Nemāku pilnībā paskaidrot orgotiešu vārdu, ko šeit tulkoju kā "komensālis", "komensālija". Vārda sakne nozīmē "ēst kopā". Vārdu lieto, runājot par visām pārvaldes un valsts iestādēm Orgoreinā, vienalga, vai tās būtu kopējās valsts iestādes trīsdesmit trīs rajonos vai rajonu rajoni, pilsētu teritorijas, kopējās fermas, raktuves, rūpnīcas, kas kopumā sastāda valsti. Kā apzīmētājs tas attiecas uz visu iepriekš minēto. Forma "komensālis" parasti apzīmē kādu no trīsdesmit trim rajonu vadītājiem, kas veido Orgoreinas Lielkomensālijas valsts pārvaldi gan likumdevēju, gan izpildvaru -, bet to pašu vārdu var lietot, arī apzīmējot pilsoņus, tautu. Vārda vistiešākā nozīme atklājas faktā, ka te netiek nošķirts vispārējais no konkrētā, tas tiek lietots, gan apzīmējot veselumu, gan daļas, valsti un indivīdu. īpatnēji precīza neprecizitāte.
Beidzot mani dokumenti un klātbūtne bija apstiprināti, un ap Ceturto stundu es beidzot tiku pie pirmās maltītes kopš agrajām brokastīm. Vakariņas: kadik putra un auksta maizes ābola šķēles. Neskatoties uz plašo ierēdņu kolekciju, Siuensina bija mazs, vienkāršs ciemats, dziļi iegrimis apstulbušā lauku mierā. Komensālijas Pagaidu māja bija īsāka nekā tās nosaukums. Ēdamtelpā bija viens galds, pieci krēsli un nebija apkures. Ēdienu nesa no ciema ēstuves. Otra telpa bija domāta nakšņošanai sešas gultas, kaudzēm putekļu, vietām pelējums. Es biju vienīgais iemītnieks. Izskatījās, ka Siuensinā visi iet gulēt tūlīt pēc vakariņām, tāpēc es darīju tāpat. Aizmigu pilnīgā lauku klusumā, no kura džinkst ausīs. Stundu nogulēju, tad pamodos no murga par sprādzieniem, iebrukumu, slepkavībām un uguns mutuļiem.
Sapnis bija īpaši nejauks no tiem, kur cilvēks tumsā skrien pa svešu ielu kopā ar ļaudīm bez sejas un aiz muguras sprāgst mājas un kliedz bērni.
Atjēdzos klajā laukā, stāvēju rugājos pie melna dzīvžoga. Caur mākoņu spraugām brīžam vīdēja pelēksarkanais pusmēness un dažas zvaigznes. Vējš koda kaulos. Netālu tumsā rēgojās milzīgs šķūnis vai klēts, un tam pāri tālumā varēja redzēt vējā paceļamies sīkus dzirksteļu mākoņus.
Biju basām kājām, vienā kreklā, bez biksēm, hīeb vai mēteļa; tomēr man līdzi bija soma. Tajā atradās ne tikai maiņas drēbes, bet arī rubīni, nauda, dokumenti, papīri un ansibls. Ceļojot es to izmantoju par pagalvi naktīs.
Acīmredzot nebiju to izlaidis no rokām ari murgos. Izņēmu kurpes un bikses, un ar kažokādu oderēto ziemas hīeb un apģērbos aukstajā, tumšajā lauku klusumā, kamēr Siuensina gulēja krāsmatās kilometru aiz manis. Tad sāku skatīties apkārt un drīz vien izgāju uz ceļa, kur atradu citus cilvēkus. Arī viņi bija bēgļi, bet viņi zināja, kurp iet. Sekoju tiem, jo citu ceļu nezināju, sapratu tikai to, ka gribu prom no Siuensinas, kurā, kā pa ceļam uzzināju, ir iebrukuši kaimiņu Pasereras iedzīvotāji.
Viņi bija uzbrukuši, aizdedzinājuši mājas, aizbēguši. Nekāda cīņa nebija notikusi. Bet pēkšņi tumsu mums priekšā pāršķēla prožektori, un, nobēguši ceļmalā, mēs vērojām, kā zemes karavāna divdesmit kravas mašīnu sastāvā maksimālā ātrumā aiztraucas mums garām uz rietumiem, uz Siuensinu. Nozibēja gaismas, divdesmit reižu nošvīkstēja riteņi. Tad atkal tumsa un klusums.
Drīz vien nonācām kopienas fermas centrā, kur mūs apturēja un nopratināja. Mēģināju pievienoties grupai, ar ko kopā biju gājis visu ceļu, bet man neveicās. Viņiem ari, ja neatradās personību apliecinoši dokumenti. Viņus (un mani kā ārzemnieku bez pases) nošķīra no ganāmpulka un uz nakti ieslodzīja klētī plašā akmens puspagrabā, kam bija vienas no ārpuses slēdzamas durvis un neviena paša loga. Laiku pa laikam durvis tika atslēgtas un fermas sargs pie mums iegrūda nākamo bēgli. Sargi bija bruņoti ar geteniešu "skaņas šautenēm". Durvis aizvērās, un iestājās pilnīga tumsa. Acis, kam bija atņemta redze, tumsā saskatīja zvaigznājus un ugunīgu punktiņu dejas. Gaiss bija auksts, tajā jautās smaga putekļu un graudu smaka. Luktura nevienam nebija; visi bija izcelti no savām gultām tāpat kā es; daži bija pavisam kaili ceļabiedri viņiem bija piešķīruši segas. Viņiem nebija nekā. Ja viņiem kas būtu bijis, tad tie noteikti būtu dokumenti. Orgoreinā ir labāk palikt plikam nekā bez dokumentiem.
Viņi sēdēja atstatu cits no cita alai līdzīgajā, milzīgajā, putekļainajā aklumā. Daži īsi sarunājās klusās balsīs. Nebija nekādas cietumnieku kopības sajūtas. Neviens nesūdzējās.
Man pa kreisi kāds čukstēja: "Es redzēju viņu uz ielas pie mājas durvīm. Viņam bija norauta galva."
"Viņi izmanto šautenes, kas šauj ar metāla gabaliem. Medību ieročus."
"Tjena saka viņi neesot no Pasereras, bet no Ovordas zemes tiesas, un atbraukuši ar kravas mašīnu."
"Bet Ovordai ar Siuensinu nekas nav dalāms…"
Viņi nesaprata. Viņi nesūdzējās. Viņi neiebilda, kad pašu līdzpilsoņi ieslēdz viņus pagrabā pēc tam, kad uz viņiem ticis šauts un viņu mājas ir nodedzinātas. Viņi nemeklēja iemeslus, kāpēc tā noticis. Pamazām izgaisa retie un klusie čuksti orgotiešu līganajā valodā, salīdzinājumā ar kuru kārhaidiešu runa izklausās pēc akmeņu grabēšanas skārdenē. Ļaudis aizmiga. Vēl kaut kur tumsā knosījās bērns, brēkdams pretī paša brēcienu atbalsīm.
Durvis čīkstēdamas atvērās: ārā bija gaiša diena, spožā saules gaisma griezās acīs un izskatījās draudīga. Klupdams krizdams mehāniski sekoju pārējiem, kad izdzirdēju savu vārdu. Nebiju to atpazinis jau tāpēc vien, ka orgotieši spēj izrunāt "1". Kāds to ik pa brīdim izkliedza jau kopš durvju atvēršanas.
"Lūdzu, sekojiet man, godājamais Ai," sacīja steidzīgs cilvēks sarkanā uniformā, un es vairs nebiju bēglis.
Biju nošķirts no bezvārda cilvēku plūsmas, ar kuriem kopā biju bēdzis pa tumšo ceļu un kuru bezvārda naktī biju piedalījies tumšajā pagrabā. Man bija vārds, mani pazina, mani atzina es pastāvēju. Tas bija liels atvieglojums. Ar prieku sekoju pavadonim.
Vietējā komensālijas fermas centrā valdīja burzma un jukas, bet par mani parūpējās un atvainojās par pagājušās nakts neērtībām. "Nu kāpēc jums vajadzēja ierasties Komensālijā tieši caur Siuensinu!" vaimanāja resns inspektors. "Kāpēc jūs nevarējāt nākt pa parastajiem ceļiem!" Viņi nezināja, kas es esmu vai kāpēc pret mani jāizturas īpaši. Viņu nezināšana bija acīmredzama, bet tas neko nemainīja. Pret Dženli Ai, sūtni, jāizturas kā pret izcilu personību. Tā arī notika. Agrā pēcpusdienā jau biju ceļā uz Mišnori. Sēdēju automašīnā, ko manā rīcībā bija nodevis Austrumu Houmsvašomas komensālijas fermas centrs Astotajā apgabalā. Man bija jauna pase un brīva pieeja visām pagaidu mājām man pa ceļam, un pa telegrāfu atsūtīts ielūgums uz Pirmā komensālijas rajona Iebraucamo ceļu un Ostu komisāra, god. Ufa Šusga, rezidenci Mišnori.
Automašīnītes radio ieslēdzās līdz ar motoru un darbojās visu laiku. Tā nu es klausījos radio, braukdams cauri plašajiem Austrumu Orgoreinas labības līdzenumiem, kur ap laukiem nav sētu (jo nav lopkopības), toties ir ļoti daudz strautu un upīšu. Radio stāstīja par laika apstākļiem, ražu, ceļu stāvokli; brīdināja, lai braucot uzmanīgi; sniedza dažādas ziņas no visiem trīsdesmit trim rajoniem, cik kura fabrika saražojusi, kādi kuģi ienāk un iziet no dažādām ostām; tad skanēja daži jomeš dziedājumi, tad atkal laika ziņas. Pārraides šķita ļoti pieklusinātas salīdzinājumā ar skaļajām frāzēm, ko biju klausījies pa radio Erenrangā. Par iebrukumu Siuensinā netika ziņots nekas, acīmredzot orgotiešu valdība nevēlējās celt paniku. Diezgan bieži atkārtojās oficiālais paziņojums, ka kārtība uz Austrumu robežas tiek uzturēta tāpat kā agrāk. Tas man patika; tas bija pārliecinoši un nomierinoši, tam piemita klusais sīkstums, ko es apbrīnoju geteniešos: kārtība tiks uzturēta. Es priecājos, ticis ārā no Kārhaidas nesakarīgas un juceklīgas zemes, ko tūlīt ieraus vardarbībā vai nu vajāšanas mānijas apsēstais, grūsnais karalis, vai ar sevi pārņemtais reģents. Man bija prieks mierīgi braukt ar četrdesmit kilometru ātrumu stundā caur plašajiem, taisnās rindās apartajiem labības laukiem, zem gludi pelēkām debesīm uz galvaspilsētu, kuras valdība tic Kārtībai.