ka ribu sāpju dēļ biju spiests palūgt kādu pretsāpju līdzekli.
Krēmeiera jaunkundze no biroja allaž nesa man sūtījumus. Arī viņai bija vairākkārt zvanīts būtībā no tām pašām partijām un grupām, tikai cilvēki bija citi. Jaunums bija ziņojumi no dažādām komunistu apvienībām; motīvi man ir piemirsušies, taču galu galā tie nebūs pārāk atšķīrušies no Staļina motīviem parakstīt ar mums paktu 1939. gadā. Visiem šiem zvanītājiem un skribentiem kopīgs bija tas, ka viņi mēģināja pierunāt mani kļūt par savas apvienības biedru. Bija tikai divas partijas, kuras nepieteicās vispār. Lētticīgie tur droši vien saskatītu intereses trūkumu, taču es izpratu stāvokli labāk. Tāpēc, kad vēl pēc nepilnas dienas telefonā parādījās nepazīstams Berlīnes numurs, es uz labu laimi saucu:
- Hallo? Vai SPD?
- Ēē, jā vai es runāju ar Hitlera kungu? vaicāja kāda balss.
- Jā gan, es jūs jau gaidīju!
- Mani?
- Ne tieši. Bet kādu no SPD. Kas runā?
- Gabriels, Zigmārs Gabriels. Tas nu gan ir brīnišķīgi, ka jūs atkal varat tik labi sarunāties pa telefonu, esmu taču dzirdējis un lasījis briesmu lietas. Nu, un tagad jau izklausās pavisam labi.
- Tas jau tikai pateicoties jūsu zvanam.
- O! Tāpēc, ka tas jūs tā iepriecina?
- Nē, tāpēc, ka tas nāk tik vēlu. Pa to laiku, kas vajadzīgs, lai vācu sociāldemokrātijai rastos kāda ideja, varētu izdziedēt arī divas smagas tuberkulozes.
- Haha, Gabriels pasmējās, un tas izklausījās pārsteidzoši dabiski. Tur nu jums dažreiz ir taisnība. Redziet, un tieši tāpēc es zvanu…
- Zinu. Jo mana partija patlaban ir atpūtas stāvoklī.
- Kura partija?
- Jūs liekat man vilties, Gabriel! Kā sauc manu partiju?
- Ēē…
- Nu?!
- Atvainojiet, laikam nebūšu īsti sa…
- N. S. D. A. …?
- P?
- P. Pareizi. Tā patlaban atpūšas. Un jūs gribat zināt, vai tikmēr es gadījumā nemeklēju jaunu politisku mājvietu. Jūsu partijā!
- Tik tiešām biju kaut ko tādu…
- Mierīgi sūtiet savus papīrus uz manu biroju, es vieglā tonī teicu.
- Sakiet, vai jūs nupat neesat iedzēris pretsāpju zāles? Vai varbūt par daudz miega līdzekļa?
- Nē, es attraucu un jau grasījos piebilst, ka viens miega līdzeklis nupat ir piezvanījis. Te man ienāca prātā, ka Gabrielam, iespējams, ir taisnība. Nekad jau nevar zināt, ko mediķi laiž tev dzīslās no šiem pakarināmiem maisiņiem. Un vēl man ienāca prātā, ka šī SPD savā tagadējā veidolā nudien vairs nav tāda, kādu būtu nepieciešams ieslodzīt koncentrācijas nometnē. Savā snaudulībā to pat varētu kaut kam izmantot. Tāpēc tūdaļ norādīju, ka esmu ieņēmis zināmus medikamentus, un beigās atvadījos pat visai laipni.
Atzvilu spilvenā un prātoju, kurš gan piezvanīs nākamais. Patiesībā trūka vēl tikai telefona sarunas ar kancleres vēlēšanu apvienību. Kurš no turienes varētu zvanīt? Pati druknā matrona, protams, ne. Bet darba ministre5 gan mani iepriecinātu. Labprāt būtu uzzinājis, kāpēc viņa beigusi vairošanos tikai viena bērna attālumā no Mātes krusta zeltā.6 Interesants būtu arī Gutenbergs7 , kurš lai gan izniris no gadsimtiem dziļā aristokrātu asinsgrēka purva prata domāt lielās kopsakarībās, netērēdams laiku sīkumainiem profesoriskiem iebildumiem. Tomēr viņa ziedu laiki politikā man šķita pagājuši. Kurš atlika? Ekoloģiskais briļļainis?8 Frakcijas šefs, šī nulle? Māksloti krietnais finanšu švābs ratiņkrēslā?9
Un patiesi, valkīras atkal sāka auļot. Numurs bija nepazīstams, taču ar Berlīnes priekškodu. No visiem variantiem izvēlējos vējagrābsli.10
- Labdien, Pofallas kungs, es sacīju.
- Kā, lūdzu? Tā neapšaubāmi bija dāmas balss. Manuprāt, dāma bija vecāka, varbūt ap gadiem piecdesmit pieciem.
- Atvainojiet kas runā?
- Golca, Beāte Golca, un viņa piemetināja kāda it pazīstama vāciskas izcelsmes apgāda nosaukumu. Un ar ko runāju es?
- Hitlers, es atbildēju un nokremšļojos. Piedodiet, biju gaidījis kādu citu.
- Vai zvanu nelaikā? Jūsu birojā man teica, ka pēcpusdienā es varot bez problēmām…
- Nē, nē, es atteicu, viss kārtībā. Tikai, lūdzu, nejautājiet, kā es jūtos.
- Vai jums joprojām ir tik slikti?
- Nē, un tomēr citādi jāsāk justies kā sabojātai platei.
- Hitlera kungs… zvanu tāpēc, ka vēlos jums pajautāt, vai nevēlaties uzrakstīt grāmatu.
- Esmu jau uzrakstījis, es sacīju. Pat divas.
- Zinu. Vairāk nekā desmit miljoni eksemplāru. Ļoti iespaidīgi. Bet cilvēks ar šādu potenciālu taču nedrīkst apklust uz veseliem astoņdesmit gadiem.
- Jā, redziet, tas nebija gluži manā varā…
- Jums, protams, taisnība, un es saprotu, ka nav diez cik ērti rakstīt, ja pār bunkuru brāžas krievu ordas…
- Tik tiešām. Pats nebūtu spējis izteikt to citādi. Mani patīkami pārsteidza šīs Golca kundzes acīmredzamā iejušanās spēja.
- Bet tagad krievs ir atkal prom. Un, lai cik ļoti mēs visi izbaudām jūsu iknedēļas kopsavilkumu televīzijā, manuprāt, fīreram ir pienācis laiks atkal visaptveroši izklāstīt savu pasaules redzējumu. Vai varbūt iekams neesmu šeit pilnīgi nonākusi muļķa lomā jums sen ir saistības citur?