Vienlaikus nav iespējams lietot nekatro dzimti, runājot par geteniešiem. Viņi nav bezdzimuma. Viņos ir dzimuma iespēja, viņos ir dzimumu saplūšana. Tā kā mūsu valodā nav vietniekvārda, kas atbilstu kārhaidiešu "cilvēks somer fāzē", es lietošu vietniekvārdu "viņš", jo pie mums pierasts lietot vīriešu dzimtes vietniekvārdu, runājot par pārdabisku Dievu, tas ir mazāk izteikts, vispārīgāks nekā nekatras vai sieviešu dzimtes vietniekvārdi. Bet pati vīriešu dzimtes lietošana man reizēm liek aizmirst, ka man blakus esošais kārhaidietis nav vīrietis, bet gan vīrsieviete.
Pirmajam mobilim, ja tāds tiks sūtīts, jāņem vērā ari tas, ka (ja nu vienīgi viņš nav bezgalīgi pašpārliecināts vai no vecuma izkūkojis prātu) cietīs viņa lepnums. Vīrietis grib, lai ņem vērā viņa vīrišķību, bet sieviete lai novērtē viņas sievišķību, lai arī cik slēptas un netiešas būtu ievērošanas un novērtēšanas zīmes. Uz Ziemas tas nevar notikt. Cilvēku ciena un vērtē tikai kā cilvēku. Šī pieredze ir diezgan briesmīga.
Atgriežos pie savas teorijas. Pārdomājot šāda eksperimenta motīvus, ja tas bija eksperiments, un mēģinot, iespējams, attaisnot mūsu heiniešu senčus, lai neizskatītos, ka viņi barbariskā veidā cilvēkus pārvērtuši par lietām, šeit mēģināšu izteikt minējumus par to, kāds varētu būt eksperimenta mērķis.
Somer-kemmer cikls mums šķiet degradējošs, atgriešanās pie zemāko zīdītāju auglības periodiem, cilvēcisku būtņu pakļaušana meklēšanās mehānismam. Iespējams, ka eksperimentētāji vēlējās noskaidrot, vai cilvēki, kam trūkst nemitīgas dzimumdziņas, paliks saprātīgi un veidos kultūru.
No otras puses, dzimumdziņas ierobežošana līdz konkrētam laika periodam un tās "vienādošana", piešķirot abu dzimumu īpašības katram indivīdam, noteikti lielā mērā neļauj doto dziņu izmantot savtīgiem mērķiem, kā arī novērš vilšanos. Noteikti zināma frustrācija pastāv (kaut gan sabiedrība iespēju robežās cenšas no tās izvairīties ja vien dotajā vietā ir pietiekams iedzīvotāju skaits, lai vismaz diviem vienlaikus iestātos kemmer, dzimumdziņa gandrīz noteikti tiks apmierināta), bet tā nevar uzkrāties; tā beidzas līdz ar kemmera beigām. Jauki; tādējādi viņiem iet secen daudz veltīgu ciešanu un ārprāta; bet kas tad paliek somerā? Ko vēl var sublimēt? Ko var sasniegt einuhu sabiedrība? Bet cilvēki somerā nav einuhi, viņi ir drīzāk pielīdzināmi agrīniem pusaudžiem: viņi nav zaudējuši dzimumu, tas vienkārši vēl nav pamodināts.
Nākamais minējums ir par iespējamo eksperimenta mērķi: kara izslēgšanu no sabiedrības. Vai šeit ir piemērojams seno heiniešu postulāts par nemitīgas dzimumdziņas saistību ar organizētu sociālo agresiju, kas abas raksturīgas tikai cilvēkiem, bet nepiemīt nevieniem citiem zīdītājiem? Vai arī, tāpat kā Tumass Sangs Angots, viņi uzskatīja karu par vienīgi vīriešiem raksturīgu izgrūšanas darbību, izvarošanu plašos apmēros, un tādēļ savā eksperimentā izslēdza vīrišķo, kas izvaro, un sievišķo, kas tiek izvarots? Dievs vien to zina. Jo getenieši, lai gan viņu sabiedrībā ir ļoti izteikts sacensības gars (to pierāda ļoti attīstītās sociālās paražas, kas regulē tieksmi pēc augstāka prestiža u.c.), neizskatās pārāk agresīvi. Viņi vismaz nekad nav izraisījuši neko tādu, ko varētu klasificēt kā karu. Viņi gluži mierīgi nogalina vienu vai divus cilvēkus, retāk desmitus vai vairāk, bet nekad nogalināto skaits nav mērāms simtos un tūkstošos. Kāpēc?
Varbūt tam nav sakara ar viņu androgīno domāšanas veidu. Galu galā geteniešu nav pārāk daudz. Un klimats ir tiešām skarbs. Laika apstākļi uz Ziemas ir tik nepielūdzami, gandrīz nepanesami pat iedzimtajiem pat ar viņu īpašo piemērotību aukstam laikam -, ka, iespējams, getenieši visu agresiju iztērē, cīnoties ar aukstumu. Nomaļās tautas, rases, kas cīnās par izdzīvošanu, retumis ir lieli karotāji. Un tiešām, geteniešu dzīvi nenosaka sekss vai citas cilvēku paražas visu regulē vide, ledū kaltā pasaule. Šeit cilvēks ir atradis ienaidnieku, kas ir ļaunāks par viņu pašu.
Esmu mierīgās Čifevaras sieviete; man vardarbība un kara būtība nešķiet pievilcīgas. Par to būs jādomā kādam citam. Bet es tiešām nespēju iedomāties, kā kāds varētu lepoties ar uzvarām vai cīņā gūt slavu pēc tam, kad ir pavadījis ziemu uz Ziemas un vaigu vaigā skatījis Ledājus.
8. Cits ceļš uz Orgoreinu
Visu vasaru braukāju apkārt pa Kārhaidu no pilsētas uz pilsētu, no zemes tiesas uz zemes tiesu, vērodams un klausīdamies mobilis-Sūtnis savas darbības sākumā to nevar atļauties, jo viņš jaunajā zemē ir brīnums un briesmonis, vienmēr redzams un gatavs sniegt priekšnesumus. Tālajos lauku pavardos un ciematos stāstīju tiem, kas mani uzņēma, par to, kas es tāds: vairums kaut ko bija dzirdējuši pa radio un kaut ko par mani zināja. Visi vairāk vai mazāk izrādīja ziņkārību. Tikai nedaudzi izrādīja bailes vai nepatiku. Kārhaidā ienaidnieks nav iebrucējs vai svešinieks. Nepazīstamais svešinieks ir viesis. Tavs īstenais ienaidnieks ir tavs kaimiņš.
Kus mēnesī apmetos austrumu krastā klana-pavardā, ko sauca par Gorinheringu tā bija māja pilsētiņa forts ferma, kas pacēlās uz pakalna pāri Hodomina okeāna mūžīgajām miglām. Pavardā dzīvoja apmēram piecsimt cilvēku. Pirms četriem tūkstošiem gadu es tajā pašā vietā, tādā pašā namā būtu atradis dzīvojam viņu senčus. Šajos četros tūkstošos gadu tika izgudrots elektromotors, radio un mehāniskās stelles, automašīnas un lauksaimniecības mašīnas un tā tālāk: bija iestājies mašīnu laikmets, bet tas viss notika pakāpeniski, bez industriālas revolūcijas būtībā nebija notikusi nekāda revolūcija. Ziema trīsdesmit gadsimtos nav sasniegusi tādu līmeni kā savulaik Zeme trīssimt gados. Bet Ziemai ari nav vajadzējis par to maksāt tik augstu cenu kā Zemei.
Ziema ir naidīga planēta; tā soda par kļūdām strauji un bargi: ar nāvi no aukstuma vai nāvi no bada. Nav atlaidu, nav apžēlošanas. Viens cilvēks var paļauties uz veiksmi, bet vesela sabiedrība tā nevar rīkoties, un pārmaiņas kultūrā, līdzīgi nejaušai mutācijai, var padarīt sadzīvi nestabilu. Tāpēc viņi ir mainījušies ļoti lēnām. Neapdomīgs novērotājs jebkurā Getenas vēstures periodā varētu secināt, ka visa tehnikas attīstība un izplatība ir beigusies. Tomēr tā nekad nav bijis. Salīdziniet kalnu straumi ar ledāja plūdumu! Abi galu galā sasniedz mērķi.
Gorinheringā runājos ar daudziem vecāka gadagājuma cilvēkiem, kā ari ar bērniem. Man tā bija pirmā iespēja novērot daudzus geteniešu bērnus, jo Erenrangā tie visi atrodas privātos vai sabiedriskos Pavardos vai skolās. Ceturtā līdz trešā daļa no pilsētu pieaugušajiem iedzīvotājiem nodarbojas tikai ar bērnu audzināšanu un izglītošanu. Šeit klans pats rūpējās par savējiem. Par bērniem nebija atbildīgs neviens bet visi uzņēmās atbildību. Bērni bija mežonīgi, viņi nemitīgi skraidīja apkārt pa miglā tītajiem pakalniem un pludmalēm. Kad man izdevās kādu noķert uz pietiekami ilgu laiku, lai ar to parunātu, viņi bija kautrīgi, lepni un ārkārtīgi paļāvīgi.
Vecāku instinkts uz Getenas ir tikpat daudzveidīgs kā citur pasaulē. To nav iespējams vispārināt. Neesmu redzējis nevienu kārhaidieti sitam bērnu. Esmu redzējis tikai vienu runājam ar bērnu ļoti dusmīgi. Viņu maigums pret bērniem man šķita dziļš, aktīvs un gandrīz pilnībā bez īpašnieciskuma. Vienīgi pēdējais minētais atšķir kārhaidiešu attieksmi no tā, ko mēs saucam par "mātes" instinktu. Es domāju, ka nav jēgas atsevišķi runāt par mātišķo un tēvišķo instinktu; vecāku instinkti, tieksme pasargāt, nav saistīti ar dzimumu.