"Jūs esat labi informēts par manu izskatu un to, kas man patīk, godājamais Šusgi. Jūtos glaimots. Necerēju, ka mana reputācija gājusi man pa priekšu."
"Nē," viņš mani bija sapratis pilnīgi pareizi, "varēja jau jūs aprakt sniega kupenā turpat Erenrangā, vai ne?
Bet viņi jūs palaida vaļā, palaida vaļā. Un tad mēs beidzot sapratām, ka jūs neesat kārtējais kārhaidiešu trakais, bet viss ir pa īstam."
"Man šķiet, ka es nesaprotu."
"Nu kā Argavens un viņa banda no jums baidījās, godājamais Ai… Baidījās no jums un priecājās redzēt jūs ejam. Baidījās ja gadījumā izturēsies pret jums nepareizi vai jūs apklusinās, tas varētu beigties bēdīgi. Iebrukums no kosmosa, ko tu neteiksi! Tāpēc neuzdrošinājās jūs aiztikt. Un viņi mēģināja jūs apklusināt. Jo baidījās no jums un no tā, ko jūs varētu nest Getenai!"
Tas nu bija pārspīlēts. Mani nekādā ziņā neizgrieza no Kārhaidas ziņu raidījumiem, vismaz tik ilgi ne, kamēr pie varas bija Estravens. Bet man jau bija aizdomas, ka kaut kādu iemeslu dēļ Orgoreinā par mani diez ko daudz nebūs dzirdējuši, un Šusgis manas aizdomas apstiprināja.
"Un jūs nebaidāties no tā, ko es varu atnest Getenai?"
"Nē, nepavisam ne!"
"Es pats reizēm baidos."
Viņš izvēlējās to uztvert kā joku. Es neko tālāk nepaskaidroju. Neesmu pārdevējs, nemēģinu iemānīt aborigēniem progresu. Mums jātiekas kā līdzīgiem, zināmā savstarpējā sapratnē un uzticībā, pirms es varu uzsākt savu misiju.
"Godājamais Ai, jūs vēlas satikt ļoti daudzi cilvēki, gan svarīgi, gan ne pārāk svarīgi, un ar dažiem jūs tiešām gribat runāt, jo tie ir cilvēki, kas atbild par šeit notiekošo. Es lūdzu to godu jūs uzņemt, jo man ir liels nams un mani pazīst kā neitrālu cilvēku; es nepiederu ne Centralizētājiem, ne Brīvā tirgus partijai es esmu vienkāršs komisārs, kurš vienkārši dara savu darbu, un palikšana pie manis neizraisīs nevajadzīgas baumas." Viņš iesmējās. "Bet tas nozīmē, ka jums būs diezgan daudz laika jāpavada viesībās, ja tā var izteikties."
"Esmu jūsu rīcībā, godājamais Šusgi."
"Tādā gadījumā mēs šovakar dosimies vakariņās pie Vanaki Slosi."
"Kuveras Trešā rajona komensālis, vai pareizi?" Protams, pirms ierašanās biju papētījis zemi. Viņš izrādīja pārlieku sajūsmu par to, ka vispār kaut ko zinu. Uzvedības normas šai zemē noteikti atšķīrās no Kārhaidas. Tur šāda izrādīšanās būtu vai nu kaitējusi viņa šifgretoram, vai būtu par apvainojumu manējam. Es nezināju, kuram tieši, bet viens no diviem tas noteikti bija, jo tā bija ar visu.
Man vajadzēja oficiālām vakariņām piemērotu apģērbu, jo Erenrangas uzvalku biju pazaudējis iebrukuma laikā Siuensinā. Tāpēc ar valdības taksometru aizbraucu līdz pilsētas centram un iegādājos orgotiešu tērpu. Hīeb un krekls bija apmēram tādi paši kā Kārhaidā, bet vasaras bikšu vietā viņi visu gadu valkāja vaļīgas un visai neērtas getras pāri celim; krāsas bija kliedzoši zilie un sarkanie toņi, un audums, piegriezums un šuvums nedaudz nolaidīgi. Viss bija standartizēts. Apģērbs man parādīja, kā trūkst šajā iespaidīgajā, masīvajā pilsētā iznesības. Iznesība nav augsta maksa par apgaismību, un es biju ar mieru to maksāt. Atgriezos Šusga namā un sajūsmināts gozējos karstajā pirts dušā, kur mani no visām pusēm apņēma durstīgas miglas strūkliņas. Es domāju par Austrumkārhaidas aukstajām skārda vannām, kurās visu vasaru biju drebinājies un klabinājis zobus, un ledū iekalto mazgājamo bļodu savā Erenrangas istabā. Vai tā bija iznesība? Lai dzīvo ērtības! Apvilku nesaskanīgi sarkanās drānas, un Šusga personiskā automašīna ar šoferi mūs aizveda uz vakara viesībām. Orgoreinā ir vairāk pakalpojumu, vairāk kalpotāju nekā Kārhaidā. Tas tāpēc, ka visi orgotieši ir valsts nodarbināti. Valstij jāatrod katram pilsonim darbs, un tā arī notiek. Tāds vismaz ir pieņemtais skaidrojums, lai gan, tāpat kā visi ekonomiskie izskaidrojumi, arī šis zināmā mērā ir visai aplams.
Komensāļa Slosi kodīgi apgaismotajā, augstajā, baltajā pieņemšanu zālē bija divdesmit trīsdesmit viesu, trīs no tiem komensāļi, un arī pārējie bija ievērojami cilvēki. Viņi bija kas vairāk par orgotiešu grupu, kurus māca ziņkārība par to, kā izskatās "citplanētietis". Es nebiju izklaides objekts, kā tas bija Kārhaidā; nebiju trakais; nebiju mīkla. Izskatījās, ka esmu atslēga.
Bet kādas durvis man būs jāatslēdz? Valstsvīriem un ierēdņiem, kuri mani tik bagātīgi sveicināja, tas bija zināms, bet man ne.
Es to noteikti neuzzināšu vakariņu laikā. It visur uz Ziemas, pat apsalušajā barbaru Perunterā, sarunas par darījumiem ēdot tiek uzskatītas par nepiedodamu vulgaritāti. Tā kā vakariņas tika pasniegtas uzreiz, atliku savus jautājumus uz vēlāku laiku un pievērsos staipīgai zivju zupai un namatēvam, un pārējiem viesiem. Slosi bija trausls, pajauns cilvēks. Viņam bija neparasti spožas, gaišas acis un klusināta, kaismīga balss. Viņš izskatījās pēc ideālista, cilvēka, kas spēj ar sirdi un dvēseli nodoties savam darbam. Man Slosi patika, bet es nezināju, kam īsti viņš seko. Man pa kreisi sēdēja cits komensālis, apaļvaidzis, vārdā Obsli. Viņš bija plātīgs, draudzīgs un ziņkārīgs. Jau pēc otrās zupas karotes viņš man pajautāja, vai es, sasodīts, tiešām esot dzimis uz citas planētas: kā tur esot siltāk nekā uz Getenas, visi runājot -, cik siltāk?
"Uz Zemes šajos platuma grādos nekad nesnieg."
"Nekad nesnieg. Nekad nesnieg?" Viņš sāka no sirds smieties kā bērns, kurš priecājas par labi izdomātiem meliem, mudinādams mani stāstīt vēl.
"Mūsu subarktiskie rajoni ir līdzīgi jūsu apdzīvojamai joslai; mūsu leduslaikmets ir gandrīz beidzies, bet vēl nav galā. Būtībā Zeme un Getena ir ļoti līdzīgas. Visas apdzīvojamās planētas ir līdzīgas. Cilvēks var dzīvot tikai ļoti ierobežotā skaitā pasauļu; Getena ir viena galējība…"
"Un vai pastāv karstākas pasaules par jūsējo?"
"Vairums ir siltākas, jā. Citas ir karstas. Piemēram, Gde. Tur pamatā ir tikai smilšu tuksneši un klintis. Jau pašā sākumā planēta bija silta, un tad patērētāju civilizācija pirms kādiem piecdesmit sešdesmit tūkstošiem gadu pilnībā izjauca dabisko līdzsvaru, sadedzināja visus mežus malkā, ja tā var teikt. Tur vēl dzīvo cilvēki, bet vide atgādina ja es pareizi saprotu Tekstu jomeš vietu, kur pēc nāves tiek ieslodzīti zagļi."
Uz to Obsli pasmīnēja; klusais, saprotošais smīns man pēkšņi lika viņu vērtēt pavisam citādi.
"Ir sektanti, kas uzskata, ka Pēcnāves stāvokļi patiesībā fiziski atrodas uz citām pasaulēm, citām mūsu Visuma planētām. Vai jūs esat pazīstams ar šo domu, godājamais Ai?"
"Nē; mani ir aprakstījuši dažādos veidos, bet neviens vēl nav mēģinājis mani izskaidrot kā spoku." To sacīdams, nejauši paskatījos pa labi un tiešām ieraudzīju spoku. Tumšs, tumšās drēbēs, mierīgs kā ēna, viņš kā rēgs sēdēja man otrā pusē.
Obsli pievērsās otram kaimiņam, un vairums ļaužu klausījās Slosi, kurš sēdēja galda galā. Es klusu teicu: "Negaidīju jūs te sastapt, lord Estraven."
"Negaidītais dara dzīvi iespējamu," viņš teica.
"Pie manis ir sūtījums, kas domāts jums."
Viņš jautājoši paskatījās.
"Tajā ir nauda: viens no jūsējiem Foreth rem ir Osboth uzticēja to nodot. Es to atstāju godājamā Šusga namā. Centīšos to līdz jums nogādāt."
"Ļoti laipni no jums, godājamais Ai."
Viņš bija kluss, nomākts, saplacis izraidīts cilvēks, kas svešumā mēģina tikt galā pats. Izskatījās, ka viņš nevēlas ar mani runāt, un es priecājos ar viņu nerunāt. Tomēr laiku pa laikam ilgajās, smagajās, pļāpīgajās viesībās, lai gan visu uzmanību pievērsu sarežģītajiem un varenajiem orgotiešiem, kuri gatavojās vai nu ar mani draudzēties, vai mani izmantot, es asi izjutu viņa klātbūtni klusēšanu, tumšo, novērsto seju. Un man ienāca prātā lai gan noraidīju šo domu kā nepamatotu -, ka neesmu no brīva prāta ieradies Mišnori, lai ēstu ceptu samu ar komensāļiem; ka ne jau viņi mani te uzaicinājuši ka tas viss ir viņa roku darbs.