Hakanna stundas sākumā mēs Gorinheringā klausījāmies sprakšķošu radio, kas citu ziņu starpā pārraidīja ari karaļa Argavena vēstījumu par to, ka viņš gaida mantinieku. Ne nākamo kemmeringa dēlu (tādi viņam bija jau septiņi), bet savas miesas dēlu, karaļa dēlu. Karalis bija stāvoklī.
Man tas šķita jocīgi, un arī Gorinheringas klana ļaudis to uztvēra ar humoru, bet citu iemeslu dēļ. Viņi sacīja, ka viņš esot par vecu bērnu dzemdēšanai, un viņu jokiem un rupjībām par šo tēmu nebija gala. Veči varēja dienām uzjautrināties par karaļa pēdējiem panākumiem, bet citādi viņus galms neinteresēja. "Pavalstīs ir Kārhaida," savulaik bija teicis Estravens; un, tāpat kā citas viņa izteiktās domas, ari šī man ienāca prātā arvien biežāk, jo vairāk es uzzināju. Tas, kas iesākumā šķita gadsimtiem vienota nācija, patiesībā bija diezgan vāji saistīts juceklis, ko veidoja dažādu līmeņu valdījumi, pilsētas, ciemi, "pseidofeodālas cilšu ekonomiskās vienības". Kārhaida izrādījās burbuļojošs, virmojošs spēcīgu, inteliģentu un kašķīgu personību mutulis, pār kuru viegli un nedroši klājās valdības tīmeklis. Nekas un nekad, es domāju, nespētu Kārhaidu apvienot kā nāciju. Atrās saziņas ierīču izplatība, kas praktiski vienmēr izraisa nacionālismu, nebija sasniegusi tādus rezultātus. Ekumēne nevarēja vērsties pie šīs tautas kā sociālas vienības, apvienotas grupas. Drīzāk vajadzēja apelēt pie viņu spēcīgajām, bet mazattīstītajām vispārcilvēciskajām jūtām, pie cilvēces vienības. Man šī doma ļoti iepatikās. Protams, es kļūdījos; tomēr manas zināšanas par geteniešiem vēlāk izrādījās noderīgas.
Ja vien negribēju pavadīt Vecajā Kārhaidā visu gadu, man bija jāatgriežas rietumu pusē, pirms tiek slēgtas Kargava pārejas. Pat šeit, piejūras reģionā, vasaras pēdējā mēnesī divreiz uzkrita sniegs. Diezgan negribīgi atkal devos uz rietumiem un ierados Erenrangā gor, pirmā rudens mēneša, sākumā. Argavens bija devies uz savu vasaras mītni Uoreverā, kur viņu neviens netraucēs, un iecēlis PemmerHarge rem ir Tibe par reģentu savas prombūtnes laikā. Tibe pilnībā izmantoja piešķirtās tiesības. Jau pāris dienu pēc ierašanās es sapratu, ka esmu kļūdījies Kārhaidas situācijas analīzē mana informācija bija novecojusi -, un sāku Erenrangā justies neomulīgi, pat nedroši.
Argavens nebija pie pilna prāta. Viņa nesakarīgā, drūmā uztvere aptumšoja visu galvaspilsētas gaisotni. Viņš pārtika no bailēm. Visu labo viņa valdīšanas laikā bija sasnieguši vai nu ministri, vai kyorremy. Bet viņš pats nevienam nebija darījis ļaunu. Viņa cīņa ar personiskajiem lietuvēniem nebija kaitējusi valstij. Viņa radinieks Tibe bija pavisam citāds viņa ārprātā bija sava loģika. Tibe zināja, kad un ko darīt. Viņš tikai nezināja, kad apstāties.
Tibe diezgan daudz runāja pa radio. Estravens savā valdīšanas laikā tā nebija darījis, jo tas nebija raksturīgi kārhaidiešiem viņu valstsvīri parasti nesniedza publiskus priekšnesumus, bet rīkojās slepeni un netieši.
Bet Tibe uzstājās ar runām. Dzirdot premjera balsi, man acu priekšā rēgojās viņa garzobu smaids un seja maska no tūkstoš krunciņām. Viņa runas bija garas un skaļas: slavas dziesmas Kārhaidai, Orgoreinas nosodīšana, "nelojālu šķeltnieku" uzrādīšana, apliecinājumi, ka "karalistes robežas ir labi aizsargātas", lekcijas par vēsturi, ētiku un ekonomiku; viss tika pasniegts piepaceltā, emocionālā tonī, balsij laiku pa laikam aizraujoties līdz spiedzienam zaimos vai glaimos. Viņš daudz runāja par valsts lepnumu un dzimtenes mīlestību, bet gandrīz nemaz par šifgretoru, personisko lepnumu vai prestižu. Vai Kārhaida Sinotas ielejā būtu zaudējusi tik daudz prestiža, ka par to vairs nedrīkstēja runāt? Nē. Sinotas ieleju viņš pieminēja visai bieži. Es nolēmu, ka par šifgretoru viņš nerunā ar nolūku, jo vēlas atmodināt mežonīgākas, nekontrolējamākas emocijas. Viņš gribēja iekustināt to, kas, tikai īpaši attīrīts un kontrolēts, pārvēršas šifgretorā. Viņš gribēja, lai klausītāji dusmojas un baidās. Viņš nerunāja par lepnumu un mīlestību, lai gan šos vārdus pieminēja bez mitas; bet viņa teiktajā tie pārtapa pašslavināšanā un naidā. Viņš daudz runāja arī par Patiesību, jo, paša vārdiem sakot, "tikai atklāja to, ko apslēpj civilizācijas glazūra".
Metafora par glazūru (vai krāsu, vai līmplēvi, vai ko citu), kas apslēpj cildeno patiesību, ir izturīga, visuresoša un neīsta. Ar to var maskēt dučiem aplamību. Viena no bīstamākajām ir pieņēmums, ka civilizācija, būdama mākslīga, ir pretdabiska: ka tā ir pretmets primitīvismam. Bet tādas glazūras faktiski nav; primitīvisms pakāpeniski aug un mainās, un kļūst par civilizāciju. Ja civilizācijai ir pretmets, tad tas ir karš. Šie abi viens otru izslēdz. Klausoties apnicīgās, niknās Tibes runas, man šķita, ka viņš mēģina piespiest savu tautu mainīt izvēli, kas bija notikusi vēl pirms viņu vēstures sākuma: izvēli, kas izslēdz vienu no šiem pretmetiem.
Varbūt tiešām bija pienācis laiks. Lai arī cik lēni attīstījās resursi un tehnika, lai arī cik zemu tika vērtēts pats "progress", pēdējos desmit, piecpadsmit gadsimtos viņiem bija izdevies mazliet apdzīt dabu. Viņi vairs nebija pilnīgi nežēlīgā klimata varā. Sliktas ražas dēļ neietu bojā vesela province, un barga ziema nenošķirtu pilsētas citu no citas. Uz materiālās stabilitātes pamata Orgoreinā bija pamazām uzcēlusi vienotu un arvien produktīvāku centralizētu valsti. Tagad Kārhaida gatavojās darīt to pašu. Un, lai nāciju piespiestu iet šo ceļu, vajadzēja nevis spodrināt tās lepnumu, attīstīt tirdzniecību vai uzlabot ceļus, fermas, skolas un tā tālāk. Nē, tas viss taču ir tikai civilizācija, plānā glazūra, un Tibe to nicinājumā atmeta. Viņš vēlējās panākt kaut ko citu: drošo, ātro, vienkāršo veidu, kā saliedēt tautu: karu. Viņa plāns nebija pārāk precīzs, bet virziens bija pareizs. Vienīgais alternatīvais veids straujai nācijas saliedēšanai būtu jaunas reliģijas rašanās. Tādas iespējas nebija; būs jāiztiek ar karu.
Aizsūtīju reģentam notu, citēdams jautājumu, ko uzdevu pareģiem Oterhordā, kā arī saņemto atbildi. Tibe nekādi nereaģēja. Tad es devos uz orgotiešu vēstniecību un lūdzu atļauju iebraukt Orgoreinā.
Ekumēnes stabiļu birojos uz Heinas strādā mazāk cilvēku nekā vienas tādas sīkas valstiņas vēstniecībā, un visi ierēdņi šeit bija apbruņoti ar metriem skaņu lentes un papīru. Viņi bija lēni un visu darīja rūpīgi. Te nebija vērojama iecirtīgā iedomība un pēkšņā izvairība, kas raksturo Kārhaidas ierēdniecību. Es gaidīju, kamēr viņi aizpildīja visas veidlapas.
Gaidīšana kļuva arvien nervozāka. Pils gvardes un pilsētas policijas klātbūtne ielās šķita pieaugam ik dienas. Visi bija bruņoti, pamazām parādījās kaut kas līdzīgs uniformām. Noskaņa pilsētā bija visai nomākta, kaut gan darījumi veicās, valdīja pārticība un laiks bija labs. Neviens negribēja ar mani saskarties. Nama "saimniece" vairs neizrādīja ļaudīm manu istabu, bet biežāk sūdzējās par to, ka viņu traucē "Pils ļaudis", un izturējās pret mani kā pret iespējamu politisku noziedznieku. Tibe teica runu par iebrukumu Sinotas ielejā: "drosmīgie Kārhaidas zemnieki, īstenie patrioti" bija pārgājuši robežu uz dienvidiem no Sinotas, iebrukuši orgotiešu ciematā, nodedzinājuši ēkas, nogalinājuši deviņus iedzīvotājus, aizvilkuši līķus līdz Ei upei un iemetuši ūdenī. "Tādus kapus," sacīja reģents, "nopelnīs arī citi mūsu nācijas ienaidnieki!" Pārraidi klausījos savas salas ēdamzālē. Daži klausījās un sadrūma, citi izskatījās ieinteresēti, citi vienaldzīgi, citi apmierināti, bet visu sejās bija kas kopīgs acu plakstiņu noraustīšanās vai sakosti žokļi raižu pazīmes, kas agrāk nebija manāmas.