- Nu, es parasti publicējos Franča Ēera apgādā," es sacīju, taču tad iedomājos par to, ka patlaban arī šis apgāds droši vien ir atpūtas stāvoklī.
- Pieņemu, no sava apgāda neesat saņēmis ziņas jau ilgāku laiku?
- Patiesībā jums taisnība, es domīgi teicu. Interesanti, kurš tagad iekasē manas tantjēmas.
- Bavārijas federālā zeme, ja esmu pareizi informēta, Golca kundze sacīja.
- Nekaunība!
- Jūs, protams, varat sūdzēt tiesā, bet pats taču zināt, kādas tās tiesas ir…
- Kam jūs to stāstāt!
- Tomēr es priecātos, ja jūs izraudzītos vienkāršāku ceļu.
- Un tas būtu?
- Uzrakstītu jaunu grāmatu. Jaunā pasaulē. Mēs to labprāt izdotu. Un kā profesionāle profesionālim varu piedāvāt jums, lūk, ko. Tad viņa nosauca ne vien dažādus lielāka mēroga reklāmas pasākumus, bet arī priekšapmaksu tādā apjomā, ka tas, par spīti apšaubāmajai eironaudai, izvilināja man ievērojamu atzinību -
kuru es, dabiski, iesākumam paturēju pie sevis. Turklāt es drīkstētu brīvi izraudzīties līdzstrādniekus, un apgāds apmaksātu arī viņu honorārus.
- Mūsu vienīgais noteikums: grāmatā jābūt rakstītai patiesībai.
Es nobolīju acis. Jūs droši vien gribat zināt arī, kā mani sauc.
- Nē, nē. Pats par sevi saprotams, jūsu vārds ir Ādolfs Hitlers. Kādu tad citu vārdu lai mēs liktu tādai grāmatai uz vāka? Moiše Dimenšteins?
Es iesmējos. Vai Ābrams Rozencveigs. Jūs man patīkat.
- Ko es gribu pateikt: mums nav vajadzīga komiska grāmata. Domāju, tas ir arī jūsu garā. Fīrers nejoko, vai ne?
Apbrīnojami, cik vienkārši risinājās saruna ar šo dāmu. Viņa tiešām zināja, par ko runā. Un ar ko.
- Vai jūs par to padomāsiet? viņa jautāja.
- Atvēliet man mazliet laika, es atbildēju. Došu jums ziņu.
Nogaidīju precīzi piecas minūtes. Tad piezvanīju viņai. Pieprasīju ievērojami lielāku summu. Atskatoties uz šo zvanu, jāpieņem, ka viņa bija ar to rēķinājusies.
- Nu tad Sieg Heil, viņa sacīja.
- Vai drīkstu uzlūkot to kā piekrišanu?
- Drīkstat, viņa smējās.
- Un jūs arī! es atteicu.
XXXVI
Tas ir apbrīnojami. Pirmo reizi kopš ilgiem laikiem mani neuztrauc sniegs, lai gan uzsnidzis tik agri. Aiz loga krīt lielas pārslas, un vēl 1943. gadā tas būtu iedzinis mani ārprātā. Tagad, kad zinu, ka visam piemīt dziļāka jēga, ka providence negaida no manis, lai uzvaru pasaules karā uzreiz pirmajā vai otrajā mēģinājumā, ka tā dod man laiku un paļaujas uz mani, tagad pēc smagiem gadiem beidzot varu atkal īsti izbaudīt šo liego mieru pirms Ziemassvētkiem. Un es baudu to gandrīz tāpat kā tolaik, kad biju vēl bērns un, iekārtojies omulīgā dzīvojamās istabas stūrī, lasīju Homēra Irojas karu. Drusku traucē vēl tikai sāpes krūškurvī, tomēr, no otras puses, ir arī ļoti uzmundrinoši novērot, kā tās mazinās.
Apgāds ir piesūtījis man diktēšanas ierīci. Zavackis gribēja, lai šim nolūkam izmantoju savu telefona aparātu, taču diktēšanas ierīce ir daudz vienkāršāk apkalpojama. Nospied pogu tas ieraksta, nospied pogu tas mitējas. Un tikmēr neviens uz to nezvana. Vispār jau esmu liels pretinieks šiem nemitīgajiem uzdevumu apvienojumiem. Radio tagad atskaņo vēl arī šos sudrabainos ripuļus, skūšanās aparāts funkcionē mitrajā un sausajā režīmā, degvielas uzpildītājs tirgo pārtiku, telefons ir ne vien telefons, bet arī kalendārs un piedevām fotoaparāts, un vispār viss vienā. Tās ir bīstamas muļķības un noved vienīgi pie tā, ka mūsu jaunie ļaudis uz ielas nemitīgi blenž savos telefona aparātos un tiek sabraukti veseliem tūkstošiem. Viens no maniem pirmajiem pasākumiem būs šādu telefona aparātu aizliegšana, vai arī to izmantošana tiks atļauta un varbūt pat uzdota kā pienākums vairs tikai atlikušajiem mazvērtīgo rasu elementiem. Manis pēc tie tad varēs dienām ilgi gulēt uz Berlīnes galvenajām ielām kā sabraukti eži, un tur būs savs praktisks labums. Bet citādā ziņā: blēņas! Savukārt valsts finansēm būtu izdevīgāk, ja Luftwaffe varētu uzņemties arī atkritumu izvešanas uzdevumus. Jā, bet kas tad tā būtu par Luftwaffe?
Laba doma. Tūdaļ iediktēšu to aparātā.
Gaitenis aiz durvīm ir vērienīgi izrotāts Ziemassvētkiem. Zvaigznes, egļu zari un tamlīdzīgi. Adventes svētdienās galdā ir karstvīns, tagad izstrādāts arī ļoti patīkamā variantā bez alkohola, kaut arī šaubos, vai ar kaut ko tādu jebkad samierināsies armija. Nu labi, zaldāts paliek zaldāts. Kopumā tomēr nevaru apgalvot, ka Ziemassvētku rotājumi būtu tapuši gaumīgāki. Šeit ielauzusies gaužām neiepriecinoša industrializācija. Es nerunāju par to, kas ir vai kas nav kičs, jo katrā kičā vienmēr mājo arī vienkāršā cilvēka izjūtas daļiņa, tāpēc tam vienmēr paliek iespēja attīstīties līdz īstai, lielai mākslai. Nē, turpretī man ļoti traucē tas, cik nesamērīgu nozīmi ir ieguvis Ziemassvētku vecītis, tās neapšaubāmi ir angloamerikāniskās kultūras iefiltrēšanās sekas. Turpretī svece ir stipri zaudējusi savu nozīmi.
Iespējams arī, ka man tikai tā liekas, jo šeit, slimnīcā, sveces nav atļauts dedzināt ugunsdrošības iemeslu dēļ. Un, lai cik labi protu novērtēt saudzīgu apiešanos ar tautas īpašumu, es tomēr neatceros, ka manas valdības laikā, par spīti dāsnai sveču izmantošanai, būtu bojāts vērā ņemams daudzums ēku. Tomēr atzīstu: sākot ar 1943. gadu, arvien lielāka vispārēja ēku trūkuma dēļ arī statistikai šeit, protams, ir zūdoša faktiskā ticamība. Lai vai kā, Ziemassvētkiem piemīt sava burvība. Brīvam no ilgstoši neizbēgamas valstiskas atbildības, to vajag izbaudīt, kamēr vien iespējams.
Varu sacīt, ka personāls šeit ļoti rūpējas par mani. Daudz runāju ar viņiem par viņu darba apstākļiem, par sociālo nodrošināšanu, kas kā pārliecinos arvien vairāk ir tādā stāvoklī, ka jābrlnās, kā vispār vēl iespējams ārstēt cilvēkus. Bieži pie manis nāk arī mediķi. Novelk uzsvārci un stāsta man jaunas anekdotes par pašreizējo nespējīgo veselības ministra lomas tēlotāju. Viņi apgalvo, ka tikpat trakas lietas varētu pastāstīt arī par viņa priekšgājēju un neapšaubāmi varēšot arī par viņa pēcnieku. Lai es savā pārraidē runājot par to skaidru valodu, kaut kam noteikti esot jāmainās, noteikti! Es apsolu viņiem drīz veltīt tam visus savus spēkus. Dažreiz saku, ka liels uzlabojums būtu jau tas vien, ja šeit nodaļās ārstētos mazāk ārzemnieku. Tad viņi smejas un atbild, ka varot jau, protams, raudzīties uz to arī šādi, bet drīz piebilst “jokus pie malas” un stāsta man par nākamo nejēdzību. Liekas, to tik tiešām netrūkst.
Starp citu, šeit strādā arī kāda visai valdzinoša māsa, ugunīga sieviete, mundra, līksma, vārdā Irmgarde, taču te nu man viennozīmīgi ir jāiedala spēki. Ja es būtu divdesmit gadus jaunāks, varbūt…
Nupat šeit bija Zavacka kungs ar Krēmeiera jaunkundzi bijušo Krēmeiera jaunkundzi, protams. Vēl aizvien nespēju īsti pierast pie “Zavacka kundzes”. Gaidāmā priecīgā notikuma rezultātā viņa jau ir diezgan apaļīga. Viņa saka, vēl jau nekas, bet drīz vēders kļūšot par nastu. Viņa ir iemantojusi drusku sārtuma vaigos vai varbūt uzkrāsojusies mazāk, to izprast man vēl arvien ir grūti. Tomēr jāteic, ka abi kopā izskatās brīnišķīgi, un, tiklīdz paskatās viens uz otru, es zinu, ka pēc gadiem deviņpadsmit vai divdesmit augs daži braši grenadieri, nevainojams gēnu materiāls priekš Waffen-SS un vēlāk priekš partijas. Viņi man jautāja, kur es pavadīšot Ziemassvētkus, un uzaicināja mani pie sevis, kas mani ārkārtīgi priecē, tomēr nedomāju viņus apgrūtināt. Ziemassvētki ir ģimenes svētki.