Proti, es.
Ikviens atsevišķs notikums tā klusi dunēja man ausis ikviena atsevišķa situācija tolaik jau pati par sevi bija neticamāka nekā viss, kas man atgadījies pēdējās divās trijās dienās. Naža asumā mans skatiens tagad urbās caur tumsu starp ledeņu burku un karameļu burku turp, kur mēnesnīca, salta kā ledaina lāpa, apgaismoja manu gara uzliesmojumu. Protams, tas, ka vientuļš cīnītājs izved veselu tautu no maldu purva, bija brīnumains talants, kāds, dabiski, var parādīties reizi simt vai divsimt gados. Bet ko gan lai liktenis iesāk, kad šis vērtīgais trumpis jau izspēlēts? Kad esošajā cilvēku materiālā nav nevienas galvas, kurā mājotu nepieciešamais asais prāts?
Tādā gadījumā liktenim vajadzēja gribot negribot pārcelt viņu šurp no pagātnē izspēlēto kāršu kavas.
Un tas neapšaubāmi bija sava veida brīnums, tomēr veicams nesalīdzināmi vieglāk nekā uzdevums no pašreiz pastāvošā mazvērtīgā skārda kaldināt tautai jaunu asu zobenu. Un, kamēr šīs atskārsmes ar savu gaišo dzidrumu sāka nomierināt manu trauksmaino prātu, manās tagad jau pilnīgi modrajās krūtīs radās jaunas bažas. Jo šis secinājums gluži kā nelūgtu viesi tūdaļ veda sev līdzi otru: ja jau liktenis bija spiests izmantot šādu kā tas bez aplinkiem jānosauc kāršu blēža triku, tad stāvoklis, kaut gan pirmajā acu uzmetienā licies visai mierīgs, patiesībā noteikti bija vēl postošāks nekā tolaik.
Un tauta vēl jo lielākās briesmās!
Šis bija acumirklis, kurā es kā žilbinošā gaismā un fanfarās apzinājos, ka šis nav īstais brīdis tērēt laiku akadēmiskiem prātojumiem, gremdēties maziskās domās par “kā” un “vai”, jo daudz svarīgāki aspekti taču ir “kāpēc” un “ka”.
Tomēr vajadzēja atbildēt uz vēl vienu jautājumu: kāpēc es? Ja tik daudzi vācu vēstures diženie taču gaidīja otru iespēju vest savu tautu pretim jaunai slavai?
Kāpēc ne Bismarks1 , ne Fridrihs II2 ?
Kārlis3 ?
Otons4 ?
Pēc sākotnējiem prātojumiem atbilde uz šo jautājumu nāca tik viegli, ka es pasmaidīju teju vai glaimots. Jo herkuliskais uzdevums, kas še gaidīja savu veikšanu, šķita patiesi piemērots, lai pat visdrosmīgākajiem vīriem, dižiem un visdižākajiem vāciešiem norādītu viņu vietu. Taču, ja rīkoties vajadzēja vienam, bez partijas aparāta, bez valdības pilnvarām, tad šo uzdevumu vajadzēja uzticēt tādam, kurš jau reiz pierādījis, ka ir bijis spējīgs izmēzt demokrātisku Augeja stalli. Jautājums, uz kuru tagad vajadzēja atbildēt, bija: vai es gribēju no jauna, otru reizi uzņemties visus šos sāpīgos upurus? Norīt visus pazemojumus, norīt tos ar mokām un nicinājumu? Nakšņot atzveltnī netālu no ūdens katla, kurā pa dienu tiek karsētas vienkāršas vēršgaļas desiņas? Un tas viss par labu tautai, kura cīņā par misijas īstenošanu jau reiz pametusi savu vadoni nelaimē? Kā tad bija ar Šteinera grupas uzbrukumu? Un ar Paulusu5 , šo bezgodīgo nelieti?
Tomēr sašutums bija jāapvalda un stingri jānošķir taisnīgas dusmas no akla niknuma. Tāpat kā tautai ir jāstāv par savu fīreru, arī fīreram ir jāstāv par savu tautu. Vienkāršais zaldāts, pareizi vadīts, vienmēr ir centies pēc labākās sirdsapziņas, un viņam nedrīkst pārmest, ja viņš nevar uzticīgi maršēt iekšā pretinieka ugunī tikai tāpēc, ka gļēvi, savu pienākumu aizmirsuši salašņas ģenerāļi aizkapitulē godīgu karavīra nāvi prom viņam no deguna priekšas.
- Jā! es iesaucos kioska tumsā. Jā! Esmu ar mieru! Un es rīkošos! Jā, jā un vēlreiz jā!
Nakts man atbildēja ar melnu klusumu. Tad kaut kur netālu ieskanējās vientuļa saucēja balss:
- Taisni tā! Visi ir maitas!
Tam būtu vajadzējis mani brīdināt. Taču, ja es jau tobrīd būtu zinājis par neskaitāmiem pūliņiem, par rūgtajiem upuriem, kas man tāpēc būs jānes, par skaudrajām mokām nevienlīdzīgā cīņā tad savu zvērestu būtu devis jo spēcīgāk un dubultā skaļumā.
V
Jau pirmie soļi man padevās grūti. Nevis spēka trūkuma dēļ, bet gan tāpēc, ka aizlienētajās drānās jutos kā idiots. Ar kreklu un biksēm vēl varēja iztikt. Andelmanis bija man atnesis pāri tīru, zilu kokvilnas bikšu, ko viņš sauca par “činsiem”, un tīru, sarkani rūtotu kokvilnas kreklu. Patiesībā es drīzāk būtu rēķinājies ar uzvalku un platmali, tomēr rūpīgāk aplūkojis andelmani, biju spiests retrospektīvi atteikties no šādas vēlmes kā no gluži iluzoras. Šis vīrs pats savā kioskā nenēsāja uzvalku, un, ciktāl biju varējis vērot, arī viņa klienti nebija ģērbušies pārāk pilsoniski. Platmales kaut vai tikai ietērpa pilnīgošanas labad acīmredzot vispār vairs neviens nepazina. Nolēmu ar saviem pieticīgajiem līdzekļiem piešķirt ansamblim cienīgumu, cik nu tas iespējams, un pretēji andelmaņa ērmīgajiem priekšstatiem, ka kreklu vajagot vienkārši atstāt ārpus biksēm, sabāzu krekla stērbeles sevišķi dziļi aiz jozmeņa. Ar vidusjostu izdevās kārtīgi nostiprināt bikses drusku par platām, toties akurāti savilktas uz augšu. Pēc tam piesprādzēju portupeju pār labo plecu. Kopumā ietērps gan neizskatījās pēc vācu mundiera, tomēr jebkurā gadījumā atbilda vīram, kurš prot pieklājīgi ģērbties. Turpretī apavi joprojām radīja problēmu.
Andelmanis paskaidroja, ka, neatrazdams citus paziņas ar piemērotu apavu lielumu, esot atnesis sava pusaugu brāļadēla apavus, tomēr bija visai apšaubāmi, vai tās vispār var saukt par kurpēm. Tās bija baltas, milzīgas, ar biezām zolēm, un to valkātājs neizbēgami izskatījās pēc cirka klauna. Man bija ļoti jāsavaldās, lai ar šiem smieklīgajiem apaviem neiesviestu pa andelmaņa dumjo galvu.
- Tās es nevilkšu, es uzsvēru. Tajās es izskatīšos pēc āksta!
Viņš, acīmredzot aizvainots, piezīmēja, ka neesot vienisprātis arī ar to, kā es valkāju kreklu, tomēr es to uztvēru iecietīgi. Cieši apkļāvu staras ap kāju ikriem un sabāzu činsu bikšu galus zābakos.
- Jūs laikam neparko negribat izskatīties kā normāls cilvēks? andelmanis noprasīja.
- Kur gan es būtu, ja visu vienmēr darītu tāpat kā tā dēvētie normālie cilvēki? es attraucu. Un kur būtu Vācija?