Tovakar pie manis atnāca kāds cilvēks pirmais viesis, kopš biju atgriezies Erenrangā. Viņš bija trausls, gludu ādu, kautrīgs un nēsāja pareģa-celibāta zelta ķēdi. "Es esmu draugs tam, kurš draudzējās ar jums," viņš sacīja strupi, kā visi kautrīgie. "Es gribētu jums lūgt pakalpojumu viņa dēļ."
"Jūs domājat Faksi?"
"Nē, Estravenu."
Mana pieklājīgā sejas izteiksme laikam izmainījās. Pēc klusuma brīža svešinieks sacīja: "Estravens, nodevējs. Jūs varbūt viņu atceraties?"
Kautrības vietā bija stājušās dusmas un tad viņš taisījās spēlēt ar mani šifgretoru. Ja es vēlētos piedalīties, man vajadzētu sacīt apmēram tā: "Es īsti nezinu. Atgādiniet, kas tas tāds." Bet es negribēju spēlēties un biju jau pieradis pie kārhaidiešu vulkāniskajiem raksturiem. Mierīgi pagriezies pret viņu, es teicu: "Protams, atceros."
"Bet ne kā draugu." Viņa tumšās, ieslīpās acis skatījās manī tieši un asi.
"Nē, drīzāk ar pateicību un vilšanos. Vai viņš jūs pie manis atsūtīja?"
"Nē."
Gaidīju, kad viņš paskaidros.
Viņš teica: "Piedodiet. Biju iedomājies. Bet tā man arī vajadzēja. Ardievu."
Es apturēju stīvo cilvēciņu pusceļā uz durvīm. "Lūdzu: man nav ne jausmas, kas jūs esat un ko jūs gribat. Es neesmu atteicies, es tikai vēl neesmu piekritis. Jums vajadzētu saprast, ka es mēģinu uzmanīties. Estravenu izraidīja par to, ka viņš atbalstīja manu misiju šeit."
"Vai jūs uzskatāt, ka tāpēc esat viņam parādā?"
"Jā, zināmā mērā. Tomēr mana misija ir svarīgāka par visām personiskām saistībām un parādiem."
"Ja tā," svešinieks sacīja ar niknu pārliecību, "tad jūsu misija ir amorāla."
Es aprāvos. Viņš izklausījās kā Ekumēnes aizstāvis, un man nebija, ko viņam atbildēt. "Es tā nedomāju," beidzot teicu. "Trūkumi piemīt vēstnesim, ne vēstij. Bet, lūdzu, pastāstiet, ko jūs no manis vēlaties."
"Man ir zināmi vērtspapīri, parādi un maksas, ko man izdevās saglābt no drauga īpašumu drupām. Dzirdēdams, ka jūs dodaties uz Orgoreinu, iedomājos, ka varētu jums palūgt, lai aizvedat naudu viņam, ja jums izdotos viņu atrast. Kā jums zināms, tā darīt ir noziegums. Vēl var būt, ka nekas neizdosies. Viņš var būt Mišnori, kādā viņu nolādētajā fermā vai miris. Es to nevaru noskaidrot. Orgoreinā man draugu nav, arī šeit nav neviena, kam es uzdrošinātos ko tādu lūgt. Es iedomājos, ka jūs stāvat pāri politikai, varat brīvi nākt un iet. Es neiedomājos, ka jums varētu būt pašam sava politika. Piedodiet, ka biju tik stulbs."
"Es varu aizvest viņam naudu. Bet, ja viņš ir miris vai es nevaru viņu atrast, kam man to atdot?"
Viņš nekustīgi skatījās manī. Viņa seja kustējās un mainījās, un viņš aprauti ievilka elpu. Vairums kārhaidiešu nebaidās raudāt, vairāk slēpdami smieklus nekā asaras. Viņš teica: "Paldies. Mani sauc Forehs. Es mitinos Orgni citadelē."
"Jūs esat no Estravena zemes?"
"Nē. Foreth rem ir Osboth. Es biju viņa kemmerings."
Estravenam mūsu pazīšanās laikā nebija bijis kemmeringa, bet es nespēju apšaubīt šī cilvēka vārdus. Viņš varbūt arī neapzināti kalpoja kāda cita nolūkiem, bet runāja patiesību. Un viņš man tikko bija parādījis, ka šifgretoru var izspēlēt ētikas līmenī un ka uzvar pieredzējušākais spēlētājs. Viņš bija mani iedzinis stūri divos gājienos. Nauda viņam bija līdzi, un viņš to man izsniedza apjomīgu summu Kārhaidas Karaliskās Tirgotāju ģildes banknotēs; tās nekādā veidā nevarēja mani nodot, un līdz ar to nekas netraucēja man šo naudu vienkārši notērēt.
"Ja jūs viņu atrodat…" Viņš apklusa.
"Kaut ko pateikt?"
"Nē. Ja vien es zinātu…"
"Ja es viņu tiešām atradīšu, mēģināšu jums nosūtīt ziņu."
"Paldies," viņš sacīja un pastiepa man abas rokas; šo draudzības žestu Kārhaidā negadās vērot bez ļoti nopietna iemesla. "Novēlu jums veiksmīgu misiju, godājamais Ai. Viņš Estravens viņš ticēja, ka jūs esat te ieradies ar labiem nolūkiem, es zinu. Viņš tam ļoti ticēja."
Viņam šajā pasaulē nepastāvēja nekas cits kā tikai Estravens. Viņš bija no tiem, kas nolādēti mīlēt tikai reizi mūžā. Es vēlreiz teicu: "Vai tiešām nevaru nodot viņam kādu vārdu?"
"Pastāstiet, ka bērniem klājas labi," viņš teica, tad saminstinājās un nočukstēja: "Nusuh, tam nav nozīmes," un mani atstāja.
Pēc divām dienām es biju ceļā prom no Erenrangas šoreiz kājām devos uz ziemeļrietumiem. Biju saņēmis atļauju iebraukt Orgoreinā daudz agrāk, nekā man bija solījuši ierēdņi orgotiešu vēstniecībā; ari viņi paši to nebija gaidījuši. Kad ierados pēc dokumentiem, viņi pret mani izturējās ar indīgu pieklājību, nevarēdami man piedot, ka kāds ir pārkāpis protokolus un noteikumus manis dēļ. Tā kā Kārhaidā nebija nekādu noteikumu par izbraukšanu no valsts, es uzreiz devos ceļā. Vasarā biju sapratis, cik patīkami iet kājām pa šo zemi. Ceļi un apstāšanās vietas ir piemēroti gan gājējiem, gan motorizētajai satiksmei, un, ja kādā ceļa posmā nebija iebraucamo vietu, vienmēr varēja paļauties uz viesmīlības likumiem. Pilsētiņu ļaudis, ciematu iedzīvotāji, zemnieki, jebkuras zemes tiesas kungs sniedza ceļiniekam ēdienu un patvērumu uz trim dienām saskaņā ar viesmīlības likumu, bet praksē uz daudz ilgāku laiku. Un pats labākais ir tas, ka tevi vienmēr uzņem bez jezgas tā, it kā visi tevi jau sen būtu gaidījuši.
Es nesteidzoties klīdu pa brīnišķo, nolaideno zemi starp Sesu un Ei, dažu rītu atstrādādams naktsmājas lielo zemes tiesu ārēs, kur joprojām tika vākta raža: bija vajadzīgs katrs roku pāris, darbarīks un mašīna, lai paspētu nopļaut zeltainos laukus, kamēr vēl ir labs laiks. Viss bija zeltains un labvēlīgs, un tā es ceļoju veselu nedēļu; naktīs pirms gulētiešanas es izgāju no tumšās zemnieku mājas vai uguns izgaismotās pavarda zāles kur nu man bija ierādīta guļvieta un gāju pa rugājiem, un skatījos zvaigznēs, kas vējainajā rudens tumsā zibsnīja kā attālas pilsētas.
Man patiesībā nemaz negribējās pamest šo zemi, kura, lai gan pilnīgi vienaldzīga pret sūtņiem, tik labprāt rūpējās par svešiniekiem. Man bija tik ļoti bail sākt visu no gala, mēģināt savu sakāmo ietērpt svešas valodas vārdos, teikt tos svešiem cilvēkiem, varbūt atkal ciest neveiksmi. Aizklīdu vairāk uz ziemeļiem nekā rietumiem, pa ceļam apmierinādams ziņkārību un aplūkodams Sinotas ielejas rajonu, kur patlaban koncentrējās Kārhaidas un Orgoreinas sāncensība. Lai gan laiks nebija apmācies, kļuva arvien aukstāks, un es beidzot pagriezos uz rietumiem, tā ari neaizgājis līdz Sasinotai, jo atcerējos, ka tur gar robežu ir uzcelta sēta un nebūs tik vienkārši tikt laukā no Kārhaidas. Šeit robeža gāja pa Ei, šauru, bet strauju upi, kas barojās no ledājiem kā visas Lielā kontinenta upes. Pagriezos dažas jūdzes atpakaļ uz dienvidiem, lai meklētu tiltu. Tuvākais savienoja divus ciematus Pasereru Kārhaidā un Siuensinu Orgoreinā -, kuri miegaini vērās viens otrā pāri rēcošajai upei.
Kārhaidas pusē tilta sargs man tikai pajautāja, vai es plānoju topašunakt atgriezties, un pamāja, lai eju tālāk. Orgotiešu pusē tika izsaukts inspektors, lai pārbaudītu manu pasi un dokumentus, ar ko viņš nodarbojās kādu stundu, veselu kārhaidiešu stundu. Viņš paturēja pasi, paziņoja, ka man pēc tās jānāk pakaļ no rīta, pases vietā izsniedza man caurlaidi ēdienam un naktsmītnei Siuensinas komensālijas Pagaidu mājā. Vēl stundu pavadīju Pagaidu mājas pārrauga kantori, kamēr pārraugs pārlasīja manus dokumentus un pārbaudīja, vai mana caurlaide ir derīga, piezvanīdams inspektoram komensālijas robežpunktā, no kurienes biju tikko ieradies.