"Es esmu Terems no Estri."
Kādu brīdi valdīja klusums. Tad jaunietis pasmaidīja un sacīja: "Vai tu esi pārsējis manas brūces, lai mani tagad nokautu, Stoukven?"
"Nē," sacīja vecākais.
Estravens jautāja: "Kā gan nākas, ka jūs, Stouka lords, esat te, strīdus zemēs, viens pats?"
"Es bieži šurp nāku," atbildēja Stoukvens.
Viņš pataustīja jaunieša pulsu un saņēma viņa roku, lai redzētu, vai nav sācies drudzis. Un kad viņš uz brīdi pielika savu plaukstu viņējai, abu plaukstas bija vienādas, it kā piederētu vienam cilvēkam.
"Mēs esam nāvīgi ienaidnieki," sacīja Stoukvens.
Estravens atbildēja: "Mēs gan esam nāvīgi ienaidnieki, bet es jūs nekad agrāk neesmu redzējis."
Stoukvens novērsa seju. "Es jūs reiz redzēju, tas bija ļoti sen," viņš sacīja. "Es tā vēlos, lai starp mūsu namiem valdītu miers."
Estravens sacīja: "Es zvērēšu mieru ar jums."
Un viņi deva tādu zvērestu un vairāk savā starpā nerunāja, un ievainotais aizmiga. No rīta Stoukvens bija pazudis, bet būdu atrada ļaužu grupa no Ebosas un nogādāja Estravenu mājās Estri. Tad neviens vairs neuzdrošinājās apstrīdēt vecā lorda izvēli, kura bija apstiprināta ar triju vīru asinīm, izlietām uz ezera ledus; un pēc Sorvi nāves Terems kļuva par Estri lordu. Gada laikā no nākšanas pie varas viņš izbeidza veco asinsnaidu un atdeva pusi strīdus zemju Stouka zemes tiesai. Par to un arī par to, ka viņš nokāva savus pavarda brāļus, viņu nosauca par Estravenu-Nodevēju. Tomēr viņa vārds, Terems, joprojām tiek piešķirts bērniem tajā zemes tiesā.
10. Sarunas Mišnori
Nākamajā rītā, kad biju pabeidzis vēlās brokastis, ko man pasniedza Šusga savrupmājā, pieklājīgi ieblējās mājas telefons. Paceļot klausuli, izdzirdēju kārhaidiešu valodu: "Šeit runā Terems Hārts. Vai drīkstu ienākt?"
"Bet lūdzu."
Priecājos, ka tik drīz tikšu galā ar nepatīkamo uzdevumu. Bija skaidrs, ka starp mani un Estravenu nevar pastāvēt ciešamas attiecības. Lai gan (vismaz oficiāli) biju atbildīgs par viņa krišanu nežēlastībā un izsūtīšanu, nekādi nejutos par to apzināti vainīgs. Erenrangā viņš man nebija paskaidrojis ne savus nolūkus, ne darbību, un es viņam nevarēju uzticēties. Kā es vēlējos, lai viņš nebūtu saistīts ar orgotiešiem, kas bija mani pieņēmuši. Viņa klātbūtne visu tikai sarežģīja.
Līdz manai istabai viņu pavadīja viens no daudzajiem kalpotājiem. Palūdzu viesi apsēsties lielā, mīkstā krēslā un piedāvāju viņam brokastu alu. Viņš atteicās. Viņš neizskatījās sasprindzis viņš bija jau sen atmetis kautrību, ja tāda viņam vispār piemita, bet bija ieturēts: uzmanīgs, distancēts.
"Pirmais īstais sniegs," viņš teica. Tad pamanīja, ka logu aizsedz biezi aizkari. "Jūs to vēl neesat redzējis?"
Piegāju pie loga un paskatījos ārā. Biezs sniegs vieglā vējā virpuļoja pa ielām un pāri apbirušiem jumtiem. Naktī bija uzkrituši savi desmit centimetri. Bija odarhad gor, pirmā rudens mēneša 17. diena. "Agri gan," es teicu, brīdi aizrāvies ar sniega deju.
"Šogad sola bargu ziemu."
Atstāju aizkarus vaļā. Blāvā, rēnā gaisma no ielas krita tieši viņa tumšajā sejā. Viņš izskatījās novecojis. Piedzīvojis grūtus laikus, kopš pēdējo reizi viņu satiku Sarkanajā Stūra ēkā Eranrangas pilī pie viņa paša kamīna.
"Lūk, tas, ko man lūdza jums nodot," sacīju un atdevu viņam vaskadrānā ietīto naudas paciņu, ko biju uzlicis uz galda tūlīt pēc telefona zvana. Viņš to paņēma un svinīgi man pateicās. Es nebiju apsēdies. Pēc brīža, joprojām turēdams paciņu rokā, viņš piecēlās.
Man mazliet ierunājās sirdsapziņa, bet es neklausījos. Gribēju, lai Estravens saprot, ka nevēlos viņu redzēt. Žēl, ka tādēļ bija viesis jāpazemo.
Viņš paskatījās man acīs. Viņš, protams, bija par mani īsāks, īsām kājām un druknāks; pat daudzas manas rases sievietes būtu par viņu augumā garākas. Bet, viņam uz mani tā skatoties, nešķita, ka raudzītos no apakšas. Es neatbildēju uz skatienu. Pēkšņi radio uz galda man šķita daudz interesantāks.
"Nevar ticēt visam, ko šejienes radio sarunā," viņš pieklājīgi teica. "Tomēr man šķiet, ka šeit, Mišnori, jums būs nepieciešama gan informācija, gan padoms."
"Izskatās, ka te daudzi ir gatavi man tādus sniegt."
"Un, jo vairāk, jo labāk, ko? Desmit ir uzticamāki par vienu. Atvainojos, man nevajadzēja runāt kārhaidiski, biju piemirsis." Viņš turpināja orgotiešu valodā: "Trimdiniekiem nav jārunā dzimtajā valodā; tā kļūst rūgta viņu mutēs. Un šī valoda, manuprāt, ir labi piemērota nodevējiem: līp pie zobiem kā cukursīrups. Godājamais Ai, man ir tiesības jums pateikties. Jūs palīdzējāt gan man, gan manam vecam draugam un kemmeringam Eši Foretam, un mūsu abu vārdā es gribu šīs tiesības izmantot. Mana pateicība tiks izteikta kā padoms." Viņš ievilka elpu. Es neteicu neko. Nekad nebiju dzirdējis viņu lietojam šādu skarbu, precīzu pieklājību un nezināju, ko tā nozīmē. Viņš turpināja: "Mišnori jūs esat tas, kas nebijāt Erenrangā. Tur runāja, ka jūs esat, šeit sacīs, ka neesat. Jūs esat vienas frakcijas ierocis. Es iesaku jums ļoti uzmanīties ar to, kā ļaujat sevi izmantot. Es iesaku vispirms noskaidrot, kas ir pretinieka frakcija un kādi tur cilvēki, un nekad neļaut, lai jūs izmanto, jo viņi jūs izmantos jums par ļaunu."
Viņš apklusa. Gribēju jau lūgt, lai viņš paskaidro savus vārdus, bet viesis pasteidzās pirmais: "Ardievu, godājamais Ai." To pateicis, viņš pagriezās un aizgāja. Es stāvēju kā apdullis. Tas cilvēks bija kā strāvas trieciens nenotverams, spēcīgs un nesaprotams.
Viņam bija izdevies sabojāt manu šīrita noskaņu. Ēdot brokastis, biju tik mierīgi sevi apsveicis ar panākumiem. Piegāju pie šaurā loga un paskatījos ārā. Sniegs bija kļuvis retāks. Tagad tas krita skaisti, baltām plēksnēm un kamoliem kā ķiršu ziedlapas manas dzimtenes dārzos, kad pār Borlandes zaļajām nogāzēm skrien pavasara vējš. Es tur biju dzimis uz Zemes, siltās Zemes, kur koki pavasaros saplaukst ziedos. Pēkšņi jutos nomākts un sailgojos pēc mājām. Divus gadus es jau biju dzīvojis uz šīs nolādētās planētas, un trešā ziema bija iesākusies jau pirms rudens: mēnešu mēneši nežēlīga aukstuma, slapjdraņķu, ledus, vēja, lietus, sniega, aukstuma; aukstuma ārā un aukstuma iekšā, aukstuma līdz pat kauliem un kaulu smadzenēm. Un visu laiku es biju viens svešzemnieks un nepieņemts, bez nevienas dvēseles, kurai uzticēties. Nabaga Dženli, tagad paraudāsim? Skatījos, kā Estravens iznāk no nama lejā uz ielas tumšs, saplacis stāvs līdzenajā, pelēcīgajā sniega baltumā. Viņš paskatījās apkārt, sakārtoja hīeb vaļīgo jostu viņš nevalkāja mēteli. Tad aizgāja pa ielu, un viņa soļi bija viegli un graciozi, viņam piemita savs dzīvības spēks, un uz mirkli viņš šķita vienīgā dzīvā būtne visā Mišnori.
Paskatījos siltajā istabā. Tās ērtības bija uzpūstas un lempīgas: sildītājs, polsterētie krēsli, kažokādām piekrautā gulta, paklāji, tapetes, pārklāji, ietinamie.
Uzvilku ziemas mēteli un izgāju pastaigā, saīdzis cilvēks saīgušā pasaulē.
Todien man bija paredzētas pusdienas kopā ar komensāļiem Obsli un Jegei un citiem vakar vakarā sastaptajiem, kā arī iepazīšanās ar tiem, kurus vēl nebiju saticis. Pusdienas parasti rīko bufetes veidā un ēd, kājās stāvot, varbūt tāpēc, lai nerastos sajūta, ka visi tikai to vien dara kā sēž pie galda. Bet, tā kā viss notika oficiālā gaisotnē, bija uzklātas vietas pie galdiem, bet ēdienu izvēle bija ļoti plaša astoņpadsmit līdz divdesmit auksto un karsto ēdienu, pārsvarā gatavoti no sube olām un maizes āboliem. Kamēr likām ēdienu uz šķīvjiem un vēl nebija stājies spēkā aizliegums darījumu sarunām, turēdams rokā šķīvi ar mīklā ceptām sube olām, Obsli cita starpā ierunājās: "Jaunietis, vārdā Mērsens, ir Erenrangas spiegs, un Goms tajā stūrī ir atklāts sarfu aģents. Tas tā, zināšanai." Viņš runāja draudzīgā tonī, iesmējās, it kā būtu pastāstījis man labu joku, un devās meklēt marinētu samu.