""Jūs"," Slosi atkārtoja, paliecies uz priekšu. "Vai ar to domāta Orgoreinā? Vai visa Getena kopumā?"
Es saminstinājos, jo nebiju gaidījis tādu jautājumu.
"Šeit un tagad tas nozīmē Orgoreinu. Bet kontakts neattiecas uz vienu vienīgu zemi. Ja Sifa vai Salu tautas, vai Kārhaida nolems pievienoties Ekumēnei, viņas to drīkst darīt. Katru reizi katrs lemj par sevi. Pēc tam uz tik attīstītas planētas kā Getena parasti notiek tā, ka dažādās rases vai reģioni, vai nācijas izvirza pārstāvjus, kas koordinē planētas saskarsmi ar pārējām, mēs to saucam par vietējo Stabilitāti. Tādējādi ietaupās daudz laika un naudas, jo izdevumi ir dalīti. Ja jūs paši vēlētos uzbūvēt kosmosa kuģi, piemēram."
"Pie Meši piena!" sacīja Hameri man blakus. "Jūs gribat, lai mēs metamies Tukšumā? Vē!" Viņš nepatikā ironiski nošņācās kā akordeona plēšas.
Ierunājās Goms: "Kur ir jūsu kuģis, godājamais Ai?" Viņš uzdeva jautājumu klusi, ar smaidu uz lūpām, it kā tas būtu ļoti smalks un viņš gribētu, lai visi pamana šo smalkumu. Viņš bija ārkārtīgi skaists cilvēks no visiem viedokļiem un pēc visu dzimumu standartiem, un es nevarēju novērst no viņa acis, bet tad man ienāca prātā, ka joprojām nezinu, kas ir sarfi. "Bet par to taču tika diezgan daudz runāts Kārhaidas radio. Raķete, kas mani izlaida Hordena salā, tagad atrodas Karaliskajās Lietuves darbnīcās Amatnieku skolā; vismaz tās lielākā daļa; es domāju, ka dažādi eksperti aizņēmās pa detaļai, kamēr pētīja mehānismu."
"Raķete?" iejautājās Hameri, jo es biju pateicis vārdu, kas orgotiski nozīmē plaukšķeni.
"Tas diezgan labi apraksta nolaišanās aparāta dzinēja darbības mehānismu."
Hameri vēlreiz nošņācās. Goms pasmaidīja un teica: "Tad jau jums nav līdzekļu, lai atgrieztos, kur nu ir tā jūsu planēta?"
"Tā nav. Es varu pa ansiblu sazināties ar Ollulu un lūgt, lai viņi nosūta GGĀ kuģi man pakaļ. Tas šeit ierastos pēc septiņpadsmit gadiem. Vēl es varu nosūtīt radiosignālu uz zvaigžņu kuģi, kas mani atveda šajā saules sistēmā. Tas patlaban riņķo ap jūsu sauli. Tas varētu šeit ierasties pāris dienu laikā."
Tas radīja redzamu un dzirdamu satraukumu; pat Goms nevarēja noslēpt pārsteigumu. Kaut kas nebija kārtībā. Šo faktu es nebiju atklājis Kārhaidā, pat Estravenam ne. Ja būtu tā, ka orgotieši par mani zinātu tikai to, ko kārhaidieši izvēlējušies viņiem atklāt, tad šis būtu viens no daudzajiem pārsteigumiem. Bet tā nebija. Šis bija vienīgais pārsteigums.
"Kur ir šis kuģis, godājamais?" prasīja Jegei.
"Tas riņķo ap sauli kaut kur starp Getenu un Kuhurnu."
"Kā jūs no turienes nokļuvāt šeit?"
"Ar plaukšķeni," sacīja vecais Hameri.
"Tieši tā. Mēs neļaujam starpzvaigžņu kuģiem nolaisties uz apdzīvotas planētas, ja nav nodibināti atklāti sakari vai savienība. Tāpēc es atlidoju ar mazītiņu raķeškuģīti un nolaidos Hordena salā."
"Un jūs varat sazināties ar ar lielo kuģi ar parasta radio palīdzību, godājamais Ai?" Tas nāca no Obsli.
"Jā." Es nolēmu nepieminēt nelielo retranslatoru, ko biju palaidis Getenas orbītā no raķetes. Negribēju, lai viņi domā, ka esmu piesārņojis viņu debesis. "Būtu vajadzīgs diezgan spēcīgs raidītājs, bet jums šeit tādu ir daudz."
"Vai arī mēs varam sazināties ar jūsu kuģi pa radio?"
"Jā, ja jūs zināt pareizo vilni. Cilvēki uz borta atrodas stāvoklī, ko mēs saucam par auksto miegu, lai nezaudētu savas dzīves gadus, gaidot, kamēr es te lejā pabeigšu savu darbu. Pareizais signāls pareizajā vilnī liks iedarboties mašīnām, kas viņus pamodinās no miega; pēc tam viņi varēs sazināties ar mani pa radio vai ansiblu, izmantojot Ollulu kā retranslatoru."
Kāds nervozi jautāja: "Cik viņu tur ir?"
"Vienpadsmit."
Tas radīja nelielu atvieglojumu, izsauca smieklus. Visi mazliet atslāba.
"Kas notiks, ja jūs nedosiet signālu?" jautāja Obsli.
"Viņi automātiski pamodīsies apmēram pēc diviem gadiem."
"Vai viņi nāks jūs meklēt?"
"Nē, ja vien nebūšu viņus uzaicinājis. Viņi sazināsies ar stabiļiem uz Ollulas un Heinas caur ansiblu. Visticamāk, viņi nolems mēģināt vēlreiz ar citu Sūtni. Otrajam Sūtnim parasti iet vieglāk nekā pirmajam. Viņam ir mazāk jāskaidro, un cilvēki viņam tic vairāk."
Obsli smīnēja. Vairums apkārtējo izskatījās domīgi un saspringti. Goms pamāja man ar galvu, it kā mēmi uzslavēdams par ātro atbildi, kā viens sazvērnieks otram. Slosi spožām acīm nekustīgi vēroja kādu iekšēju redzējumu, tad strauji pievērsās man. "Kāpēc," viņš teica, "godājamais Sūtni, visā Kārhaidā pavadītajā laikā jūs nekad nepieminējāt šo otru kuģi?"
"Kā mēs zinām, ka viņš nepieminēja?" smaidīdams sacīja Goms.
"Mēs sasodīti labi zinām, ka viņš nepieminēja, godājamais Gom," sacīja Jegei, arī smaidīdams.
"Tā bija," es sacīju. "Paskaidrošu, kāpēc. Doma par kuģi, kas tur kaut kur ārā gaida nezin ko, var cilvēkus satraukt. Es domāju, ka ari šeit dažiem tā nepatīk. Kārhaidā man tā ari neizdevās sasniegt uzticību tādā līmenī, lai es varētu sākt runāt par kuģi. Šeit jums par mani vairs nav jādomā; jūs gribat atklāti klausīties, kas man sakāms visai tautai. Jūs acīmredzot tik ļoti nebaidāties. Es uzdrošinājos sākt par to runāt, jo, manuprāt, ir pienācis laiks un Orgoreinā ir īstā vieta."
"Jums taisnība, godājamais Ai, pilnīga taisnība!" Slosi asi sacīja. "Jau pēc mēneša jūs varēsiet sūtīt signālu kuģim, un tas tiks uzņemts Orgoreinā kā redzama zīme un jaunas ēras zīmogs. Tad visu aklo acis atvērsies!"
Tā tas turpinājās līdz pat vakariņām, ko mums pasniedza pie tā paša galda. Mēs paēdām, padzērām un devāmies mājup. Es no visa notikušā biju visai noguris. Protams, bija neskaidrības un brīdinājumi. Slosi gribēja mani padarīt par reliģiju. Goms gribēja mani padarīt par viltvārdi. Mērsens, iespējams, gribēja pierādīt, ka viņš nav kārhaidiešu spiegs, pierādīdams, ka spiegs esmu es. Bet Obsli, Jegei un daži citi darbojās augstākā līmenī. Viņi vēlējās sazināties ar stabiļiem un atļaut GGĀ kuģa nolaišanos uz orgotiešu zemes, lai pārliecinātu vai piespiestu Orgoreinas komensāliju pievienoties Ekumēnei. Viņi ticēja, ka šādi Orgoreinā gūs lielu un ilgstošu prestiža uzvaru pār Kārhaidu un ka visi komensāli, kas piedalīsies uzvaras kaldināšanā, attiecīgi iegūs varu un prestižu valdībā. Brīvā tirgus frakcija, kas bija mazākumā starp Trīsdesmit Trim, bija pret robežstrīda turpināšanu Sinotas ielejā: viņi pārstāvēja konservatīvu, mierīgu, nenacionālistisku politiku. Viņi nebija tikuši pie varas ļoti ilgi un tagad lēsa, ka varētu atgūt zaudētās pozīcijas, ja riskētu sekot manis norādītajā virzienā. Tas, ka viņi manu misiju uzskatīja tikai par līdzekli pašu mērķu sasniegšanai, darbam nekaitēs. Ja viņi reiz būs uz ceļa, ar laiku radīsies sajēga par to, kurp tas ved. Lai arī tuvredzīgi, viņi vismaz nebija sapņotāji.
Obsli, mēģinādams pārliecināt pārējos, bija sacījis: "Vai nu Kārhaida nobīsies no tā, kādu spēku mums dos šāda savienība, un kārhaidieši vienmēr ir baidījušies no jaunām vēsmām un idejām un tādējādi atpaliks un izkritīs no spēles, vai arī Erenrangas valdība saņems dūšu un lūgs pievienoties savienībai pēc mums, otrajā vietā. Jebkurā gadījumā Kārhaidas šifgretors cietīs, jebkurā gadījumā mēs būsim ieguvēji. Ja mums pietiks prāta izmantot radušos situāciju, mēs gūsim pastāvīgu un paliekošu labumu!" Tad, pievērsies man: "Bet Ekumēnei tādā gadījumā mums jāpalīdz, godājamais Ai. Mums ir jāparāda kas vairāk nekā jūs viens pats, cilvēks, ko Erenrangā jau pazīst."