"Saprotu, komensāli. Jums gribētos labu, skaidri redzamu pierādījumu, un man tādu jums gribētos piedāvāt. Bet es nevaru nosēdināt kuģi, iekams neesmu pārliecināts par tā drošību un jūsu godīgumu. Man ir nepieciešama jūsu valdības piekrišana un garantijas, kas, ja pareizi saprotu, nozīmē visu komensāļu padomi, un publisks paziņojums."
Obsli manāmi saskāba, bet teica: "Godīga prasība."
Braukdams mājup kopā ar Šusgi, kas vakara gaitā bija piedalījies tikai ar saviem skaļajiem smiekliem, pajautāju: "Godājamais Šusgi, kas ir sarfi?"
"Viens no Iekšējās administrācijas Pastāvīgajiem birojiem. Meklē viltotas reģistrācijas, neapstiprinātus ceļotājus, darbavietu maiņas, viltojumus, vārdu sakot visādus krāmus. Vārds "sarf' padibeņu valodā to arī nozīmē krāmus tā ir tāda iesauka."
"Tātad inspektori ir sarfu aģenti?"
"Iespējams, ka daži ari ir."
"Un policija? Ari tā taču kaut kādā pakāpē pakļaujas viņiem?" Jautājumu biju uzdevis uzmanīgi, un atbilde bija atbilstoša. "Droši vien. Es esmu Ārējais administrators, līdz ar to īsti nepārzinu, kas ko dara iekšlietās."
"To saprast nav viegli; ar ko nodarbojas, piemēram Ūdens ministrija?" Tā es maksimāli uzmanīgi atkāpos no jautājuma par sarfiem. Tas, ko Šusgis noklusēja, nebūtu neko nozīmējis kādam no Heinas vai Čifevaras, bet es biju dzimis uz Zemes. Ne vienmēr ir slikti, ja tavi senči ir bijuši noziedznieki. Dedzinātājs vectētiņš var atstāt tev mantojumā degunu, kas jūt sviluma smaku.
Man bija bezgala interesanti šeit, uz Getenas, novērot valdības, kas tik ļoti līdzinājās senās Zemes sistēmām: monarhiju un pilnībā attīstītu birokrātiju. Arī izmaiņas bija interesantas, bet tā vairs nebija izklaide. Savādi, ka attīstītākā sabiedrībā izmaiņas nozīmēja kaut ko tik baisu.
Tātad Goms, kurš gribēja pierādīt, ka esmu melis, ir Orgoreinas slepenpolicijas aģents. Vai viņš zināja, ka Obsli to zina? Neapšaubāmi. Vai viņš tādā gadījumā bija provokators? Vai viņš nomināli sadarbojās vai mēģināja graut Obsli frakciju? Kuru vai kuras frakcijas Trīsdesmit Triju valdībā kontrolē vai ietekmē sarfi? Tas bija jānoskaidro, bet to izdarīt nebūs tik vienkārši. Mans darbs, kas uz mirkli bija šķitis skaidrs un cerību pilns, solījās kļūt tikpat mokošs un noslēpumu apsēsts, kā tas bija Erenrangā. Viss bija gājis labi, iekams Estravens kā ēna nebija izniris man blakus pagājušajā vakarā.
"Kāds ir lorda Estravena stāvoklis Mišnori?" jautāju Šusgim, kas bija atgāzies sēdekli un izskatījās aizsnaudies klusajā mašīnā.
"Estravens? Šeit viņu sauc par Hārtu. Mums Orgoreinā nav titulu, atmetām līdz ar Jaunās ēras iestāšanos. Ja es pareizi saprotu, viņš ir komensāļa Jegei padotais."
"Viņš tur dzīvo?"
"Droši vien."
Jau gribēju teikt, cik savādi, ka viņš bija vakar pie Slosi, bet šodien pie Jegei neparādījās, taču tad pārdomāju, jo pēc mūsu šīrīta tikšanās tas vairs neizskatījās tik savādi. Tomēr pati doma, ka viņš ar nolūku turas no manis pa gabalu, lika man justies muļķīgi.
"Viņi viņu atrada," sacīja Šusgis, ērtāk iegrozīdamies polsterētajā sēdeklī, "kaut kur Dienvidpusē, līmes fabrikā vai kaut kādā zivju konservu rūpnīcā vai tamlīdzīgā vietā, un izvilka no rensteles. Daži no Brīvā tirgus ļaudīm, tas ir. Protams, viņš bija šiem noderīgs, kamēr bija kyorremy un premjerministrs, tāpēc viņi tagad to aizstāv. Man šķiet, viņi to dara, lai kristu uz nerviem Mērsenam. Ha, ha! Mērsens ir Tibes spiegs, un, protams, viņš domā, ka to neviens nezina, bet visi zina, un viņš nevar ciest Hārtu ne acu galā domā, ka tas ir vai nu nodevējs, vai dubultaģents, un īsti nezina, kurš, un negrib likt uz spēles šifgretoru, lai noskaidrotu. Ha, ha!"
"Un kā domājat jūs, godājamais Šusgi?"
"Nodevējs, godājamais Ai. Vienkāršs, parasts nodevējs. Nodeva savas valsts intereses Sinotas ielejā, lai nepieļautu, ka pie varas nāk Tibe, bet nenokārtoja visu pietiekami tīri. Viņš būtu saņēmis briesmīgāku sodu par izsūtījumu, ja tas būtu noticis šeit. Pie Meši pupiem! Ja spēlē pret savējiem, zaudē visu spēli. Tie, kam nav patriotisku jūtu, tie, kuri mīl tikai sevi, to nespēj saprast. Lai gan es nedomāju, ka Hārtu satrauc tas, kur viņš atrodas, ja vien tas viņam dod iespēju izlocīties un tikt pie kādas varas. Viņam nemaz nav tik slikti klājies tajos piecos mēnešos, kurus viņš ir šeit."
"Nav tik slikti."
"Jūs ari viņam neuzticaties, jā?"
"Neuzticos gan."
"Prieks to dzirdēt, godājamais Ai. Nesaprotu, kāpēc Jegei un Obsli tā turas pie viņa. Viņš ir pazīstams kā nodevējs, viņam nav ienākumu, viņš turēsies pie kamanām, kamēr vien spēs. Es to saprotu tā. Nedomāju, ka ļautu viņam vizināties par brīvu, ja viņš man uzprasītos!" Šusgis izpūta gaisu un no sirds pamāja ar galvu, piekrizdams paša viedoklim, un tad uzsmaidīja man kā viens tikumīgs cilvēks otram. Mašīna klusi ripoja pa plašajām, labi apgaismotajām ielām. Rīta sniegs bija izkusis, izņemot noplukušas kaudzes uz ielu malām, lija auksts, sīks lietutiņš.
Centrālās Mišnori ēkas valdības biroji, skolas, jomeš tempļi bija aiz lietus aizkara; to kontūras tik izplūdušas, ka šķita tās kūst. Stūri bija neizteikti, fasādes pleķainas, norasojušas, izplūdušas. Šajā viengabalainajā, smagajā pilsētā bija kaut kas plūstošs un netverams, kaut kas nesaprotams viengabalainā valstī, kur veselumam un daļai ir tas pats nosaukums. Un Šusgis, mans priekpilnais namatēvs, smagnējs, pamatīgs cilvēks, arī viņš kaut kādā ziņā, stūros un gar malām bija tāds kā nenoteikts, tāds kā ne gluži pa īstam.
Kopš brīža pirms četrām dienām, kad biju uzsācis braucienu cauri Orgoreinas plašajiem, zeltainajiem laukiem, kaut ko biju palaidis garām. Bet ko? Jutos nosiltināts. Pēdējā laikā man nebija tik auksti. Šeit istabas bija pieklājīgi siltas. Pēdējā laikā nebiju ēdis ar prieku orgotiešu virtuve bija pārsteidzoši pliekana, bet tas jau nav nekāds ļaunums. Bet kāpēc man ari cilvēki vienalga, vai es tiem patiku vai ne, šķita tādi kā pliekani? Daži bija spilgtas personības Obsli, Slosi, glītais un pretīgais Goms un tomēr tiem pietrūka kādas īpašības, kādas esamības dimensijas; un viņi nebija pārliecinoši. Viņi nebija gluži pa īstam.
Izskatījās tā, es domāju, it kā viņiem nebūtu ēnu.
Šāda augsta filosofija ir būtiski nepieciešama manā darbā. Bez tādām spējām es nevarētu kļūt par mobili, un uz Heinas es pat tiku īpaši apmācīts šajā mākslā, kur to sauc cēlā vārdā par tāliešanu. Tāliešanas mērķis ir morāles jēdzienu intuitīva uztvere; līdz ar to tā savu izpausmi rod nevis racionālos simbolos, bet gan metaforiskās izteiksmēs. Man šajā priekšmetā nekad nav veicies, un tonakt es neuzticējos pats savām nojautām, jo biju ļoti noguris. Atgriezies savā dzīvoklī, meklēju glābiņu karstā dušā. Bet arī tur jutu neskaidru nepareizību, it kā karstais ūdens nebūtu pilnībā īsts un uzticams un uz to nevarētu paļauties.
11. Mišnori monologi
Mišnori. Streth susmy. Baidos cerēt, tomēr notiekošais dod iemeslu cerībām. Obsli tirgojas un kaulējas ar pārējiem komensāliem, Jegei plātās, Slosi mēģina atņemt sekotājus citām partijām, un viņu atbalstītāju skaits aug. Viņi ir godprātīgi cilvēki un kārtīgi valda pār savu frakciju. Tikai septiņi no Trīsdesmit Trim ir uzticami Brīvā tirgus ļaudis, par pārējiem Obsli domā, ka varēs iegūt vēl desmit balsis, kas kopā veidotu nelielu pārsvaru.