Bieži parādījās norādes (atšķirībā no Kārhaidas ceļiem, kur virziens bija jāuzmin vai jājautā) par to, ka tuvojas tādas un tādas komensālijas rajona ceļu pārbaudes postenis; šajos iekšējās muitas posteņos bija jāuzrāda personas apliecība un jāreģistrējas. Mani dokumenti visās pārbaudēs tika atzīti par derīgiem, un pēc īsas kavēšanās mani laipni pavadīja tālāk, pieklājīgi iesakot tuvāko pagaidu māju, ja es vēlētos paēst vai gulēt. Braucot ar 40 km/h, ceļš no Ziemeļu Ūdenskritumu apgabala līdz Mišnori ir diezgan ilgs, un es ceļā pavadīju divas naktis. Pagaidu mājās ēdiens bija apnicīgs, bet iespaidīgā daudzumā, naktsmītnes piedienīgas, ja neskaita to, ka nebija iespējams norobežoties no pārējiem. Bet arī to zināmā mērā nodrošināja manu ceļabiedru noslēgtība. Apstāšanās vietās es ne ar vienu neiepazinos, man pat neizdevās uzsākt sarunu, lai gan mēģināju ne vienreiz vien. Orgotieši neizskatījās rezervēti, bet neizrādīja arī ziņkārību. Viņi bija bezkrāsaini, stabili, pieklusināti. Man viņi patika. Biju piedzīvojis divus krāsu, reakcijas un kaislību pilnus gadus Kārhaidā. Es priecājos par pārmaiņām.
Braucot gar varenās Kundereras upes austrumkrastu, trešajā rītā kopš ierašanās Orgoreinā es sasniedzu Mišnori, šīs pasaules lielāko pilsētu.
Vārajā saules gaismā starp rudens lietusgāzēm pilsēta izskatījās dīvaini: vienas vienīgas kailas akmens sienas ar pāris šauriem, augstu izvietotiem logiem, platām ielām, kas lika pūļiem izskatīties sīciņiem, ielu lampām uz smieklīgi augstiem stabiem, jumtiem tik slīpiem kā lūgšanā saliktas rokas, pārkarēm, kas bija pielipinātas sienām piecu metru augstumā kā lieli, bezjēdzīgi grāmatplaukti, neglīta, groteska pilsēta saules gaismā. Tā nebija būvēta saules gaismai. Tā bija būvēta ziemai. Ziemā, kad trīsmetrīga sniega klājums aizpildīs ielas, stāvos jumtus apņems lāsteku mežģīnes, zem pārkarēm būs saliktas ragavas un šaurajās logu spraugās cauri slapjdraņķim spīdēs dzeltenas gaismas, jūs redzēsiet, cik šī pilsēta ir piemērota, cik ekonomiska, cik skaista.
Mišnori bija tīrāka, plašāka, gaišāka nekā Erenranga, tā bija arī atvērtāka un iespaidīgāka. Galveno vietu aizņēma varenas dzeltenbalta akmens celtnes, kuru iespaidīgos mūrus rotāja vienkāršs akmeņu raksts; tādās bija izvietotas Komensālijas valdības iestādes un kantori, kā arī jomeš reliģijas (ko Komensālijā atbalsta) lielākie tempļi. Nekas nebija piebāzts un haotisks, neradās sajūta, ka pastāvīgi atrodies kaut kā augsta un drūma ēnā, kā tas bija Erenrangā; viss bija vienkāršs, impozanti izplānots un sakārtots. Jutos tā, it kā būtu izkāpis no tumsas laikmeta, un vēlējos, kaut nebūtu izšķiedis divus gadus Kārhaidā. Lūk, tāda izskatījās valsts, kas ir gatava ienākt ekumēniskajā laikmetā.
Mazliet pabraukāju pa pilsētu, tad atdevu auto atbilstošā Rajona birojā un kājām devos uz Pirmā komensālijas rajona Iebraucamo ceļu un Ostu komisāra rezidenci. Tā ari nebiju pārliecināts, vai ielūgums bija uzaicinājums vai pieklājīga pavēle. Nusuh. Biju ieradies Orgoreinā, lai runātu Ekumēnes vārdā, un varēju sākt šeit tikpat labi kā no jebkuras citas vietas.
Manus uzskatus par flegmātiskajiem, ieturētajiem orgotiešiem sabojāja komisārs Šusgis, kurš man tuvojās ar smaidu un sajūsmas saucieniem, sagrāba abas manas rokas ar žestu, ko kārhaidieši lieto, tikai izsakot ļoti personiskas izjūtas, gandrīz izrāva man rokas no locītavām, it kā mēģinādams iedarbināt karburatoru, un mežonīgi skaļi sveicināja Zināmo Pasauļu Ekumēnes vēstnieku uz Getenas.
Tas bija pārsteigums, jo neviens no divpadsmit vai četrpadsmit inspektoriem, kuri bija pētījuši manus dokumentus, nebija izrādījis, ka saprastu, ko nozīmē vārdi "Ekumēne" vai "sūtnis", un lielākā daļa kārhaidiešu šos vārdus vismaz bija dzirdējuši. Nolēmu, ka Kārhaida nav ļāvusi orgotiešiem translēt radiopārraides par mani, tādējādi paturēdama manu eksistenci valsts noslēpumā.
"Nē, vēstnieku nē, godājamais Šusgi. Vienkārši sūtni."
"Tātad nākotnes vēstnieku! Jā, pie Meši!" Šusgis, drukns, starojošs cilvēks, mani noskatīja no galvas līdz kājām un atkal iesmējās. "Jūs neesat tāds, kā es gaidīju, godājamais .Ai! Nepavisam ne tāds. Augsts kā lampas stabs, man stāstīja. Kārns kā ragavu sliece, melns kā sodrēji un šķībām acīm. Biju gaidījis ledus milzi, briesmoni! Nekā tamlīdzīga. Jūs vienkārši esat tumsnējāks nekā pārējie."
"Zemes krāsā," es teicu.
"Un jūs iebrukuma naktī bijā Siuensinā? Pie Meši krūtīm! Kādā pasaulē gan mēs dzīvojam! Jūs varēja nogalināt uz tā paša Ei tilta pēc tam, kad bijāt šķērsojis Visumu, lai nokļūtu pie mums. Bet nu viss ir labi, un jūs esat pie mums. Un daudzi jau grib jūs satikt, jūs dzirdēt un beidzot sveikt Orgoreinā."
Viņš man nekavējoties, neklausoties nekādos iebildumos, piešķīra dzīvokli savā namā. Viņš bija augsta ranga ierēdnis un bagāts, un dzīvoja nesalīdzināmi greznāk pat par lielo zemes tiesu lordiem Kārhaidā. Šusga nams bija vesela sala, kurā mitinājās vairāk nekā simt darbinieku, mājkalpotāju, ierēdņu, tehnisko palīgu un tā tālāk; bet radinieku gan tur nebija. Paplašināto ģimenes klanu pavardu sistēma, lai gan joprojām nedaudz klātesoša Komensālijas struktūrās, Orgoreinā tika nacionalizēta pirms vairākiem simtiem gadu. Neviens par gadu vecāks bērns nedzīvo kopā ar savu vecāku vai vecākiem; visus audzina komensālijas pavardos. Nevienu amatu nevar mantot pēcnācēji. Privāti testamenti ir aizliegti ar likumu: pēc nāves viss cilvēka īpašums pāriet valstij. Visi sāk vienādi.
Bet ilgi tā tas nepaliek. Šusgis bija bagāts un labprāt dalījās savā bagātībā. Manās istabās bija labierīcības, par kuru pastāvēšanu uz Ziemas es pat nenojautu, piemēram, duša. Bija arī elektrisks sildītājs un ar malku bagātīgi apgādāts kamīns. Šusgis smējās: "Viņi man teica turi sūtni siltumā, viņš ir no karstas pasaules, karstas kā panna, un nevar izturēt mūsu aukstumu. Rūpējies par viņu tā, it kā viņš gaidītu pēcnācēju, saliec kažokādas viņa gultā un sildītājus istabā, sildi viņam ūdeni, kur mazgāties, un netaisi vaļā logus! Vai tā būs labi? Vai jums būs ērti? Pastāstiet man, kā jums vēl pietrūkst."
Ērti! Kārhaidā neviens nekad man nebija jautājis, vai man ir ērti.
"Godājamais Šusgi," es izjusti sacīju, "es te jūtos gluži kā mājās."
Viņš nelikās mierā, iekams nebija atnesis vēl vienu peshtry ādiņu segu un malku kamīnam. "Zinu, zinu, kā tas ir," viņš sacīja. "Kad es gaidīju bērnu, nekādi nevarēju sasildīties kājas bija kā ledus, sēdēju uz krāsns visu ziemu. Tas bija sen, sen, protams, bet es atceros!" Geteniešiem bērni dzimst diezgan jauniem, daudzi sāk lietot pretapaugļošanās preparātus, sasniedzot apmēram divdesmit četru gadu vecumu, un sievišķajā formā kļūst neauglīgi ap četrdesmit gadiem. Šusgis bija vairāk nekā piecdesmit gadu vecs tāpēc "sen, sen, protams!" -, un man bija visai grūti iedomāties viņu jaunās mātes lomā. Viņš bija vecs, viltīgs politiķis, kura laipnība kalpo viņa interesēm un kuru interesē tikai viņš pats. Šādus cilvēkus var satikt uz katras planētas. Es viņus biju saticis uz Zemes un uz Heinas, un uz Ollulas. Domāju, ka tādi būs arī ellē.